Latviešu mūziķi Cēsīs un Bāzelē. Armands Znotiņš vērtē jaunākos nedēļas mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Cēsu koncertzāle arī 2021. gadā turpinājusi rezidences mūziķu programmas – 2018. gadā šajā statusā bija vijolnieces Evas Binderes, čellistes Kristīnes Blaumanes un pianista Reiņa Zariņa izveidotais “Trio Palladio”, bet šogad par rezidences māksliniekiem atkal kļuvusi interpretu trijotne – vijolniece Kristīne Balanas, čelliste Margarita Balanas un vijolnieks Roberts Balanas.
Savu pirmo šāgada koncertu Cēsīs abas māsas un brālis sniedza 6. februārī kopā ar Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” un diriģentu Benu Palmeru, un arī šoreiz par tiešsaistes pasākumu jāsaka nebūt ne tik ironiskos vārdos, ka acīmredzot viens no pandēmijas laika ieguvumiem būs skaņas un video režisoru darba profesionalitātes pieaugums.
Turpretī tīri muzikālā ziņā programma priecēja ar visiem svarīgākajiem aspektiem – repertuāra izvēli, solistu uzstāšanās kvalitāti, orķestra spēles līmeni un diriģenta personības klātbūtni.
Šo koncertu klausīties bija vēl jo interesantāk tādēļ, ka uz Cēsu koncertzāles skatuves ar vienu vienīgu izņēmumu skanēja mūzika, kas parasti palikusi ārpus standartrepertuāra – Kristīne Balanas spēlēja Fēliksa Mendelszona agrā jaunībā radīto re minora vijoļkoncertu, Margarita Balanas – Georga Matiasa Monna čella koncertu sol minorā, visi trīs solisti bija piedalījušies Pablo de Sarasates opusa “Navarra” transkripcijas izveidē, bet no piemirstām vēlīnā romantisma partitūrām nāca Hansa Rota simfonija stīgu orķestrim.
Protams, arī šādu repertuāru var uzlūkot skeptiski – tā, piemēram, Mendelszona darba vērtība nekādi nav salīdzināma ar kanonisko mi minora vijoļkoncertu, bet stīgu simfonijai gluži vienkārši pietrūkst fināla daļas –, taču ieguvumu bija nesalīdzināmi vairāk.
Viens no būtiskākajiem – interpretācijās pausto mūzikas lirisko tēlu piesātinājums, dziļums un valdzinājums, kas kontrastēja ar skaņdarbu malējās daļās dzirdamo dramatismu vai rotaļīgumu, līdz ar to atskaņojuma bagātīgais emociju spektrs parādīja, ka vijolniece un čelliste šīs partitūras izvēlējušās ne tikai virtuozitātes iespēju, bet arī māksliniecisko atklāsmju dēļ.
Tikpat lielā mērā saistīja arī interpretācijas kolorīts un spriegums Antonio Vivaldi cikla “L’estro armonico” 11. koncertā divām vijolēm, čellam un orķestrim – kā pierādījums tam, ka arī Vivaldi daiļradē ir Latvijā daudz nezināmu meistardarbu; tikpat lielā mērā uzrunāja “Sinfonietta Rīga” ansambļa un Bena Palmera iedzīvinātie Hansa Rota simfonijas gaišie un vitālie tēli, kuri, tāpat kā Georga Matiasa Monna opusa skaņuraksts, bija pretstatā komponistu īsajiem un traģiskajiem dzīvesstāstiem.
Koncerta sākums ietvēra vienu no Arvo Perta zināmākajiem skaņdarbiem – “Fratres”. Daudzos priekšnesumos nodeldēts opuss? Otršķirīgās interpretācijās varbūt, taču Roberta Balanas un viņa domubiedru uzstāšanās radīja pavisam citu iespaidu, solista virtuozitātes un emocionālās koncentrācijas apvienojumam kopā ar mērķtiecīgu orķestra un diriģenta redzējumu raisot sajūtu, ka šajā igauņu komponista darbā ir daudzas kompleksitātes, daudzi noslēpumi.
