Latviešu literatūras nepiejaucētā komēta 0
16. martā dzimusi Aspazija – viņa arī Johanna Emīlija Lizete Rozenberga – latviešu literatūras komēta un dumpiniece.
Atšķirībā no Aspazijas simtās jubilejas, 150 gadus kopš viņas dzimšanas pieminēsim īstajā gadā, tomēr daudzi mīti un leģendas, kas virmoja ap dzejnieci, vēl gaida atminējumu.
“Vispirms bija Aspazija, tad Aspazija un Rainis, tad Rainis un Aspazija, un beigās tikai Rainis,” tā – var domāt, ar zināmu rezignāciju – dzīves otrajā pusē secināja Aspazija. Spilgti ienākusi latviešu literatūrā kā sieviešu emancipācijas pieprasītāja, kaislīgu dzejoļu un līdz tam latviešu literatūrā nepieredzēti filozofisku drāmu autore, Aspazija 19. gadsimta 90. gadu sākumā iepazinās ar kautrīgo juristu, “Dienas Lapas” redaktoru, sociāldemokrātu Jāni Pliekšānu.
No Aspazijas pie Raiņa
Vai Aspazijas daiļrade cieta no kopdzīves ar neapšaubāmi talantīgo Raini, kuru, vismaz kopdzīves sākumposmā, dzejniece atbalstīja gan morāli, gan finansiāli? Šis jautājums izskanējis daudzreiz. Iespējams, sarežģītās attiecības ar Raini impulsīvo dzejnieci disciplinēja, kā nespētu nekas cits. Vai personīgās dzīves samežģījumi, greizsirdība un ikdienas grūtības apslāpēja Aspazijas radošos spēkus? Taču nē! Aspazija palika radoši aktīva līdz dzīves beigām, un viņas mūža nogales devums vēl prasa gan aktualizāciju, gan nopietnu izvērtējumu.
Protams, daļu Aspazijas daiļrades un īpaši sabiedriskās darbības padomju laikos noklusēja, pietušēja, ignorēja, sevišķi visu, kas bija saistīts ar viņas politisko darbību pēc atgriešanās no trimdas Kastaņolā. Jau tad, kad Aspazija kopā ar Raini vēl mita Šveicē, ciešot gan no materiālajām grūtībām (galu galā, abu iztiku, kā var spriest no sarakstes ar, piemēram, Deglavu, nodrošināja tikai publikācijas un lugu uzvedumi dzimtenē, kā arī neregulāras ziedojumu akcijas, un Ivande Kaija savā dienasgrāmatā lepni piemin, ka viņas romāni ir krietni ienesīgāki par pielūgtās draudzenes darbiem), gan no sabiedrības trūkuma, Andrejs Upīts sociāldemokrātiskā sašutumā rakstīja, ka Aspazijas daiļradē vērojams nevis attīstības, bet gan satīstības ceļš. Proti, bija padzisusi sociāldemokrātiskā degsme, vienlīdzības un revolucionāras cīņas ideālus bija iedragājušas dzīves reālijas. Aspazija bija sākusi reflektēt, ielūkoties sevī, pasaules vēsturē, meklēt saknes un cēloņus.
Protams, arī līdz trimdai tapa raksti par vēsturiski nozīmīgiem jautājumiem – nevajag aizmirst, ka Aspazija iztiku krietnu brīdi pelnīja kā “Dienas Lapa” štata žurnāliste izdarīgās un taupīgās Hermīnes Zālītes vadībā –, tomēr tajos laikos Aspazijas publicistikā dominēja eksaltācija un patoss, ko skaidri var vērot aprakstā par Žoržu Sandu. Aizraušanās ar dzimumu līdztiesības idejām brīžam lika ievērojami ciest stilam un literārajām kvalitātēm.
Pavazāts piemirstas izcelsmes sakāmvārds atgādina, ka ir slikti, ja cilvēks 20 gados nav revolucionārs, bet vēl sliktāk, ja līdz 40 gadiem viņš nekļūst konservatīvs. Savā ziņā Aspazija kļuva konservatīva – vismaz tēmu izvēlē, ja arī ne izteiksmes asumā. Jā, iespējams, Aspazijas mūža otrās puses galvenais ieguvums bija spēja nošķirt sabiedrisko darbību un publicistiku no literatūras. No tā ieguva abas: Aspazija varēja uzturēt asu un ironisku diskusiju par laulības šķiršanas likumu maiņu ar kolēģiem vīriešiem Satversmes sapulcē, neiejaucot šo tēmu savā daiļradē.
Raiņa ēnā vai pavēnī?
