229 diasporas skolēnu tiešsaistē, kuriem latviešu mēle – svešvaloda? 3
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
36 valstis, simts skolas, 229 skolēni tiešsaistē – tāda īsos skaitļos izskatījusies aina ar latviešu valodas mācīšanu diasporas latviešu bērniem 2021./2022. mācību gadā.
Kopš pirmās trimdas laikiem kā spilgts tēls saglabājusies latviešu skola nedēļas nogalē – daudzi pirmās paaudzes emigranti izvēlējās saglabāt un attīstīt bērnu latviešu valodas zināšanas, arī dzīvojot tālu prom no Latvijas. Arī tagad daļa diasporas vecāku vēlas saviem bērniem nodrošināt latviešu valodas pamatus, tāpat valodas un kultūras saglabāšana ir arī viens no valsts uzdevumiem, kas noteikts Diasporas likumā.
Tilts uz citām valodām
Jauns pētījums “Latviešu valoda diasporā. Situācijas izpēte”, kas nācis klajā Latviešu valodas aģentūras paspārnē, rāda, ka ar šo uzdevumu veicas nevienmērīgi dažādu iemeslu dēļ. “2010. gadā darbojās ap 30 diasporas nedēļas nogales skolu. Pateicoties Latvijas valsts finansējumam, diasporas skolu skaits strauji auga līdz pat 2020. gadam, kad darbojās ap 120 diasporas skolu. Sākoties pandēmijai, lielākā daļa šo skolu darbu turpināja attālināti. Taču bija arī tādas, kas izvēlējās īslaicīgi apturēt darbu līdz klātienes mācību atjaunošanai. Dažas skolas savu darbību ir pārtraukušas pavisam. Tāpat šajā laikā ir samazinājies jaunizveidoto skolu skaits. Līdz ar to šobrīd, 2022. gadā, kopā ir ap simt diasporas skolu,” sacīts pētījumā. Diemžēl apmeklētāju tām ir maz – kā liecina dažādi pētījumi, kopā tikai aptuveni desmit procenti no Latvijas aizbraukušo vecāku sūta savus bērnus uz nedēļas nogales latviešu skolām. Tiesa, paskatoties skaitļus tautību griezumā, secināms, ka latviešu valodu bērniem vēlas iemācīt 18–19 procenti emigrējušo latviešu un tikai viens līdz divi procenti emigrējušo cittautiešu.
Kāpēc noslogot bērnus nedēļas nogalēs, liekot viņiem mācīties valodu, kas jaunajā dzīves vidē nebūs nepieciešama, ja atgriezties Latvijā nav plānots, – tāda varētu būt daudzu vecāku atbilde uz jautājumu, kādēļ viņi bērnus uz latviešu skolām nesūta. Taču, pat pieļaujot, ka bērni nekad nevēlēsies atgriezties vecāku (vai viena no vecākiem) dzimtenē, kas pats par sevi nav klintī iecirsts, vairāki starptautiski pētījumi liecina, ka vecāku dzimtās valodas apguve multilingvāliem bērniem ir pašvērtīga prasme, kas labvēlīgi iespaido bērnu vispārējos akadēmiskos panākumus, etnisko identitāti un integrāciju sabiedrībā (tādējādi atstājot pozitīvu iespaidu arī uz izvēlētās mītnes zemes sabiedrību), un nākotnē var arī pavērt plašākas nodarbinātības iespējas (piemēram, daudznacionālās korporācijās vai Eiropas Savienības iestādēs, kurās nepieciešanas daudzu valodu zināšanas). Labs dzimtās (vai vecāku dzimtās) valodas līmenis arī uzlabo mītnes zemes valodas izpratni, kaut gan īpaši anglofonās valstīs mēdz valdīt pretējs priekšstats.
Latviešu diasporas piemērs parāda – latviešu valodu mēdz lietot pat trešās paaudzes pārstāvji, kaut arī to vairs neprot ne tuvu tik labi kā viņu vecvecāki.
