Latviešu mūzika – piemirstais un pavisam jaunais 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Patlaban ir atgriezusies tā pati situācija, kas, piemēram, trīs gadus agrāk – izsekot visām muzikālās dzīves norisēm ir neiespējami un varbūt arī nelietderīgi, un tas, visticamāk, neizdotos arī tad, ja pilnībā ignorētu pārējās kultūras jomas.
Kamēr Liepājas simfoniskā orķestra solītais Artura Maskata Trīskāršais koncerts ar ērģeļu, flautas un klavieru solo vēl gaida savu pirmatskaņojumu, tikmēr 25. martā jau izskanējusi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programma ar citu neordināram sastāvam radītu jaundarbu, kur iesaistījusies Dita Krenberga – Kristapa Pētersona koncertu flautai, kontrabasam un orķestrim. Šajā datumā notika arī Jaunā Rīgas teātra izrāde “Klāvas tantes skūpsts”, tādēļ vēlmei tomēr iepazīt Pētersona opusu diriģenta Atvara Lakstīgalas vadītajā lasījumā nāca palīgā Latvijas Radio 3 “Klasika”. 27. martā turpretī koncerts klātienē Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kur uzstājās kamerorķestris “Sinfonia Concertante”, diriģents Andris Vecumnieks un arfiste Ieva Šablovska. Un tas ir tikai sākums apjomīgam koncertu ciklam neparedzami tālā nākotnē.
Doties uz Ziedoņa zāli bija patiešām nopietns iemesls (un to, starp citu, ņēma vērā arī visnotaļ pieklājīgs klausītāju pulks kā pretstats bēdīgi slavenajai tēzei, ka Latvijas publika grib dzirdēt vienīgi labi pārbaudītu klasisko repertuāru, un nekas cits nevienam nav vajadzīgs) – Andra Vecumnieka vadītais kamerorķestris apņēmies no jauna izspēlēt reti kuram zināmus, Nacionālās bibliotēkas arhīvos iegūlušus skaņdarbus, katrreiz tiem pievienojot arī pirmatskaņojumu. Princips pavisam vienkāršs – alfabētiska kārtība, tādēļ arī 27. marta programmā pārstāvēta Ilze Arne, Ilona Breģe un Oļegs Barskovs. Un vēl viena sakritība – vismaz šoreiz interpreti pievērsušies nevis senai vēsturei (piemēram, Ādolfs Ābele un Pēteris Barisons), kas tomēr uz Latvijas koncertskatuvēm tiek apzināta aizvien vairāk, bet jaunākam laikam, 20. gadsimta otrajai pusei. Ilzes Arnes “Pasakalja kardināla Jūlija Vaivoda piemiņai” sarakstīta 1991. gadā, Ilonas Breģes “Reversija” stīgu orķestrim – 1989. gadā, bet Oļega Barskova “Concerto grosso” ataino 60. gadu optimismu. Klāt vēl atgādinājums par ukraiņu mūziku Miroslava Skorika “Melodijas” emocionālajā veidolā un pirmatskaņojums Andra Vecumnieka koncertam arfai un orķestrim. Tātad teorētiski visam vajadzētu būt labi, taču realitātē programma atklāja arī iemeslus tam, kādēļ tajā ietvertos skaņdarbus tomēr nespēlē bieži un regulāri.
Jāteic, ka nezināmu vērtību kontekstā gaidīto jaunatklāsmi visvairāk deva iepazīšanās ar Ilzes Arnes “Pasakalju” – mūzikas vēstījums atkal kļuvis vai joprojām palicis aktuāls, galvenā tēma veidota trāpīgi, bet intonatīvā attīstība – ar prasmīgiem polifoniem risinājumiem un dramaturģiskās arhitektonikas mērķtiecīgumu. Tālāk jau sākās problēmas. Ilonas Breģes “Reversijai” par sliktu nāca atrašanās tieši starp Arnes un Vecumnieka darbiem, kas gribot negribot lika pievienoties tam pašam pārāk labi zināmajam jautājumam, vai tad latviešu mūzikā nekā priecīgāka nav; šī partitūra nenoliedzami pievērsa uzmanību ar muzikālās domas ekspresiju un tembrālu koloristiku, taču, tiklīdz par skaņuraksta pamatu kļūst trešās šķiras tematisms, tā neadekvātas pūles skaņdarba iedzīvinājumā jāpieliek gan autoram, gan interpretiem, gan klausītājiem.
