Aivars Stranga: Padomju militāristu skaits Latvijā uz 1940. gada jūniju joprojām nav skaidrs 25
Šajās dienās aprit 75 gadi, kopš Latvijā saskaņā ar tā saucamo ”bāzu līgumu” ieradās pirmās PSRS sarkanās armijas karaspēka daļas. Tomēr vēsturniekiem joprojām nav precīzi zināms, cik tad padomju pilsoņu saistībā ar šo līgumu Latvijā 1940. gada pirmajā pusē uzturējās. Šis ir mēģinājums apkopot šobrīd zināmo.
1939. gada 5. oktobra līgums noteica tikai PSRS bāzēs Latvijā izvietotā sauszemes karaspēka un aviācijas daļu militārpersonu skaitu – ne vairāk par 25 000, taču nenoteica jūras spēku daudzumu bāzēs Liepājā un Ventspilī, kā arī to, ko šajā gadījumā nozīmē “bāze” – vai tie ir flotes kuģi vieni paši vai flotes kuģi kopā ar apkalpojošo personālu krastā. Vienprātība par pašu jēdzienu “bāze” netika panākta. Uz vairākkārtēju Latvijas armijas štāba lūgumu padomju pusei sniegt ziņas, cik liels ir jūrnieku skaits, kuri uzturas abās bāzēs, vienmēr tika saņemta noraidoša atbilde. Tā tika dota tikai par sauszemes bāzēs izvietoto militāristu skaitu: 21 379 uz 1940. gada 1. maiju. Tikmēr Latvijas armijas štāba dienestu savāktās ziņas uz 1940. gada 27. maiju sniedza šādu skaitu: sauszemes un aviācijas spēki – 22 026 (tuvu padomju sniegtajam skaitlim); flotes bāzes personāls krastā – 3924; jūrnieki uz kuģiem – 3130; brīva līguma darbinieki – 66; viņu ģimenes locekļi – 141. Pēdējie divi skaitļi bija mazāki par tiem, kurus 1940. g. 21. maijā Latvijas armijas štābam iesniedza PSRS bāzu (atsevišķā strēlnieku korpusa) vadība: 229 brīvā līguma darbinieki un 157 viņu ģimenes locekļi.
Latvija diezgan enerģiski, kaut nesekmīgi, centās panākt, lai augošais tā saucamo brīvā līguma darbinieku skaits tiktu iekļauts līgumā noteiktajos 25 tūkstošos. To pašu centās panākt arī Igaunija. Tas radīja lielu nepatiku ārlietu komisārā Molotovā, kurš 1940. gada 28. aprīlī šo vēlmi nosauca par “īpaši mežonīgu”. Tās izvirzīšanā “īpaši izveicīgi cenšas latvieši”. “Mums tuvākā laikā nāksies ar viņiem par šo jautājumu nopietni runāt,” piebildis Molotovs.
Jaunākajā Krievijas vēstures literatūrā attiecībā uz PSRS jūras kara flotes bāzēm Liepājā un Ventspilī minēts viens skaitlis – 1940. gada februārī tajās krasta dienestā bijušas 2192 militārpersonas, kuras apkalpojušas kuģus (2000 Liepājā un 192 Ventspilī). Cik bijis uz pašiem kuģiem – netiek minēts. Tātad kopumā PSRS karaspēks, kas pašai Latvijai bija jāapgādā ar pārtiku, te sastāvēja no, pirmkārt, sauszemes un gaisa spēkiem, kuru skaits ir daudzmaz precīzi zināms; otrkārt, no jūras kara flotes bāzu personāla, kurš, dalīts jūrniekos uz kuģiem un apkalpojošajā personālā krastā, nav precīzi zināms ne atsevišķi, ne kopskaitā; treškārt, no vismaz viena celtniecības bataljona, kura personāla skaits arī nav zināms (spriežot pēc tā, ko PSRS prasīja izvietot Igaunijā, bataljonā varēja būt līdz 1200 cilvēku). Tāpat nav precīzi skaidrs, cik dažādu ”brīva līguma darbinieku” uzturējās Latvijā. Jau pašā okupācijas priekšvakarā, 1940. gada 7. jūnijā, kad lēmums par agresiju pret Baltijas valstīm Maskavā jau bija pieņemts, Latvija pakļāvās jaunām PSRS prasībām un atļāva iebraukt valstī vēl 384 strādniekiem, paredzētiem it kā steidzamiem (!) celtniecības darbiem padomju flotes bāzēs. Cik no šiem “celtniekiem” patiesībā bija padomju drošības dienestu darbinieki, iesūtīti Latvijā militārās agresijas priekšvakarā, arī nav zināms.
