Latviešu leģions nacistu kara kurtuvē. Aprit 80 gadi kopš leģiona izveides 48
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
1943. gada 27. janvāra rītā SS un policijas vadītāja Latvijā brigādefīrera Valtera Šrēdera darba kabinetā Rīgā, Kalpaka bulvārī 1 ieradās turp izsauktie Latviešu zemes pašpārvaldes izglītības ģenerāldirektors un Latvijas Universitātes rektors, profesors Mārtiņš Prīmanis, iekšlietu ģenerāldirektora palīgs pulkvedis Voldemārs Veiss, Iekšlietu ģenerāldirekcijas Personāldepartamenta direktors pulkvedis Arturs Silgailis un Latvijas sporta vadītājs Roberts Plūme. Tātad – visnotaļ solīda kompānija.
Šiem cilvēkiem brigādefīrers Šrēders jūsmīgi paziņoja, ka Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers atļāvis arī latvie-šiem formēt leģionu.
Brīvprātīgo, protams! Lai Hitleram parādītu latviešu lielo cīņas gatavību, brigādefīrers nāca ar priekšlikumu jau nākamajās dienās saformēt kādu latviešu brīvpratīgo pulku. Šādas vienības saformēšanu vācu ierēdnis bija iedomājies pavisam vienkārši – izveidojot to no augstskolas studentiem un sportistiem. Tapēc uz šādas latviešu “aplaimojušas” vēsts pasludināšanu bez militāristiem bija ataicināti arī rektors un Latvijas sporta vadītājs.
Prelūdija leģionam
1941. gada vasarā padomju okupāciju Latvijā nomainīja hitleriskās Vācijas okupācija. Jau 8. jūlijā visa Latvijas teritorija atradās Vācijas bruņoto spēku kontrolē.
Neraugoties uz to, ka Latvijas sabiedrība sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus no padomju okupācijas un ar cerībām par valstiskās neatkarības atjaunošanu, tomēr jaunās okupācijas varas plānos tas neietilpa.
Vācijas valdības pieņemtais ģenerālplāns “Ost” paredzēja pēc karadarbības noslēgšanās veikt Latvijas kolonizāciju un ģermanizāciju. 1941. gada 17. jūlijā izveidoja okupēto austrumu apgabalu lietu ministriju Alfrēda Rozenberga vadībā. Latviju kopā ar Igauniju, Lietuvu un daļu Baltkrievijas iekļāva administratīvi teritoriālajā veidojumā “Ostlande”. Latvija kā teritorija bija viena no “Ostlandes” sastāvdaļām ģenerālapgabala veidolā.
No 1941. gada 1. jūlija līdz 1. septembrim Latviju pārvaldīja vācu militārā pārvalde, bet pēc tam – civilā pārvalde. Par Ostlandes reihskomisāru iecēla Hinriku Lozi, par Latvijas ģenerālkomisāru Oto Heinrihu Dreksleru. Okupācijas vara pārņēma savā kontrolē visas sabiedrības darbības sfēras, Latvijas tautasaimniecību pakļāva militārā resora vajadzībām. Neraugoties uz atsevišķiem pasākumiem iedzīvotāju noskaņojuma ietekmēšanai, vācu okupācijas vara Latvijā īstenoja latviešu valodas un kultūras izskaušanas politiku, kā arī konsekventi noliedza neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas iespējamību.
Latviešu sabiedrības centieni atjaunot neatkarīgās valsts iestāžu dabrību bija pretrunā ar jaunās okupācijas varas mērķiem. 3. jūlijā vācu okupācijas vara noraidīja latviešu organizāciju centra mēģinājumu izveidot Latvijas Pagaidu valdību. 1942. gada maijā vācu okupācijas varas kontrolē oficiāli sāka darboties Latviešu pašpārvalde Iekšlietu ģenerāldirektora, bijušā Latvijas armijas ģenerāļa Oskara Dankera vadībā.
Pašpārvaldi vācu okupācijas vara izmantoja latviešu militāro vienību organizēšanā un iesaistīja vācu propagandas sekmēšanā.
Vācu vara sākotnēji atļāva veidot nelielas policijas palīgvienības, bet nepieļāva nekādu lielāku latviešu bruņotu formējumu izveidošanu. 1941. gada jūlijā pulkvedis leitnants V. Veiss sāka veidot Rīgas pašaizsardzības dienestu, kura galvenais uzdevums bija slēgto policijas vienību formēšana. Latviešu policijas slēgtās vienības sākotnēji formēja no brīvprātīgajiem, bet, sākot ar 1942. gada beigām, tajos iesaistīja mobilizētos policistus un aizsargus. Jaunizveidotie bataljoni, vēlāk apvienoti pulkos, veica ne tikai Latvijas pierobežas aizsardzību, bet arī piedalījās militārajās akcijās pret padomju partizāniem Krievijas un Baltkrievijas teritorijās.
