Foto – Karīna Miezāja

Tajā rītā, kad mākslinieks Aleksandrs Stanke­vičs (10.12.1932. – 19.06.2015.) sagaidīt Saulgriežus pievienojās saviem laikabiedriem no “varenās kopas”, kā reizēm mēdz apzīmēt to paaudzi, kura izveidoja un nostiprināja tā dēvēto skarbo stilu 20. gadsimta otrajā pusē, gleznotājs Roberts Muzis teica: “Ja mākslinieks sevi saudzē, nesadedzina, neko paliekošu radīt nav iespējams.” Jā, vieda patiesība, jo Aleksandrs Stanke­vičs jeb mūsu Sašiņš, kā viņu saucām, sevi darbos un gaitās dedzināja bez žēlastības, tāpēc paliekošais mākslā mērojams ar vairākos mūžos padarīto un iespējamo. Lai tikai uzskaitītu vien viņa veikumus un apbalvojumus, laikraksta lappušu būtu par maz. Šajā reizē tik minēšu, manuprāt, būtiskāko, kas lielā mērā mainīja, ietekmēja, krāšņoja Latvijas mākslas ceļus divdesmitā gadsimta otrajā pusē un gadsimtu mijā. Glezniecībā viņš ātri atrada savu tēmu un izteiksmes spēku. Vēsture un skaidra plastiska forma. Idejas vērtība un kompozīcijas, zīmējuma, kolorīta vienotība. Sākot jau ar izcilību atzīmētā diplomdarba “Ar uguni un zobenu” (1956., vad. O. Skulme) aizstāvēšanu, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu absolvējot. Lielformāta gleznojumu ar senlatvieti centrā vērtēšanas komisijai un klātesošajiem parādot, akadēmijas aulā pirmo reizi atskanēja aplausi. Glezniecībā atstāto darbu skaits salīdzinoši nav liels, bet visi tie tik vērtīgi, ka katrs savā ziņā kļuvis par kāda mākslas vēstures posma hrestomātisku zīmi. Grāmatu mākslā viņš savu redzējumu un mākas piešķīris desmitiem sējumu, radīdams ne tikai individuālo kvalitāšu kopumu, bet lielā mērā noteicis latviešu grāmatniecības skaistuma etalonu. Viņš nekad nepiesauca un tukši nelepojās ar saviem amatiem, goda nosaukumiem, apbalvojumiem, pat augstākās raudzes. Tos nosvinēja un tajā pašā vakarā aizmirsa, lai nākamajā dienā ķertos pie kārtējā darba kā balta lapa. Šķiet, ka tikai viens no pagodinājumiem Sašiņa vērtību skalā bija kādā īpašā plauktā – pāvesta Jāņa Pāvila II medaļa (1993) par A. Beināres grāmatas “Rīgas Dievmātes klosteris” māksliniecisko īstenojumu. Preses grafika ar Aleksandra Stankeviča nesaskaitāmajiem zīmējumiem un literatūras ilustrējumiem vai visos, bet varbūt visos (?) 50. un 60. gadu iespiestā vārda izdevumos būtiski mainīja, kļuva par vizuāla pavērsiena krustpunktu daudzu žurnālu, tāpat dienas laikrakstu mākslinieciskajā nozīmībā. Dzīves pēdējos gadu desmitos atgriezās pie jaunības gadu ritma un sadarbībā ar izdevniecību “Lauku Avīze” piešķīra savu lūkojumu turpinājumos publicētajiem un vēlāk grāmatās vākotajiem latviešu romānistu varoņiem. Sašiņa klātesamība arī spēlē ne mazu lomu karikatūras žanra robežu paplašināšanā Latvijā. Tik grūtā izteiksmes formā, kā, piemēram, humors, groteska, šaržs, satīra, viņš peldēja kā olimpietis. Ar draugiem Gunāru Cīlīti un Uģi Mežavilku, citiem zīmuļa un spalvas dīdītājiem viņi izveidoja un 40 gadus piepildīja 20. gs. otras puses vēsturē vienīgā vērā ņemamā humora un satīras žurnāla “Dadzis” lappuses. Un piektais uz laiku laikiem Sašiņa radošās dzīves un Latvijas mākslas vēsturē paliekošais atzars ir interjeri. Kā daudzu aizsākumu rosinātājs un īstenotājs viņš bija to laikabiedru pulkā, kuri lika pamatus akadēmijas Interjera un iekārtas katedrai (tagadējā Vides mākslas nodaļa). Te sākās (1962) viņa pedagoga gaitas, kas balstījās uz jauniem iekštelpas un ārtelpas humanizēšanas principiem. Taču nozīmīgākā pedagoģiskā darba daļa saistāma ar Grafikas nodaļas vadītāja (1975 – 1999) sarežģīto un smago nastu. Šajā gadsimta ceturksnī visi Latvijas grafiķi savu profesionālo un personības izglītību, izaugsmi slīpējuši ar Sašiņa prāta un sirds atvērtību. Vairāki no viņa izlolotajiem interjeriem saglabājušies, kā, piemēram, Raiņa “Pūt, vējiņi!” motīvu iegleznojums E. Smiļģa Teātra muzeja zāles griestos (1974.), daļa pārveidoti, nopostīti, kā sava laika omulības centrs bārs ar precīzo apzīmējumu “Skapis”. Sašiņš savu garu un roku ielicis arī plakātos, ekslibros, lietišķajā grafikā, tēlniecībā, būvējis laivu un māju. Viņa zināšanu, daudzveidības, meistarības un veikuma apjoma, vērtības ziņā kādā publikācijā biju viņu raksturojusi kā latviešu Leonardo. Tā bija vienīgā reize, kad mūsu saskaņā uz brīdi ievilkās plaisājums. Ar sev raksturīgo kautrību un pašcieņu viņš uzstāja, ka tas ir pārspīlējums, toreiz paliku pie sava ieskata. Tagad jo vairāk. Mērogs kā visu norišu un stāvokļu būtības izteicējs.