Viesturs Sprūde. Būtība, lai būtu skaidrs, kas un kā notika – latviešu leģions dzīvē un prātos 42
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Vēlos parādīt būtību, lai būtu skaidrs, kas un kā notika. Lai nebūtu tā, ka latviešu leģionā “mūs mobilizēja piespiedu kārtā”, bet, frontē nonākuši, “cīnījāmies par brīvu Latviju”. Vajadzētu salikt pa plauktiem, kas bija reāls un kas cilvēku prātos. Jāsaprot, ka tad, kad biji ierakumos, nevarēja šaut citādi, nekā vācieši lika,” teic LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, vēstures doktors KĀRLIS KANGERIS.
Kārlis Kangeris šobrīd zinošākais vēsturnieks latviešu leģiona jautājumos un strādā pie grāmatas, kas veltīta Latviešu “SS” brīvprātīgo leģiona politiskajai vēsturei. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Kangeris aizrāda, ka no nepatīkamajiem burtiem “SS” leģiona nosaukumā izvairīties nevar. Patīk vai ne, organizatoriski “SS” un leģions bija cieši saistīti. Taču tas nenozīmē, ka leģionāri būtu pieskaitāmi kara noziedzniekiem, kā to apgalvo Krievijas propaganda. “Nevar attiecināt uz visiem šos štampus, ka visi, kas skaitījušies pie “SS”, šāvuši ebrejus un apsargājuši koncentrācijas nometnes. Vērtējumam jābūt individuālam, nevis no kopuma uz daļu. Mums vajadzētu tikt skaidrībā arī ar 16. martu. Ko mēs tad pieminam. Kritušos? Vēl kaut ko?”
Kāpēc grāmata tieši par politisko vēsturi?
K. Kangeris: Par leģionu jau daudzas grāmatas sarakstītas, kur visi atsaucas uz Artūra Silgaiļa (1895–1997) trimdā izdoto “Latviešu leģionu”. Taču Silgailim par leģiona tapšanu ir labi ja desmit lappuses. Viņš neievēroja daudzas kopsakarības ar to, kas notika “SS” vadībā un vērmahtā (Vācijas armijā), nezināja “SS” sistēmu, nemeklēja vācu dokumentus. Tur ir apmēram tā, ka “SS” solīja ieročus un tāpēc latvieši paņēma. Bet, ja atskatāmies vēsturē, tad latviešu vienību jautājums bija dienaskārtībā, jau sākot no vāciešu ienākšanas 1941. gadā.
Teiksim, pulkvedis – leitnants Viktors Deglavs un pulkvedis Aleksandrs Plensners gribēja veidot latviešu armiju, arī Gustavs Celmiņš un “Pērkonkrusts” gribēja savu. Tad vēl bija pulkvedis – leitnants Roberts Osis un pulkvedis Voldemārs Veiss, kurus atbalstīja vācu Drošības policijas un “SD” (Drošības dienesta) vadītājs Ostlandē Valters Štālekers un kuri veidoja latviešu policijas bataljonus, kam bija savi uzdevumi, bet ne kā armijai. Ja skatāmies vēl vēlāk, tāpat latviešu pašpārvaldei bija idejas, ka jāveido latviešu armijas vienības. Visām šīm vienībām bija jācīnās it kā vērmahta sastāvā. 1941. gadā latviešiem par vāciešu plāniem Austrumos skaidrības nebija. Visi cerēja, ka padzīs krievus un atjaunosies latviešu valsts vai kas tamlīdzīgs.
Ilūzijas par spīti tam, ka pirmskara Latvijā Hitlera Vāciju uzskatīja par potenciālo ienaidnieku?
Ja paskatās Latvijas armijas aizsardzības plānus 1939. gadā, tie lielākoties bija izstrādāti pret Vāciju. Pret PSRS bija daudz mazāk. Par iespējamajiem ienaidniekiem toreiz uzskatīja abus. Kad 1939. gada septembrī sākās Otrais pasaules karš un krievi no Tallinas aizbēgušās poļu zemūdenes “Orzel” dēļ sāka izteikt Igaunijai draudus, Baltijas valstu armiju pārstāvji sanāca kopā un aizsūtīja uz Berlīni Igaunijas izlūkdienesta vadītāju Rihardu Māsingu.
Igauņiem bija slepena izlūkdienestu sadarbība ar vāciešiem. Domāja – lai Māsings Berlīnē zondē, vai Vācija varētu baltiešus atbalstīt. Galvenokārt ar ieroču piegādēm. Bet Māsingam Berlīnē pateica: nē, tagad mēs ar PSRS esam sabiedrotie un nekā nebūs. Māsings filozofēja – ja ienāks krievi, cietīs tikai mantīgā šķira, inteliģence. Arī ģenerālis Jānis Balodis 1939. gadā runāja, ka zemniecība palikšot, bet augstāko šķiru gan izlīdzināšot.