Formāli brīvprātīgs leģions
Laikā, kad kara veiksme no vācu armijas sāka novērsties un Vācija cieta vienu sakavi pēc otras, 1943. gada 10. februārī Lielvācijas vadonis Ā. Hitlers izdeva pavēli par latviešu brīvprātīgo leģiona formēšanu. Leģionā paredzēja vienu kājnieku brigādi un vienu kājnieku divīziju. Vārds “brīvprātīgie” leģiona nosaukumā bija formāls, jo pretrunā ar starptautiskajiem kara vešanas likumiem vācu okupācijas vara Latvijas teritorijā veica tās pilsoņu mobilizāciju. Rupji pārkāpjot starptautiskos likumus, no 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Vācijas okupācijas vara Latvijā veica piecas lielas iesaukšanas akcijas. Okupācijas varas iestādes iesaukšanu leģionā pamatoja ar Ostlandes pārvaldes 1941. gada 19. decembra noteikumiem par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos austrumu apgabalos.
1943. gada septembrī iesaukšanu leģionā veica, atsaucoties uz Latvijas karaklausības likumu. Par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektoru iecēla R. Bangerski. Lai gan viņš formāli skaitījās leģiona augstākais virsnieks, faktiskā vadība atradās vāciešu rokās. Vēlāk leģionā bija jau divas kājnieku (jeb grenadieru) divīzijas un leģions formāli skaitījās “Ieroču SS” karaspēka sastāvā. No 1943. gada 26. maija “Latviešu leģions” kļūst par kopēju apzīmējumu visām “Ieroču SS” un policijas dienestu sastāvā izveidotām latviešu vienībām. Nedaudz statistikas – Otrā pasaules karā nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un tiem pielīdzinātajās vienībās kopā pabija vairāk nekā 110 000 Latvijas izcelsmes karavīru. No šā skaita “Ieroču SS” vienībās kopā pabija 31 446 vīri, bet pārējie dienēja policijas, robežapsardzes, gaisa spēku izpalīgu un citās vienībās.
Abu mūsu valsts neatkarībai naidīgo lielvaru pusē karojošo Latvijas pilsoņu (šajās vienībās bija ne tikai latvieši, bet arī visu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvji) vēlme to darīt bija dažāda: skaidrs, ka ar varu mobilizētajiem nekāda īpašā prieka turēt krievu vai vāciešu iedoto šauteni nebija, bez šaubām, ka abās frontes pusēs bija arī pa kādam skaitam “idejisku” cīnītāju, kas karoja vai nu par fašisma satriekšanu, vai pret lieliniekiem.
Abās pusēs karojošie pēc tam teicās cīnoties par Latvijas atbrīvošanu. Latvijas brīvestības tēmu propagandas nolūkos aktīvi izmantoja gan Padomju Savienība, gan Vācija, turklāt Vācijas pusē karojošajiem atļāva izmatot arī nacionālo simboliku: sarkanbaltsarkanās krāsas, latviešu karavīru “saulīti”, himnu utt. Protams, ka neviens nekādu neatkarīgu Latviju atjaunot pat netaisījās…
Tomēr nevar teikt, ka latviešu karavīri karoja slikti.
Vācijas augstāko militāro apbalvojumu – Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu – saņēma divpadsmit latviešu, savukārt augstāko PSRS militāro apbalvojumu – Padomju Savienības Varoņa nosaukumu – piešķīra 28 latviešiem un Latvijā dzimušiem karavīriem.
Leģions nebija kāds unikāls notikums tieši Latvijai. Vācijas bruņoto spēku pavēlniecība Eiropā izveidoja 39 tā saucamo dažādu tautu leģionus. Bija divas krievu divīzijas, bija franču, norvēģu, valoņu, flāmu, gruzīnu, azerbaidžāņu, kazaku, Tuvo Austrumu tautu, indiešu, citu nāciju leģioni, veidojās britu leģions. Šiem cilvēkiem nebija nekā kopīga ar SS. Runājot par šāda veida bruņoto spēku veidojumiem, mēs, citējot Lielbritānijas vēsturnieku Alanu Teiloru, sastopamies ar “Nirnbergas konsesu” jeb uzvarētājvalstu konsesu, veselus 50 gadus mums uzvarētājvalstis liedza izteikt savu viedokli par šo diezgan sāpīgo vēstures problēmu.
Kas ir 16. marts?