Oficiālā interpretācija ilgus gadus kropļoja Raiņa dzejas uztveri, liekot to iemocīt pasaules revolūcijas ideoloģijas Prokrusta gultā. Aspazijai, uzturoties dzīvesbiedra “ēnā”, radās vismaz viena netverama, bet ļoti konkrēta priekšrocība: viņas darbi izvairījās no vienīgās oficiālās interpretācijas. Dzimumu līdztiesība nebija padomju oficiozu dienaskārtībā, par revolucionāri ievirzītu ar zināmu piespiešanos varēja nodēvēt vien krājumu “Sarkanās puķes”, bet Aspazijas bērnu dzeja un bērnības atmiņas “Zila debess zelta mākoņos” brīvi un dabiski ievijās katras lasošas ģimenes sadzīvē. Un jādomā, tieši tas, ka Aspazija bija un palika Raiņa dzīvesbiedre visa mūža garumā, neļāva viņu pilnīgi ignorēt un ievietot padomju sistēmai bīstamo, tādēļ aizliegto un aizmirsto rakstnieku sarakstos.
Sociālistiskā ideoloģija, tās preferences un noklusējumi gan nodarījuši visai ievērojamu kaitējumu Aspazijas tēlam. Dīvainā kārtā sabiedrības apziņā sakausējušās dzejnieces vēlīnās fotogrāfijas – padzīvojušas, pagurušas, mazliet pārspīlēti, mazliet mietpilsoniski ģērbtas sievietes tēls – ar viņas jaunības dienu kaismīgajiem darbiem, kamēr “Zalša līgava”, “Boass un Rute”, “Velna nauda” un citas pēc atgriešanās Latvijā tapušās drāmas – labojiet mani, teātra zinātnieki, ja kļūdos! – pārskatāmā pagātnē nav pat ne reizi tikušas iestudētas. Lūk, kādu no tām patiesi būtu gribējies Aspazijas un Raiņa gadā ieraudzīt uz kāda valsts teātra skatuves. Ne mirkli neapšaubot Ingas Ābeles talantu un ar lielu interesi gaidot lugas “Aspazija. Personīgi” pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī, gribu tomēr atgādināt: arī tā (gluži tāpat kā šis raksts) ir tikai viena cilvēka interpretācija par otru. Interpretācija, ko pieņemt vai noraidīt, vai ar ko diskutēt faktiski iespējams tikai tad, ja fundamentāli iepazīta Aspazijas biogrāfija un daiļrade.
Noslēpumi, noklusējumi un piedomājumi
Tikai 1967. gadā, kad pilnā sparā risinājās pošanās Aspazijas simtās jubilejas sarīkojumiem, viņas pētniece Saulcerīte Viese, vēlēdamās vēlreiz pārliecināties par dzejnieces dzimšanas datumu, nonāca pie šokējoša atklājuma: 1868. gadā – ne tikai 16. martā, bet visā gadā! – neviena bērna dzimšana Zaļenieku “Daukšās” nebija reģistrēta. Tāpat 1867. un 1866. gadā ne. Toties 1865. gada 16. martā gan parādās ieraksts par Johannas Emīlijas Lizetes Rozenfeldes dzimšanu, un kā no šiem trim vārdiem vēlāk izveidojies Elzas vārds, par to gan vēl var pabrīnīties.
Kurā brīdī šāda mistifikācija radusies? Katrā ziņā vēl pirms iepazīšanās ar Raini, jau iesniedzot Rīgas Latviešu biedrības konkursam traģēdiju “Atriebēja”, visur izskan apbrīns par to, ka tik spilgtu darbu sarakstījusi vēl nepilngadīga meitene. Aspazija nesteidzas – netīšo? – pārpratumu izskaidrot un novērst, un pēc iepazīšanās ar Raini tas viņai gluži labi noder.
Gluži tāpat kā otra mistifikācija, kas gan atšķirībā no pirmās nepārprotami un neapšaubāmi ir pašas dzejnieces roku darbs. Pret savu gribu apprecināta ar Vilhelmu Maksi Valteru (temperamentīgā pusaudze bija mēģinājusi pievienoties teātra trupai, taču ar kaunu aizvesta atpakaļ pie ģimenes), jaunā sieva droši vien meklēja katru iespēju no negribētā vīra atbrīvoties.