Līdz 1941. gada vasarai vācu izlūkdienestu ziņojumos no Latvijas parādās, ka latviešu sabiedrības vadošais slānis cerēja uz vācu un krievu konfliktu, kurā krievi zaudēs un Latvija atgūs kaut kādas formas neatkarību, bet viņi paši laiku līdz tam pārdzīvos. Ja Hitlers nebūtu uzbrukumu PSRS par pāris nedēļām atlicis un iebrukums notiktu pirms 1941. gada 14. jūnija deportācijām, tad šīs augšslāņa cerības daļēji piepildītos. Par vāciešiem uzskatīja, ka viņi tomēr pieder Rietumu kultūrai. Ebreju slepkavošana, vācu plāni Krievijas kolonizācijai jau pa īstam sāka izpausties tikai kara gaitā, ne pirms tam.
Kurš īsti bija latviešu leģiona veidošanas rosinātājs?
Jau pieminēju 1941. gada priekšlikumus veidot latviešu armijas daļas. Bet Hitlers jūlijā bija pateicis, ka Austrumos, izņemot vāciešus, neviens cits ieročus nēsāt nedrīkst. Vajadzēja nodrošināt frontes aizmuguri, tāpēc bija policijas bataljoni. Tā bija ne tikai Latvijā, bet arī citur. Un tad pašpārvaldē pacēlās jautājums par latviešu vienībām vērmahtā. Vācu armiju grupa “Ziemeļi” pie Ļeņingradas visu laiku prasīja papildspēkus aizmugures nodrošināšanai.
Tajās sarunās “Ziemeļu” štābā ar vācu Ostlandes Drošības policijas un SD vadību izskanēja, ka, jā, latvieši ir labi karotāji, taču “austrumu cilvēkus” drīkst apmācīt un izmantot tikai “SS”, jo tai ir “pareizā nostāja”. 1942. gada janvārī “SS” reihsfīrers Heinrihs Himlers ar šo jautājumu devās pie Hitlera. Hitlers piekrita, ka no austrumniekiem “SS” struktūrās drīkst veidot iespējami daudz policijas bataljonu, bet ne armijas vienības. Apmēram nedēļu pēc sarunas vērmahta virspavēlniecības vadītājs Vilhelms Keitels izdeva pavēli, ka vērmahtā baltiešus uzņemt nedrīkst. Tomēr ideja, ka dzīvais spēks jāizmanto un no latviešiem varētu veidot frontes vienības, bija gaisā visu laiku.
Bieži min, ka “SS” un “brīvprātīgais” leģiona nosaukumā bijis, lai maskētu apstākli, ka kaujas vienību formēšana no okupēto apgabalu iedzīvotājiem pēc starptautiskām normām ir nelikumīga.
Nevajadzētu aizmirst “SS” struktūru. Kara laikā “SS” sastāvēja no 12 galvenajām pārvaldēm. Un viena no tām bija Drošības policija, zem kuras tad veidoja policijas bataljonus. Ja apskatām latviešu presi par 1941. gada laiku, kad notika lielvervēšanas akcija policijas bataljonos, tad tur paskaidro, ka, iestājoties policijas bataljonā, jau esi zem “SS”. Vēlāk to būtībā vairs nekur nepieminēja. Bet toreiz, nezinu, kāda naivuma dēļ, vēl mēģināja iestāstīt, ka “SS” – tas ir labi.
Veiss un Osis cerēja, ka ar policijas bataljoniem slēptā veidā izveidos ko līdzīgu latviešu armijai. Vācieši šo latviešu domu zināja ļoti labi, tāpēc policijas bataljonus izkaisīja pa visu frontes aizmuguri.
Grāmatā būs labi dokumentēts piemērs par latviešu policijas bataljoniem Varšavas geto apsardzei. Ir Berlīnes pavēle veidot 22. un 272. policijas bataljonus sūtīšanai uz Varšavu. Tikmēr Latvijā tos divus bataljons saformēja, presei rakstot, ka “mūsu puišus sūtīs uz Austrumu fronti cīņā pret boļševismu”. Un tad ir pašu bataljona dalībnieku vēstules, cik ļoti viņi jūtas pārsteigti, kad pēc divu dienu brauciena vagonā nonākuši Varšavā. Tāpēc jau bija latviešu pašpārvaldes neapmierinātība, ka policijas bataljonus izmanto nevis kā domāts, bet kā “algādžus, kam par darbu tiek samaksāts”. Sākumā policijas bataljonos dienošie slēdza līgumu uz gadu. Pēc tam pacēlās jautājums, ko darīt, kad līgums beigsies.