Beidzoties Otrajam pasaules karam, Rietumu sabiedroto gūstā nonāca apmēram 25 000 vācu armijā dienējošo latviešu karavīru: gan no “Ieroču SS” sastāvā esošā latviešu leģiona, gan no citām vienībām. Kara gūstekņu nometnē Zēdelgēmā Beļģijā 1945. gada 28. decembrī bijušie latviešu karavīri nodibināja “Daugavas vanagu” organizāciju.
Tās uzdevums bija materiāli un garīgi palīdzēt bijušajiem karavīriem, viņu ģimenēm, karā kritušo tuviniekiem, kā arī konsolidēt trimdā nokļuvušo latviešu sabiedrību. 1946. gadā latviešu karavīrus sāka atbrīvot no gūstekņu nometnēm un viņi pakāpeniski apmetās uz dzīvi daudzās Rietumeiropas valstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs. 1952. gadā “Daugavas vanagu” valdes sapulcē Londonā pēc pulkveža Viļa Januma ierosmes nolēma turpmāk atzīmēt 16. martu kā Latviešu leģiona piemiņas dienu. Izvēlētais datums nebija nejaušs, tas bija simbolisks. 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. – austrumu frontē pie Veļikajas upes izcīnīja smagas kaujas ar sarkanarmiju. Tā bija vienīgā reize Otrā pasaules kara laikā, ka abas vācu armijas sastāvā esošās latviešu divīzijas cīnījās plecu pie pleca.
Rietumos dzīvojošo latviešu sabiedrībā 16. marts kā leģiona karavīru piemiņas diena tika atzīmēta katru gadu pilnīgi legāli, nevienā latviešu mītnes zemē netika izteikti nekādi pārmetumi par šā datuma atzīmēšanu. Latvijā pirmo reizi 16. martu kā Latviešu leģiona piemiņas dienu atzīmēja 1990. gadā. Šajā gadā, kā arī vairākos turpmākos gadus vēl neviens šo dienu nesaistīja ar kādu nacisma glorifikāciju.
Pirmo reizi nopietna starptautiska uzmanība šai dienai bija pievērsta 1998. gadā, kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa satikās politiski labēji un kreisi noskaņotu ekstrēmistu grupas, kuras, demonstrējot savus uzskatus par 16. martu un latviešu leģionu, centās parādīt sevi pārsvarā ārzemju televīziju kamerām. Krievijas prese un atsevišķi Rietumu laikraksti sāka rakstīt par nacisma atdzimšanu Latvijā, par nacistu gājieniem Rīgā. Bieži vien šīs ziņas bija klaja dezinformācija par notiekošo.
Kopš 1998. gada šo dienu – 16. martu – pavada dažādi politiski skandāli, šajā dienā mūsu valsts galvaspilsētai ir pievērsta pastiprināta ārvalstu plašsaziņas līdzekļu uzmanība, it sevišķi pēdējos gados pirms pandēmijas sākuma 16. marts bija kļuvis par dažādu nokrāsu politiskās aģitācijas pasākumu, kuram vairs nebija nekāda sakara ar latviešu leģionāru piemiņu.
Vai leģionāri bija kara noziedznieki?
Pēc Otrā pasaules kara noslēguma, 1945. gada 8. augustā, lai tiesātu galvenos nacistu kara noziedzniekus, Sabiedrotās lielvalstis izveidoja Starptautisko kara tribunālu. Nirnbergas process sākās 1945. gada 20. novembrī un beidzās 1946. gada 1. oktobrī ar sprieduma nolasīšanu. Tieši šis Starptautiskā kara tribunāla spriedums mūs arī interesē šobrīd. To var izlasīt ikviens interesents, gan mūsu pusē, gan plašajā pasaulē, gan Krievijā, jo Nirnbergas procesa materiāli ir publicēti arī Maskavā, 1961. gadā septiņu sējumu izdevumā.
Nirnbergas tiesas prāvas spriedumā SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju, neviens nenoliedza tās dalībnieku, proti, esesiešu līdzdalību noziegumos pret cilvēci. Procesa tiesas gaitā atklājās arī, ka daži “Ieroču SS” formējumi bija līdzdalīgi dažādos kara noziegumos, taču, kā tribunāls noskaidroja, tad tās bija brīvprātīgi iesaistītās personas, nevis piespiedu kārtā mobilizētie.
Tribunāla spriedumā bija teikts: “Saskaņā ar Statūtiem Tribunāls atzīst par noziedzniekiem to cilvēku kopumu, kuri bija oficiāli uzņemti SS rindās (t. i. “Kopējā SS”, “Ieroču SS”, SS vienības “Miroņgalva”, ar SS saistīto policijas vienību dalībnieki), kuri par tādiem kļuva, zinot SS organizācijas noziedzīgo būtību, kuri zināja, ka organizācija tiek izmantota noziedzīgu darbību veikšanai.
