Latviešu mūzika valsts svētku gaidās 0
Sagaidot Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienu, sestdien, 16. novembrī, Lielajā ģildē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) priekšnesumā aizvadīts viens no vērienīgākajiem valsts svētku koncertiem.
Solistu un diriģentu izvēle šoreiz aptvērusi jaunāku mūziķu paaudzi – pie orķestra pults koncerta pirmajā daļā stājās Guntis Kuzma, viņam veidojot dialogu ar čellisti Ievu Upatnieci un klarnetistu Mārtiņu Circeni, savukārt otrajā daļā orķestri vadīja Jānis Liepiņš, klausītājiem iepazīstot arī akordeonistes Initas Āboliņas spēli. Šo interpretu uzstāšanās nenoliedzami saucama par koncerta veiksmi – lai arī ne visos gadījumos mūziķi sasniedza augstas mākslinieciskās virsotnes, viņu profesionalitātē nenācās vilties. Nedaudz sājāku iespaidu gan atstāja priekšnesuma programma – neraugoties uz to, ka laikam jau jābūt priecīgam par to vien, ka Latvijas gadadienas svētku koncerta repertuārā iekļauti tikai latviešu komponistu darbi, jāsecina tomēr, ka to līmenis bija pārmēru nevienmērīgs. Līdzās pārbaudītām vērtībām skanēja arī partitūras, kuras pēc pāris gadu desmitiem diez vai kāds īpaši atcerēsies.
Nenoliegšu, ka Jura Karlsona “Per i giovani” orķestrim, basģitārai un sitaminstrumentiem rakstīts visnotaļ meistarīgi un ar trāpīgu tematisko materiālu, savukārt Jāņa Ivanova čella koncerta otrā daļa “Adagio” ir vienkārši skaista, liriska mūzika. Taču abu komponistu psiholoģiski daudzšķautņainās daiļrades kontekstā šie darbi raksturojami kā diezgan margināli – mūsdienās redzams, ka daudz piesauktais simfodžezs vairākumā gadījumu aicinājis rakstīt emocijās un kompozīcijas tehnikā nabadzīgu un nevienam tā īsti nevajadzīgu mūziku, un tas pats attiecas arī uz 30. gadu pozitīvismu. Protams, ja vien koncerta turpinājums regulāri neatsauktu atmiņā tos pašus sākumā gūtos mākslinieciskos priekšstatus, Jura Karlsona un Jāņa Ivanova skaņdarbi raisītu lielākas simpātijas – vēl jo vairāk tādēļ, ka “Per i giovani” lasījums ritēja enerģiski, precīzi un spriegi, turpretī Ievas Upatnieces interpretācijas patiesi izteiksmīgais un dziedošais čella tembrs apvienojumā ar respektējamu orķestra un diriģenta sniegumu radīja vēlmi šo mūziķu atskaņojumā kādreiz dzirdēt visu trijdaļīgo ciklu.
Jāteic, ka 2007. gadā rakstītā Ērika Ešenvalda “Noktirne” tomēr nepieder pie spilgtākajiem un noslīpētākajiem komponista jaunrades paraugiem. Vienā brīdī nācās secināt, ka darba intonācijas ātri izbāl no atmiņas, bet autora izmantotie kompozicionālie paņēmieni atgādina par veselu virkni citu Ešenvalda partitūru. Katrā ziņā “Noktirne” tikai iegūtu, ja orķestra mūziķu svilpošanu un kārtējā Sāras Tīsdeilas dzejoļa čukstēšanu aizstātu ar kaut ko nopietnāku – jo īpaši tādēļ, ka vairāki citi tembrāli akustiskie efekti, sevišķi flautas sasaukšanās no balkona ar pārējo ansambli, vēstīja par daudz dziļāku jēgu, un par lielisku saucama arī simfoniskās miniatūras izskaņa. Pēc divām liriska rakstura ainām Pētera Plakida opuss “Vēl viena Vēbera opera” klarnetei un orķestrim bija īsti vietā, liecinot arī par to, ka divdesmit gadu laikā šī mūzika nebūt nav novecojusi. Par Mārtiņa Circeņa spēju piešķirt klarnetes tonim un pašai interpretācijai bagātīgu noskaņu spektru un raksturu kontrastus varēja tikai priecāties, un, ja diriģenta Gunta Kuzmas priekšnesums būtu ne tikai profesionāli pārdomāts, bet arī vairāk atraisīts, tad, visticamāk, orķestra spēle te iegūtu nepieciešamo mirdzumu un intensitāti.
Lai gan Jāzepa Vītola svīta “Dārgakmeņi” saista ne tik daudz no radošā, kā kultūrvēsturiskā viedokļa, šīs mūzikas lasījums kļuva par patīkamu pārsteigumu – orķestra stīgu grupas skanējums uzrunāja ar siltu, dzīvīgu kolorītu, ar vienlīdz augstu kvalitāti pārliecināja arī pūšaminstrumenti, un Jāņa Liepiņa emocionālajā un vienlaikus precīzi veidotajā interpretācijā latviešu mūzikas klasiķa opuss izskanēja tuvu ideālam. No sasniegtā atskaņojuma līmeņa orķestris un diriģents daudz neatkāpās līdz pat koncerta finālam, kas tomēr vairāku iemeslu dēļ cerēto iespaidu nesasniedza. Divas stilizācijas vienā koncertā acīmredzot ir par daudz, un pēc “Vēl vienas Vēbera operas” Andra Vecumnieka tango “Quasi skumjas” nesniedza neko īpaši vairāk par Aleksandra Okolo-Kulaka pazīstamās melodijas daudzkārtējām variācijām dažādā faktūrā un instrumentācijā. Romualda Kalsona svīta “Kāzu dziesmas” turpretī uzlūkojama ne tikai kā spožs uzskates līdzeklis orķestrācijā, bet arī kā viena no komponista daiļrades zīmēm, kurai piemītošais satura dziļums un daudznozīmība rosina pārdomas vēl ilgi pēc darba izskanēšanas. Gandrīz vai labāk izklausītos, ja “Kāzu dziesmas” būtu spēlētas koncerta sākumā, bet “Per i giovani” – pašās beigās, jo tad diez vai kādam ienāktu prātā Kalsona svītas divas pēdējās daļas apmainīt vietām, līdz ar to, protams, veicot analogas manipulācijas ar mūzikas vēstījumu. Šoreiz, godīgi sakot, repertuāra izvēle nav bijusi pati veiksmīgākā, atmiņā kā daudz spilgtāku piemēru atsaucot Liepājas simfoniskā orķestra 2011. gada koncertu par godu Lāčplēša dienai ar Agra Engelmaņa “Musica alba”, Jāņa Ivanova 17. simfoniju un Andra Dzenīša klavierkoncertu.