Igaunijā jau 1942. gada augustā izšķīrās no tiem igauņu puišiem, kam beidzas līgums, veidot īpašu “SS” brigādi. Tas bija igauņu leģiona sākums. Par latviešiem policijas bataljonos sākumā nostāja bija, ka līgums vienkārši pagarināms līdz kara beigām, cilvēkiem nemaz neprasot.
Latviešu leģiona jautājums un viss, kas saistījās ar okupētās Latvijas pārvaldību, tika ļoti cieši saistīts ar “SS” struktūrām. 1943. gada decembrī Himlers panāca, ka cilvēkmateriālu Baltijā drīkst izmantot tikai viņš. Jā, vēlāk piekrita gaisa spēku izpalīgu iesaukšanai vērmahtā, bet tas jau notika uz atsevišķas vienošanās pamata. “SS” bija atzīta par ceturto ieroču vienību Vācijā līdzās sauszemes, jūras un gaisa spēkiem. Un Himlers centās savu “SS” karaspēku palielināt visādos veidos.
Bet kurā brīdī radās jēdziens “latviešu leģions”?
Tas parādās 1942. gadā, kad “SS” un policijas vadītājs Latvijā Valters Šrēders gada beigās runā ar latviešu pašpārvaldi. Kad 1943. gada martā sākās iesaukums, mobilizētos vēl dalīja trīs grupās – vienus “SS” leģionā, citus vērmahta izpalīgos, citus armijas darba vienībās. Ar to sāka figurēt jēdziens “leģions”. Sākumā to attiecina tikai uz “SS” divīzijā iesauktajiem. Bet 1943. gada maijā Himlers jēdzienu paplašināja, sakot, ka latviešu leģions ir arī visi, kas policijas vienībās. 1944. gadā leģionu paplašināja uz robežapsardzības pulkiem un 1944. gada jūnijā vēl noteica, ka “SS” leģions ir visi, kas pakļauti “SS” struktūrām. Tātad būtu vēl jādefinē, kā mēs to jēdzienu lietojam. Vai 1943. gada marta situācijas izpratnē vai kā pēc tam, kad par latviešu leģionu sāka uzskatīt visas “SS” struktūrām pakļautās latviešu vienības.
Krievijas propaganda apgalvo, ka latviešu leģions ir “noziedznieki”, jo leģionā skaitījušies arī soda akcijās iesaistītie policijas bataljoni.
Apšaubāmās akcijās piedalījās tikai daži policijas bataljoni. Un jāatceras, ka līdz 1943. gada vidum policijas bataljoni leģionā neskaitījās. Arāja komanda bija Drošības policijā, bet tā leģionā neskaitījās, tāpat kā vērmahta izpalīgi.
Topošajā grāmatā ir arī punkts “Staļingradas mīts”. Kas ar to domāts?
Tas par izplatīto uzskatu, ka leģionu veidoja sakarā ar vācu zaudējumiem pie Staļingradas. Taču es tur kopsakarību neredzu. Leģionu veidotu tik vai tā. 1942. gada maijā Himlera pārstāvis, kurš Rīgā uzraudzīja policijas bataljonu veidošanu, rakstīja uz Berlīni, ka aizliegums formēt latviešu militārās vienības būtu pārskatāms. Himlers uzskatīja, ka tāds rosinājums ir labs. No Himlera dienasgrāmatām izriet, ka jūnijā viņš gājis pie Hitlera par to runāt, taču bez panākumiem. Bija iebildumi saistībā ar rases politiku. Uzskatīja, ka no latviešiem tikai 30% derīgi pārvācošanai. Taču, kad 1942. gadā Latvijā veica slepenas rases pārbaudes, nonāca pie secinājuma, ka pārvācošanai der 80% latviešu. Tikai latgaliešus vērtēja zemāk. Arī lietuviešus uzskatīja par rases ziņā mazvērtīgākiem, kas ieroču “SS” vienībām nederēja.
Un latviešu pašpārvalde velti cerēja, ka ar piekrišanu leģiona izveidošanai no vāciešiem panāks ko Latvijas valstiskuma atjaunošanas ziņā?
Būtībā to kā priekšnoteikumu pacēla latviešu pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektors Alfrēds Valdmanis. Viņš vāciešiem iesniedza “Latviešu memorandu” un piedāvāja simt tūkstošus latviešu karavīru apmaiņā pret autonomiju. Sākās tirgošanās, kas nekur nenoveda.