Līdz trešajai paaudzei
Jaunajā pētījumā tika izmantotas trīs metodes. Pirmkārt, pētnieki īstenoja 30 daļēji strukturētas padziļinātās intervijas gan “vecās”, gan “jaunās” diasporas vecāku vidū ļoti plašā ģeogrāfiskajā areālā – aptaujā piedalījās latviešu tautības vecāki no ASV, Austrālijas, Francijas, Igaunijas, Itālijas, Jaunzēlandes, Kanādas, Lielbritānijas, Luksemburgas, Norvēģijas, Polijas, Spānijas, Šveices, Vācijas. Tikpat liels skaits padziļinātu interviju tika veikts diasporas latviešu skolu skolotāju vidū mazliet atšķirīgā ģeogrāfiskajā areālā – ASV, Austrālijā, Brazīlijā, Dānijā, Gruzijā, Igaunijā, Islandē, Itālijā, Īrijā, Kanādā, Krievijā, Lielbritānijā, Skotijā, Vācijā, Ziemeļīrijā, Zviedrijā, kā arī tālmācības skolotāju vidū. Savukārt tiešsaistes aptaujā piedalījās aptuveni 1450 dažāda vecuma bērnu vecāki, atbildot uz 41 jautājumu par latviešu valodas prasmi un lietošanu, latviešu valodas apguvi, apstākļiem, kas ietekmē valodas apguvi, kā arī vecāku vēlmēm un vajadzībām valodas apguves procesā un valodas saglabāšanā. 1367 jeb 92% respondentu pēc tautības ir latvieši, 55 (4%) – krievi, 59 (4%) – citas tautības pārstāvji. 87% gadījumu uz jautājumiem atbildējusi bērna māte, bet 13% – tēvs. 84 vecāki jeb 6% respondentu dzimuši ārpus Latvijas.
Pētījums atklāja – jo jaunāki bērni, jo biežāk tie dzimuši mītnes zemē, kamēr vecākie bērni (latviešu skolās, saskaņā ar aptaujas datiem, pamatā mācās 7–14 gadus veci bērni) biežāk dzimuši Latvijā. Trimdas valstīs liela daļa ir trešās paaudzes un nu jau arī ceturtās paaudzes emigrantu. Ir trimdas skolas, kurās mācās visu diasporas paaudžu bērni – skolu apmeklē gan trimdā dzimušo vecāku bērni, gan bērni, kas dzimuši Latvijā, gan no Latvijas izceļojušo vecāku bērni, kuri dzimuši mītnes zemē. ASV, Austrālijā un Jaunzēlandē ir spēcīga “vecā” diaspora, kamēr Eiropas valstīs latviešu skolās pamatā mācās bērni, kuru vecāki vai nu īslaicīgi, vai pastāvīgi devušies strādāt ārpus Latvijas.
Nodarbības šādās skolās notiek vienu līdz astoņas reizes mēnesī, tālmācības nodarbības tiek organizētas divas reizes nedēļā. Jautājums par to, vai nodarbības, pēc interviju dalībnieku domām, notiek pietiekami bieži, ir divpusējs, un gandrīz visas skolotājas uz to atbildējušas vienādi: nē, ja runa ir par valodas apguvi, taču “jā” no organizatoriskā viedokļa, jo daudzi vecāki nemaz nevarētu bērnus biežāk atvest uz nodarbībām, turklāt bērniem ir liela mācību slodze mītnes valsts skolā un viņi ir aizņemti arī citās ārpusskolas nodarbībās.
Jāuzsver, ka tikai ļoti nedaudzi latviešu skolu skolotāji saņem atalgojumu – “algu maksā tikai skolotājām, kas māca latviešu valodu ClassFlow platformā vai strādā latviešu skolā Krievijā, Zviedrijas valdības atbalstītajā skolā iebraucēju bērniem ar dzimtās valodas mācību programmu un vēl dažās skolās, kur ir vai nu simboliskas pedagogu darba algas, vai vismaz tiek apmaksāti ceļa izdevumi”. Gandrīz visām skolotājām motivējošais faktors veidot latviešu skolu diasporā bijuši pašu bērni.
Mācīties vai atpūsties?
Skolotāju intervijas liecina, ka veiksmīgāk darbojas tās diasporas skolas, kuru darbā iesaistās arī vecāki, piemēram, veicot skolas fotogrāfa, bibliotekāra, saimnieka, dežuranta, pavāra darbu. Lielākoties skolai ir prasība, ka vismaz tās telpās vecākiem ar bērniem jāsarunājas latviski, tomēr vienmēr esot kāda daļa vecāku, kas šo prasību neievēro, un nerunā ar bērniem latviski arī mājās. Kāda Lielbritānijā strādājoša latviešu skolas skolotāja: “Ir vecāki, kas maksā dalības naudu, ved bērnus divas reizes mēnesī uz skolu, bet nerunā ar bērniem latviski. Un tas ir pastāvīgi, un vienmēr ir tādi vecāki. Tas ir tik demoralizējoši un grūti, tad rokas nolaižas. No vienas puses, ir labi, ka viņi ved tos bērnus, bet nav saprotams, kāpēc tad viņi to dara [..]. Tas grauj visu to vidi, kurā darbojamies.” Reizēm skolotājiem rodas priekšstats, ka vecāki ved bērnus uz latviešu skolu tikai tādēļ, lai paši varētu dažas stundas atpūsties. Tāpat skolas darbu lielā mērā dezorganizē arī tas, ka vecāki mēdz nepaziņot par bērnu neierašanos uz nodarbībām – skolotājām tas nozīmē lieki iztērētu laiku, tām gatavojoties.