Un te nu gan būtu jāmet akmens Aspazijas virzienā, sakot: fui, nav smuki no godīga vīrieša atbrīvoties, padarot viņu par plenci, šķērdētāju un teju vai sieviešu tirgotāju! Jo tieši tā var nojaust no dzejnieces atmiņām: it kā Valters notrallinājis “Daukšas” (faktiski viņš tās no sievas vecākiem atpirka, ļaujot iegādāties divus namiņus Jelgavā), pierunājis topošo dzejnieci pārcelties uz Ameriku, bet pie Žagares piesolījis pārdot leišu krodziniekam (spilgto epizodi par sievas pārdošanu neviens nevar ne noliegt, ne apstiprināt, bet par braukšanu uz Ameriku gan Aspazijas pētnieki izteikuši aizdomas, vai tik šo ideju nav rosinājusi viņa pati). Visbeidzot, arī Aspazijas žēlabas par Amerikā pazudušo nelieti vīru, no kura ne izšķirties nav iespējams, arī, šķiet, nav bijušas gluži patiesas, jo Zigmunds Skujiņš uzgājis pierādījumus ne tikai tam, ka Maksis Valters dzīvojis pavisam legāli un uzturējis gluži veiksmīgu biznesu, bet pat rakstījis sievai vēstules pārliecībā, ka viņa tam grasās pievienoties.
Iespējams, tā ir tīra sieviešu solidaritāte, bet man Aspaziju viņas pāridarījumos Valteram gribas ja ne pilnībā attaisnot, tad vismaz teikt: jā, es saprotu! Viņas, tāpat kā lielākās jauno sieviešu daļas, piekrišanu precībām, visticamāk, neviens ne prasīja, ne gaidīja. Un, ja pret kādu izturas kā pret maiņas priekšmetu, tad droši vien morāli attaisnojama liekas ikviena iespēja no šādas situācijas atbrīvoties.
Bez visiem šiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un mistifikācijām Aspazija noteikti būtu gluži atšķirīga. Kāda – to mēs nezinām, bet tas, ka esošā Aspazijas versija būtiski ietekmējusi ne tikai latviešu dzeju, bet arī nācijas pašizpratni, šķiet, nav apšaubāms.
Laikabiedri par Aspaziju
“Vecāki baidījās no tādas “trakas idejas”, tie domāja, ka meitai caur skolām esot galva samaitāta, un noliedza tai pavisam ņemt rokā grāmatas, tā ka viņa pie tām varēja tikt tikai nakts laikā pie vājas tauku svecītes gaismas, caur ko tā samaitāja savas acis.” (“Saimnieču un Zelteņu Kalendārs”, 1895)
“Dzejniece nevar pilnīgi izteikties, rādot pasauli tikai dabīgā lielumā, bet viņai vajaga to palielināt, vajaga koturnu zem kājām, apžilbinošu krāsu uz paletes un ekstāzes apgaismojumu.” (Jānis Asars, 1910)
“Ar Aspaziju dvēsele ienāca rakstniecībā. Iz viņas darbiem nerunāja tautas dzīve, bet viņa pati, viņas subjektīvais “es” – un arī anormālais, tas ir, ārpus tautas lielā vairuma izaugušais “es”! Tas runāja kā jaunlaiku sieviete, kā individuāli attīstīts cilvēks, kas ar drošu apziņu saka par sevi: homo sum!” (Jānis Asars, 1910)
“Par Aspaziju un citām jaunās strāvas sievietēm tika katru dienu kas pikants pastāstīts un viņa nostādīta par atbaidošu piemēru, kādai godīgai pilsoņu sievietei nebūs būt (!).” (Augusts Deglavs, 1913)
Uzziņa
ASPAZIJA
(Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk – Elza Pliekšāne, 16.03. 1865. – 05.11.1943.), latviešu literāte un sabiedriska darbiniece.
Dzimusi turīga Zemgales zemnieka ģimenē Zaļenieku pagasta “Daukšās”; pirmos dzejoļus uzrakstīja 14 gadu vecumā vācu valodā; 1887. gadā laikrakstā “Dienas Lapa” tika publicēts viņas dzejolis “Jaunā gadā”.
No 1891. līdz 1893. gadam strādāja par mājskolotāju. 1893. gada novembrī strādāja Rīgas Latviešu teātrī par koristi un sāka nodarboties ar žurnālistiku.
1894. gadā teātris uzveda viņas lugas “Vaidelote” un “Zaudētās tiesības”. Šajā laikā viņa iepazinās ar Jāni Pliekšānu (Raini); 1897. gadā iznāca Aspazijas pirmais dzejoļu krājums “Sarkanās puķes”; no 1898. līdz 1903. gadam viņa strādāja “Dienas Lapas” redakcijā.
1905. gada nogalē emigrēja uz Šveici, kur līdz 1920. gadam dzīvoja Tičīno kantona Kastaņolā pie Lugāno ezera.
Pēc atgriešanās Latvijā tika ievēlēta Satversmes sapulcē, piedalījās Latvijas Republikas izveidē un aktīvi aizstāvēja sieviešu tiesības.