Koncerta beigās izskanēja Pablo de Sarasates līksmās krāsās gleznotā “Navarra”, un tas bija pienācīgs programmas noslēgums; pa vidu – vairākkārtēji apliecinājumi tam, ka “Sinfonietta Rīga” stīdzinieki līdz ar perkusionistu Ivo Krūskopu un klavesīnisti Gertrudu Jerjomenko ir pilnvērtīgi dalībnieki mūzikas rakstura, dramaturģiskās arhitektonikas un tembrālo vaibstu atklāsmē, un programmas gaita atstāja arī pārliecību par Bena Palmera profesionalitāti.
Tikmēr tiešsaistes koncerts no Bāzeles Sv. Mārtiņa baznīcas 7. februārī neklātienes publikai arī Latvijā atgādinājis par orķestri “Camerata Basilea” – to 2018. gadā kopā ar mūzikas menedžmenta speciālistēm Annu Martu Grantu un Lieni Porieti izveidoja diriģente Maija Gšvinda un čelliste Gunta Ābele.
Kamerorķestra koncertmeistare ir vijolniece Jana Ozoliņa, un tālāk jau seko stīdzinieku saraksts arī no citām pasaules valstīm, šajā koncertā klāt nākot vēl poļu trompetistam Lennardam Čakajam Artūra Onegera Otrās simfonijas finālā.
Programmā pārstāvēti Šveices komponistu darbi (arī Bohuslava Martinū pēdējā mītnes zeme bija tieši Šveice), līdz ar to pirmais jautājums – ko no šā repertuāra pazīst arī Latvijā? Jāteic, ka šeit pilnīgi sveši nav ne Martinū, ne Otmāra Šeka un Franka Martēna vārdi, taču visvairāk veicies Onegeram – spožu viņa Trešās simfonijas interpretāciju nesen sniedza diriģents Artūrs Rubiķis, turpretī Otrā simfonija dzirdēta Gunta Kuzmas lasījumā.
Runājot par 7. februārī iepazīto interpretāciju spozmi un piepildījumu, pirmām kārtām jāpiemin Guntas Ābeles veikums. No vienas puses, Otmāra Šeka postromantiskā partitūra, kur jau no pirmās daļas pieteikuma apmēram skaidrs, kas sekos tālāk, palikusi tādu ģēniju kā Antonīna Dvoržāka, Jāņa Ivanova vai Jozefa Haidna radīto čella koncertu ēnā, taču, no otras puses, solistes spēles daudzveidīgās tembru dimensijas un izjūtu nianses lika sekot priekšnesumam ar neatslābstošu interesi.
Otrkārt, tik pārliecinošs lasījums nebūtu iespējams bez orķestra aktīvas iesaistes, bez diriģentes prasmīgi veidotas mākslinieciskās dramaturģijas, un programmas ritējums atklāja, ka Maijas Gšvindas un “Camerata Basilea” stīgu ansambļa sniegumam piemīt kontrastaini raksturi un sapratne par muzikālās domas kopainu ne tikai miniatūrās – Franka Martēna “Pavanā laika krāsā” un trijās Bohuslava Martinū “Ritmiskajās etīdēs”, bet arī abos lieldarbos.
Bez šaubām, par vērtīgāko partitūru šeit uzskatāma Artūra Onegera 1941. gadā komponētā Otrā simfonija, kas iepriekšminēto atskaņojuma kvalitāšu dēļ arī radīja gaidīto gandarījumu.
Īsumā tikai jāpiemin, ka šis opuss pieder it īpaši ar Šostakoviča daiļradi saistītajam simfonijas žanra vēstījumam, kas definēts vārdos “no traģēdijas uz triumfu”, un tādēļ arī Onegera Otrā simfonija šajā laikā ir īsti aktuāla. Gaidīšu Maijas Gšvindas, Guntas Ābeles un viņu līdzgaitnieku uzstāšanos Latvijā; gaidīšu turpmākās “Camerata Basilea” programmas kaut vai neklātienē.