Vecumnieka koncerts arfai un orķestrim izgaismoja līdzīgus kompozicionālos atradumus un līdzīgas problēmas – pret pirmās daļas kantilēnu nebija nekādu iebildumu, gluži otrādi, tās vieglais asimetriskums uzturēja vēlamo interesi un spriegumu. Diemžēl tālāk viss turpinājās aptuveni tāpat, un tad, kad trešajā daļā (vēlreiz uzsvēršu – arī pēc “Pasakaljas” un “Reversijas”) beidzot cerēju sagaidīt kontrastus un vitalitāti, komponists piedāvāja vienīgi pirmās daļas atkārtojumu nedaudz raitākā tempā. Šī iemesla dēļ skarbākus vārdus nācās uzklausīt arī Oļegam Barskovam ar viņa “Concerto grosso”, lai gan citādā ziņā tas uzlūkojams kā tīri jauks koncertdarbs – kādēļ šis opuss ir tik miniatūrs; kur palikusi nopietnāka muzikālo ideju attīstība un komponista autorstils; kāda motivācija 1966. gadā radīt stilizāciju par Prokofjeva un Britena stilizāciju bez savas personiskās pieredzes un pasaules vērojuma? Visbeidzot, un arī tas bija šķērslis diriģenta un kamerorķestra daudzo interpretācijas kvalitāšu pienācīgai uztverei, jo homogēns stīgu orķestra skanējums visas programmas gaitā tomēr nogurdina – vai tad nevarēja pielikt klāt kaut divas flautas un divas klarnetes ar pāris metāla pūšaminstrumentiem un perkusijām?
Nav brīnums, ka naktī pēc 27. marta programmas Kristapa Pētersona jaundarbam pievērsos ar zināmu skepsi (Morzes kods kā mistisks intelektuāls šifrs, realitātē nevienam nedzirdama sasaukšanās flautas un kontrabasa virstoņos, un tā tālāk), jo, atklāti sakot, arī viņa daiļradē labi domātas idejas dažkārt nav izlauzušās cauri intelektuālu konstrukciju rāmjiem. Taču izrādījās, ka rezultāts sniedz tādu pašu prieku un gandarījumu kā Jāņa Petraškeviča klarnetes koncerts un Andra Dzenīša Otrā simfonija, kur šādi definēta gara radniecība tikai akcentē Kristapa Pētersona radošā rokraksta individualitāti un meistarību. Izvērstais trijdaļu cikls viscaur saistīja ar muzikālo tēlu un mākslinieciskās dramaturģijas piepildījumu un intensitāti; aiz opusa koncepcijas neslēpti emocionālā izklāsta bija rodamas arī metafiziskas dimensijas; komplicētā un kolorītā kontrabasa solopartija deva vārdu arī flautas spēlēto līniju izteiksmībai, un mirguļojošajā skaņu pasaulē iepriekš neparedzamas nianses ienesa orķestra krāsu salikumi ar konkrētu jēgu un satura atklāsmi. Oskara Bokanova, Ditas Krenbergas un Atvara Lakstīgalas vadītā orķestra sadarbība guva nepieciešamo interpretācijas pilnskanību un harmoniskumu, tādēļ ceru, ka šo mūziku varēs dzirdēt atkal Cēsu koncertzālē, Liepājas “Lielajā dzintarā” vai Rēzeknes “Gorā”.