Diasporas latviešu skolās samērā reti strādā profesionāli pedagogi, biežāk – cilvēki, kuri latviešu valodas mācīšanu uzskata par savu sirdslietu. Nereti arī pati skola ir kā domubiedru klubs, kur skolotājas sadraudzējas ar vecākiem un vecāki savā starpā, savukārt bērni – savā starpā. Vecāku aptaujas atklāj, ka bērni tiek sūtīti uz latviešu skolu arī tādēļ, lai parādītu, ka vidē, kur visa saziņa notiek citā valodā, viņi nav vienīgie, kas runā latviski.
Tāpat atsevišķas skolotājas nejūt, ka Latvijā tiktu novērtēts viņu ieguldījums. No otras puses, pētījums atklāj, ka arī Latvijas piedāvātos tālākizglītības seminārus neapmeklē ne tuvu ne visi diasporas pedagogi – lielākoties nodarbības notiek vasaras atvaļinājuma laikā, kad skolotājiem ir iespēja aizbraukt uz Latviju, tad vairāk gribas satikt neredzētos tuviniekus un draugus.
Tomēr vislielākā problēma diasporas latviešu skolās ir bērnu atšķirīgais valodas zināšanu līmenis, un tieši ar to pašām skolām jātiek galā saviem spēkiem. Turklāt sarežģījumi rodas arī ar mācību līdzekļiem – ne tādēļ, ka to trūktu, bet gan tādēļ, ka Latvijā veidotie mācību līdzekļi nav īsti piemēroti latviešu valodas kā svešvalodas mācīšanai, bet diasporas bērniem tā pamatā tomēr ir svešvaloda! Tāpat mācību materiālu līmenis nesaskan ar diasporas bērnu vecumu – vairākas skolotājas aptaujā norādījušas, ka diasporas ceturtās klases bērniem faktiski jāizmanto Latvijas skolu 1. klases mācību līdzekļi, taču tajos izmantotie teksti un aprakstītās situācijas neatbilst audzēkņu vecumam un mītnes zemes realitātei. Tādēļ lielākā daļa skolotāju veido mācību materiālus pašas, kombinējot tos atkarībā no katras konkrētās klases bērnu zināšanu līmeņa, interesēm un vajadzībām.
Ja vecāki nerunā latviski…
…tad arī bērni latviski nerunās. Uz šādu secinājumu vedina praktiskais saprāts, un pētījuma dati to apstiprina. Pētījumā aptvertajās ģimenēs situācija ir ļoti atšķirīga. Ja abi vecāki ir latvieši un kopā aizbraukuši no Latvijas vai satikušies mītnes zemē, arī ģimenes saziņas valoda būs latviešu. Ir pietiekami daudz gadījumu, kad viens no vecākiem ir latvietis, otrs – mītnes zemes pārstāvis, tad saziņai ģimenē var tikt izmantotas abas valodas. Gadījumos, kad divu atšķirīgu tautību vecāki nodibinājuši ģimeni un dzīvo vēl trešās valodas vidē, var gadīties, ka ikviens no vecākiem ar bērniem runā savā dzimtajā valodā, kopējās sarunās tiek izmantota mītnes zemes vai angļu valoda, savukārt vecāki savā starpā, iespējams, izmanto vēl kādu citu valodu.
Kopumā pētījums atklāj, ka latviešu valodā mājās sazinās 49% vecāku, savukārt bērni savstarpējā komunikācijā latviešu valodu izmanto 54% gadījumu, turklāt bērns ar māti latviešu valodā sarunājas gandrīz divas reizes biežāk nekā ar tēvu. Kā liecina dati, galvenā valodas uzturētāja diasporas ģimenēs ir sieviete (māte), tieši ar mammām bērni visbiežāk runā latviski (83%). Tātad etniski jauktajās ģimenēs, kurās izceļotāja no Latvijas ir sieviete, pastāv lielāka varbūtība, ka bērni apgūs, saglabās un uzturēs latviešu valodu.