Par noziedzniekiem atzīstamas personas, kuri kā organizācijas locekļi personīgi bija iejaukti līdzīgu noziegumu veikšanā.
Par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuras valsts piespiedusi iestāties par locekļiem SS organizācijā tādā veidā, ka tām nebija citas iespējas, un šīs personas nav pastrādājušās kara noziegumus”.
Šā sprieduma daļa bija ļoti nozīmīga, lai vēlāk skaidrotu Rietumu pasaules sabiedrībai par latviešu un igauņu “Ieroču SS” divīziju karavīru faktisko nepiederību šai organizācijai.
To, ka latviešu leģionāri, neraugoties uz piekārto birku “brīvprātīgie”, tika mobilizēti piespiedu kārtā, Maskavā zināja jau 1943. gada 24. jūlijā – tieši ar šo vasaras dienu ir datēta PSRS Drošības tautas komisāra Merkulova vēstule Latvijas kompartijas 1. sekretāram Jānim Kalnbērziņam par latviešu leģiona formēšanu. Šajā vēstulē citstarp teikts: “Formāli tika pasludināts, ka “leģions” tiek veidots uz brīvprātības pamatiem, tomēr faktiski “leģiona” formēšana notika uz noteiktu vecumu grupu vīriešu piespiedu mobilizācijas kārtībā.” Tālāk sīki aprakstīta iesaukšanas kārtība.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Rietumos nokļuvušos latviešu karavīrus izdevās atbrīvot no esesiešu zīmoga. Latvijas Sarkanā Krusta vadība un dažādas latviešu trimdas organizācijas tomēr pierādīja, ka starp latviešu SS un vācu “Ieroču SS” bija daudz atšķirību. Turklāt latvieši kā “zemcilvēki” (pēc hitleriešu rasu teorijas) pat teorētiski nekādi nevarēja būt nacisti. 1950. gada 1. septembrī Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas (UNRRA – “United Nations Relief and Rehabilitation Administration”) ietvaros esošā ASV Pārvietoto personu komisija pieņēma lēmumu, ka “Baltijas “Ieroču SS” vienības (t. s. “Baltijas leģioni”) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību…”.
Pēc tam kad galvenie nacistiskā režīma vadoņi bija notiesāti un pakārti, Starptautiskajam kara tribunālam nācās izskatīt apsūdzības pret zemāka ranga nacistiskajiem kara noziedz-niekiem. Patiesībā tikai tad sākās prāvas pret īstajiem darītājiem jeb tiem, kas noziegumus pret cilvēci pastrādāja nevis ar pavēlēm, bet savām rokām – cietumu un koncentrācijas nometņu uzraugiem, soda ekspedīciju dalībniekiem utt. M
az zināms ir vēsturisks fakts, ka no 1947. gada marta Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē ir piedalījušies arī latvieši, turklāt liela daļa no viņiem bija bijušie leģionāri.
Drīz pēc karadarbības beigām britu un amerikāņu Vācijas okupācijas sektoru vadība sāka meklēt risinājumus, kā atslogot savu karaspēku no nemilitāru darbību veikšanas – sardžu funkcijā, dažādiem inženierdarbiem. Jau 1945. gada beigās šādi uzdevumi tika uzticēti arī citu tautību piederīgajiem, kas tajā brīdī atradās Vācijā. Kā vienas no pirmajām tika saformētas poļu kara inženieru un apsargu vienības, kuras nodarbojās ar sagrauto pilsētu atjaunošanu un ASV armijas noliktavu apsardzi.
1946. gadā šādas militārā dienesta palīgrotas sāka veidot arī no Baltijas valstu bēgļiem. Tā kā sākās latviešu un igauņu karagūstekņu atbrīvošana (ne briti, ne amerikāņi vairs neuzskatīja tos par piederīgiem “Ieroču SS” vienībām, lielā mērā pateicoties jau minētajam Starptautiskā tribunāla lēmumam), tad arī bijušie leģionāri varēja iestāties ASV armijas Darba dienestā (“Labour Service Company”). Kā viena no pirmajām bija dibināta ASV armijas Vācijā Darba dienesta 8920. rota jeb Virsaiša Viestura rota. Rotas virsnieki un karavīri pildīja garnizona dienestu vairākās Vācijas pilsētās, tajā skaitā bija arī Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē.
Vārds “brīvprātīgie” leģiona nosaukumā bija formāls, jo pretrunā ar starptautiskajiem kara vešanas likumiem vācu okupācijas vara Latvijas teritorijā veica tās pilsoņu mobilizāciju.
Maz zināms ir vēsturisks fakts, ka no 1947. gada marta Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē ir piedalījušies arī latvieši, turklāt liela daļa no viņiem bija bijušie leģionāri.
