Latvietības etalons un viedokļu autoritāte. Latviešu mākslas Lielo Dāmu Džemmu Skulmi pavadot 0
Sestdienas, 9. novembra, rītā 94 gadu vecumā mūžības ceļos aizsaukta izcilā gleznotāja, latviešu mākslas Lielā Dāma Džemma Skulme. Unikāla, vieda personība, kas spilgtajā radošajā mūžā bija gan meklējusi latviešu tautas identitātes kodus savā mākslā, gan bijusi aktīva sabiedriskajā un politiskajā laukā Latvijas neatkarības atjaunotnē.
Eleganta, ar karalienes stāju un visaugstākās raudzes garīgo inteliģenci – reizē iejūtīga, vienkārša, saprotoša, ieinteresēta jebkurā cilvēkā, ar kuru dzīves un darba ceļi krustojās, – viņa bija īsta gara aristokrāte.
Daudzu acīs – latvietības etalons un viedokļu autoritāte.
Aizvien radoši moža un aktīva, apveltīta ar spēju būt absolūti klātesoša mūsdienu mākslā, izprotot, priecājoties un pieņemot tās daudzveidību. “Pieņemu šolaiku garu, domāšanas paātrinātību,” šādi pati Džemma Skulme reiz teikusi intervijā “LA”.
“Liktenis Džemmai bija vēlējis būt vairāku laikmetu spožai lieciniecei. Visa viņas dzīve ir apliecinājums tam, kā var saglabāt uzticību mākslai kā vienmēr uzvarošai un mūžīgai vērtībai. Skaists un vieds mūžs! Izsakām līdzjūtību Dżemmas Skulmes ģimenei un visiem talanta cienītājiem,” atvadvārdos pauž Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.
“Mīļā, viedā, skaistā, kā upe plūstošā Džemma. Tikai viena diena nodzīvota ar apziņu, ka Tu esi prom. Dīvaini, bet to vietu sauc mūžība, un kultūras valodā tā ir vērtība, pēc kuras visi tiecas. Nebūtu par ko raudāt. Nebūtu, nebūtu, nebūtu…” svētdien savā “Facebook” lapā rakstīja mākslas zinātniece Inga Šteimane. “Lielā Dāma ir aizgājusi. Otras tādas mums nebūs,” teic Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze.
“Mani ar Džemmu Skulmi sasaistīja vairākas nejaušas sakritības. (..) Atceros, ka viņas mājās māksla bija visur – pagalmā, gar sienām, plauktos, uz galdiem, uz grīdas. Brīžiem viņa uzkāpa kādai gleznai, pacēla to un ar prieku konstatēja – o, te man sanācis labs triepiens!
Viņa nodzīvoja spilgtu un piepildītu mūžu un tomēr aizgāja par ātru.
Un līdz pēdējam brīdim viņa vēlējās būt klāt tam, kas notiek,” līdzjūtības vārdos raksta literāts un publicists Ilmārs Šlāpins.
“Domāju, visiem ir skaidrs, ka Džemmas aiziešana ir lielākās 20. gadsimta personības, ar kuru vēl varējām komunicēt, ārkārtīgi talantīgas un spēcīgas mākslinieces, cilvēka zaudējums. Viņas grandiozais vēriens ir aizrāvis, un vienmēr ir bijis apbrīnots tas, ko viņa spējusi izdarīt,” norādījusi mākslas zinātniece Laima Slava. “No sirds – Džemmas zaudējums ir milzīgs.”
Katrs, kuram dzīvē bija nācies satikties ar mākslinieci Džemmu Skulmi, nekad neaizmirsīs viņas gara aristokrātismu, kas guva izpausmi gan cilvēciskajās attiecībās, gan elegancē, staltajā stājā un iekšējā disciplīnā.
Atceros, kā pirms diviem gadiem kādā balvas pasniegšanā Dailes teātrī bija pienācis brīdis, kad gleznotājai vajadzēja doties uz skatuvi saņemt savējo. Un ar kādu pārliecību viņa toreiz atteicās no palīdzības, kāpdama pati pa diezgan neērtajiem pakāpieniem, lai gan pirmajās rindās sēdošie varēja skaidri redzēt, kādu piepūli tas viņai prasa.
Saistībā ar Džemmas Skulmes aiziešanu mūžībā līdzjūtību savā tviterkontā paudis arī Valsts prezidents Egils Levits: “Ar skumjām saņēmu ziņu par Džemmas Skulmes aiziešanu mūžībā. Izcils talants, skaists un nopelniem bagāts mūžs, viens no Latvijas mākslas lielajiem vārdiem. Vieglas smiltis māksliniecei un līdzjūtība ģimenei.”
Bet vēl 6. novembrī māksliniece savā “Facebook” profilā publicēja foto, kur viņu mājās apciemo bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Komentāros tika izteikti uzmundrinājumi un laba vēlējumi, lai māksliniece ātrāk atveseļotos pēc otrās operācijas, kas tika piedzīvota ar mazliet vairāk nekā mēneša starpību no pirmās.
Džemma Skulme dzimusi 1925. gada 20. septembrī gleznotāja Oto Skulmes un tēlnieces Martas Skulmes ģimenē. 1949. gadā viņa absolvēja Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu un tad arī sāka piedalīties izstādēs, strādāja monumentālās glezniecības, plakātu mākslas, grāmatu mākslas jomā.
Māksliniece aktīvi līdzdarbojās Atmodas kustībā, 1988. gadā bija Latvijas Tautas frontes (LTF) veidotāju skaitā. Pati vēlāk šo laiku atcerējās: “Tā bija absolūta bezbailība, gluži azartiska brīvības sajūta, kas mūs toreiz vienoja. Nenozīmīgas kļuva visas citas lietas – mūsu profesionālā darbība, arī personiskā dzīve.”
1989. gadā tika ievēlēta PSRS Tautas deputātu kongresā. Dž. Skulme bijusi arī LPSR Augstākās Padomes deputāte. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmusi arī Ministru kabineta balvu par izcilu devumu Latvijas mākslas un sabiedriskajā dzīvē, kā arī Purvīša balvu par mūža ieguldījumu mākslā.
