Latviešu māksla Zviedrijas opernamā 0
Pirms Lieldienām “Norrlands Operan” mākslas telpā “Vita Kuben” atklāta latviešu mākslinieces Darjas Meļņikovas personālizstāde “Briestošā harmonija” (“Brewing harmony” ).
Tā ir trešais, noslēdzošais notikums Latvijas jauno mākslinieču izstāžu ciklā “Virsbūve. Kafejnīcas lieta”, ko laikmetīgās mākslas centrs “kim?” veidojis pēc “Norrlands Operan” uzaicinājuma. Līdz šim tā gaitā Ūmeo bijusi skatāma Evitas Vasiļjevas izstāde “Monogramma” un Ievas Kraules ” …ja viss, ko tu saki, pārtaptu zeltā”.
Kā skaidro izstāžu kuratore Zane Onckule, par cikla vienojošo elementu kļuvis kafejnīcas tēls, jo, pēc “Norrlands Operan” pārstāves vārdiem, kamergalerija te “iekārta” virs operas restorāna. D. Meļņikova izvēlējusies šo tēmu risināt, pētot mūsdienu vidusmēra sadzīves estētiku – kafejnīcu un “ātro ēstuvju” ķēžu tipisko interjera elementu vidi. Māksliniece uzsver, ka visvairāk viņu interesē ap šīs tūkstošgades miju veidotie interjeri, tajos izmantotie materiāli – lētās koka, akmens un ādas imitācijas – un no tiem gatavoto mēbeļu neko neizsakošās, plūstošās formas, kas radītas, kalpojot “ergonomikas” principam. “Mani iedvesmoja manas mazās māsas gulta, ko vecāki viņai nopirkuši. Tā ir tik briesmīga, ka biju šokā un jautāju – kāpēc viņi ko tādu izvēlējušies? Viņi man skaidroja: “Tā taču ir tik ergonomiska ar savām liektajām formām, izgrieztajiem aplīšiem, kur pakāpties un daudzajām atvilktnēm.” Iepriekš man šķita, ka neviens tādas mēbeles nepērk, jo tās ir tik neglītas, bet tad sāku skatīties uz tām citādi un sapratu, ka tās ir noteikts standarts, ar ko sadzīvojot cilvēks jūtas ērti.” Jēdziens “ergonomisks” pēdējos gadu desmitos kļuvis par tādu kā modes vārdu, kura nozīmi neviens īsti vairs neatminas, vairākums varbūt nekad īsti nav izpratuši, taču ikvienam tas kalpo par zīmi atbilstībai mūsdienu parērētājsabiedrības prasībām – ātrumam, ērtībai, lētumam un vienkāršībai. D. Meļņikova atzīst, ka šodien viņu vēl nevada nostalģija pēc šādiem interjeriem, drīzāk gan kārdinājums, ar distanci paraugoties uz nule aizgājušo modi, ar kritisku skatu tvert tās estētisko savdabību un paironizēt par klientu, kam tā kalpojusi.
Tomēr šoreiz viņa radījusi mākslas tēlus, kam, lai arī jāatsauc atmiņā sērijveida “kataloga mēbeļu” veidols, jākalpo gluži pretējam mērķim – nelielajā “Vita Kuben” jāuzbur kafejnīca oāze, kurā patverties no mūsdienu patēriņa kultūras steigas. Autore uzsver, ka atsevišķi elementi šeit nav būtiski un paši par sevi pat nav uztverami. Izstāde radīta kā iespaidu kopums, kur nozīme ir ne vien telpā ienestajiem priekšmetiem, bet to saspēlei, dažādajām kompozīcijām, ko tie veido. Tāpēc arī atsevišķajiem mākslas objektiem izstādē nemaz nav katram sava nosaukuma. Pat apgaismojums un priekšmetu mestās ēnas kalpo kā daļa no mākslas darba, aizpildot sienas ar gaismēnu tēliem, ko māksliniece nosauc par “saules gaismas imitāciju”.
Galerija “Vita Kuben” kā skaņas, video un performances mākslas telpa “Norrlands Operan” ēkā virs pirmā stāva restorāna atvērta 2002. gadā pēc opernama paplašināšanas. Tai nav sava pastāvīga administratora – tā vietā divreiz gadā programmas veidošanai tiek aicināti vieskuratori, kas pārstāv ļoti atšķirīgas vides un pozīcijas. Helēna Vikstroma, kuratore, kura uzaicinājusi laikmetīgās mākslas centru “kim?” veidot izstāžu ciklu, lepojas, ka Latvijas mākslinieces radījušas laikmetīgas mākslas konceptus, kas apspēlē vidi, kurā viņas izstāda savus darbus, deformējot un nojaucot telpas robežas katra savā veidā. Viņasprāt, šo izstāžu lielākā vērtība ir neierasts skatījums uz telpu – gan galerijas fizisko telpu, gan telpu aiz tās durvīm, atrašanās vietu un kultūras kontekstu – kā vēl vienu mediju, tikpat nozīmīgu izejvielu mākslinieka rīcībā, kā krāsa vai materiāls, no kā veidota skulptūra.
