Latviešu mūzika no dažādām Eiropas pilsētām. Armanda Znotiņa recenzija par piecu latviešu komponistu jaundarbiem 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Koncerts parādīja, cik plaša ģeogrāfiskā amplitūda ir piecu latviešu komponistu darbībai, kas uzsākta studiju gados Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Šis ir īstais brīdis, lai tiešsaistē pievērstos ne tikai klasikas kino vakariem un restaurētām latviešu kino vērtībām, ne tikai Adventes laika priekšnesumiem no Latvijas koncertzālēm un baznīcām, bet arī laikmetīgajai mūzikai, kur šejienes komponistu veikums gaida vai nu pirmos atskaņojumus klātienē, vai arī vēl nebijušas interpretācijas un jaunas spēles telpas.
Interneta plašumos izkaisīti Lindas Leimanes, Oskara Herliņa, Jāņa Petraškeviča, Evijas Skuķes opusi, taču vairāku citu autoru darbus nupat bijusi iespēja dzirdēt vienkopus – tiešsaistes koncertā “Krakova. Oslo. Bāzele. Trieste”, kas 2020. gada 28. novembrī skanēja Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē. Četru Eiropas pilsētu uzskaitījums te uzreiz arī parāda, cik plaša ģeogrāfiskā amplitūda ir piecu latviešu komponistu darbībai, kas uzsākta studiju gados Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet tālāk turpināta jaunās mītnes zemēs, jaunās pilsētās – Anita Mieze un Anastasija Kadiša-Teodoridu dzīvo un strādā Bāzelē, Ieva Klingenberga – Triestē, Sabīne Ķezbere – Oslo, bet Renāte Stivriņa – Krakovā.
Anita Mieze
Jāteic, ka ārkārtas situācijas laikam Latvijas Komponistu savienības organizētais koncerts bija teicami piemērots – kad gan atrast vēl atbilstošāku brīdi atgādinājumam par latviešu autorēm, kas dzīvo citās Eiropas pilsētās, un īsām neklātienes intervijām ar viņām, lai līdztekus tam atkal pārslēgtos uz Rīgas Latviešu biedrības namu, kur noritēja atskaņotāju uzstāšanās un koncerta vadītāja Dāvja Eņģeļa saruna ar komponistu Rolandu Kronlaku un muzikoloģi Ingrīdu Zemzari.
Tātad – konceptuāli viss ir izplānots, pārstāvēta arī konkrēta paaudze, kas dzimusi starp 1980. un 1986. gadu, aicinot saskatīt kopīgas saites starp piecu autoru radošo domāšanu un pasaules uztveri, turklāt liela daļa no koncertā dzirdamo atskaņotājmākslinieku pulka – obojiste Renāte Lodziņa, akordeonisti Edgars Zvagulis un Anta Puķīte, fagotiste Elza Ozola, klarnetists Andrejs Reinis Zitmanis un mežradznieks Ilmārs Bērziņš – bija pavisam jaunos gados, un to jau iespējams uztvert kā pavisam simpātisku norādi uz laikmetīgo mūziku šī vārda vistiešākajā nozīmē, uz aizvien aktualizējamo saikni starp komponistiem un interpretiem. Arī tad, ja ne gluži visu koncerta repertuāru varēja uzskatīt par īsteni jaunu un iekšēji vitālu.
Anastasija Kadiša-Teodoridu
Piecu komponistu daiļrade te reprezentēja atšķirīgus mūsdienu skaņumākslas rakursus – Ieva Klingenberga apguvusi audiovizuālo kompozīciju, un viņas darbu “5 elementi” un “Hic et nunc. Šeit un tagad” neatņemama sastāvdaļa bija attēls un tā dinamika, Anastasija Kadiša-Teodoridu apvieno performances un in-strumentālā skanējuma elementus, bet Anitai Miezei, Renātei Stivriņai un Sabīnei Ķezberei aktuāla ir kamermūzika pati par sevi, vien ar nedaudziem programmatiskas ievirzes pieturas punktiem.
Taču turpat arī vienojošais, kas atklājās gan Norvēģijas dabas iedvesmotā Sabīnes Ķezberes dueta vijolei un čellam “Kalnu meditācija” brīva elpojuma caurstrāvotajā introspekcijā, gan diviem akordeoniem un stīgu trio rakstītajā Renātes Stivriņas partitūrā “Bel far niente” ar Itālijas ceļojuma atblāzmām komponistes iekšējā pasaulē, gan arī Anitas Miezes darbu “Claritas” un “Aiz loga” niansēti psiholoģiskajā vērojumā un abu pārējo autoru audiāli vizuālo vai teatrālo ideju pavērsienos – pastiprināts jūtīgums pret skaņuraksta tembrālajiem aspektiem un to iespējām mūzikas satura atspoguļojumā, padziļināta vērība pret mūzikas dimensijām laiktelpā, kas ļauj veidot skaņdarba dramaturģisko arhitektoniku ar mainīgas intensitātes plūdumu.
Renāte Stivriņa
Tie arī bija veiksmīgākie, spilgtākie, uzrunājošākie kompozicionālā veikuma parametri, kas tomēr neaizēnoja arī zināmu problemātiku – lai arī cik koncentrētas bija stīgu kvarteta aforistiskās saspēles, pati koncepcija Kadišas-Teodoridu darbā saucama drīzāk par pseidofilozofisku; lai arī cik vērtīgu pieredzi Ieva Klingenberga būtu nodevusi klausītājam ar vokāli instrumentālo detaļu izgaismojumiem, viņas piedāvātajos mākslas darbos vismaz to vizualitāte, ar attēla palīdzību paustais jēgas līmenis pārlieku līdzinājās kičam; turpretī visa kopaina lika nojaust arī to, kā šādā autoru salikumā pietrūkst – izteiksmīgāku intonāciju un harmonisko krāsu, spriegāku raksturu un dramatisku uzplaiksnījumu. Neraugoties uz iepriekšminēto, jāatzīst, ka programma tika īstenota ar augstu profesionalitāti – visjaunākās paaudzes atskaņotāju vārdi piesaukti iepriekš, un laikmetīgās mūzikas kompleksitātes viņi iedzīvināja ar apbrīnojamu izjūtu un harmoniskumu, par ko liecināja jau pirmais koncerta darbs – Anitas Miezes “Claritas” diriģenta Kaspara Ādamsona pārdomātā un mērķtiecīgā vadībā.
Taču līdzās viņiem muzicēja arī interpreti, kuri avangarda mākslā iedziļinājušies ilgāku laiku un kuru meistarība slīpēta arī citos stilos un gadsimtos rakstītās partitūrās, līdz ar to stīdzinieku Arvīda Zvaguļa, Ivara Brīnuma, Pētera Trasuna, Kārļa Klotiņa un Viktora Stankeviča, flautistes Ilonas Meijas un perkusionista Guntara Freiberga veidotās interpretācijas izcēlās gan ar nianšu skaidrību, gan ar lielo strukturālo līniju pārliecinošu izpratni.
Sabīne Ķezbere
Rezumējot – manuprāt, koncertā “Krakova. Oslo. Bāzele. Trieste” pārstāvēto autoru daiļrade saistošāko veidolu iegūtu kontrastos ar mūziku, ko radījis, piemēram Krists Auznieks Ņujorkā, Mārtiņš Viļums Viļņā, Platons Buravickis, Andris Dzenītis, Oskars Herliņš tepat Rīgā. Un, protams, nevajag vairīties Polijā, Norvēģijā un citur dzīvojošajām komponistēm piešķirt arī vērienīgākus uzdevumus. Kā būtu ar Renātes Stivriņas koncertu ērģelēm un orķestrim? Vai ar Anitas Miezes koncertu klavesīnam un orķestrim? Idejas viņām ir un arī apdāvinātības netrūkst.