Bet nevar teikt, ka pašpārvalde necenstos aizstāvēt latviešu intereses. Kad 1943. gada pavasarī sākās mobilizācija, aprīlī vāciešiem iesniedza memorandu, kur bija izskaidrots, ka mobilizācija ir prettiesiska, jo ir pretrunā Hāgas konvencijai. Ka PSRS uzskata latviešus par padomju pilsoņiem un gūsta gadījumā tos sodīs, kas pēc 1945. gada praktiski arī notika. Pašpārvalde norādīja – lai mobilizācija būtu legāla, Latvijai jābūt autonomai. Mobilizācijas dokumentos parādās, ka vācieši paši ļoti labi apzinājās, ka rīkojas nelikumīgi. Bija arī vēl citi pašpārvaldes protesti, taču jāatzīst, latvieši bija pagļēvi un atsauca prasības, kad piedraudēja ar represijām.
Himleram 1943. gada beigās bija Latvijas autonomijas plāns, taču iebilda Vācijas ārlietu ministrs Joahims Ribentrops – ja došot latviešiem un igauņiem, prasīšot arī citi. Latvieši, naivi būdami, jau visu laiku prasīja autonomiju vai ko tādu. Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdofs Bangerskis, un ne tikai viņš, pastāvīgi vāciešiem uzsvēra, ka latviešu lielākā vēlme ir Latvijas valsts un vajadzētu latviešiem dot reālu cīņas mērķi. Pēdējo reizi šo ideju pienesa Hitleram 1945. gada februāra sākumā. Viņa atbilde bija: mēs šādā kara fāzē ar tādiem sīkumiem nenodarbosimies.
Kopš 1944. gada februāra iesaukšana leģionā gan it kā notika pašpārvaldes vārdā, taču tā bija kosmētika un valstiskumam tuvāk neveda.
Tad vēl ir jautājums par 1945. gadu, kad 20. februārī Bangerskis Potsdamā sasauca Latvijas Nacionālo komiteju. Vācieši Bangerskim it kā atdeva Kurzemes civilo pārvaldi, bet faktiski jau tas bija “SS” reihsfīrera Himlera protektorāts. Bangerski sauca par “prezidentu”, bet Himlers atmeta ar roku – lai sauc, mēs viņu tā nesauksim.
Leģions Latvijas neatkarību nekādi netuvināja?
Kara laukā leģions jautājumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu atrisināt nevarēja. Tāpēc runāt par leģiona “brīvības cīņām” ir grūti. Taču tā otra lieta, ka cilvēku smadzenēs doma bija: tu kaut netieši, tomēr cīnies par Latvijas neatkarību. Realitātē tu pildīji vāciešu dotos uzdevumus, jo citādi nevarēji – pretējā gadījumā nosūtītu kara tiesai vai nošautu tūlīt. Kad guli ierakumos, nevar noteikt, kuru lodi izšauj “pret boļševikiem” un kuru “par Latvijas brīvību”.
1943. gada mobilizācijas uzsaukumos vārds “Latvija” neparādījās.
Toreiz jau kara mērķis skaitījās “cīņa pret boļševismu” un par vietu “jaunajā Eiropā”. Tā tas gāja visu laiku līdz 1944. gada beigām. Tikai 1945. gada janvārī, kad tam vairs nebija nekādas nozīmes, galvenā “SS” pārvalde 15. latviešu divīzijas audzināšanas (propagandas) stundās atļāva stāstīt, ka leģions cīnās par brīvu Latviju. Kad 1945. gadā leģionāri nonāca angļu gūstā, arī bija diskusijas, par ko viņi cīnījušies. Angļu okupācijas zonas pārvaldei rakstīja, ka latviešu leģions cīnījies par Latvijas brīvību. Angļi neiebilda un leģionārus vairs nelika “SS” domātajās karagūstekņu nometnēs, bet lika vērmahta nometnēs.
Pēc kara apgalvoja, ka latviešu vienībām bijušas atšķirīgas pazīmes no “SS” vienībām. Nebija nekādu atšķirību. Pastāvēja trīs “SS” vienību veidi – vācu “SS”, ģermāņu “SS” un austrumiem piederīgo tautu “SS”. Jā, sabiedrotie pēc kara atzina, ka latviešu leģionāri nav uzskatāmi par naidīgiem, taču tas jau nenozīmē, ka viņi nebija “SS” sastāvā.
Nirnbergas tribunāls viņus par noziedzniekiem neuzskatīja.
Tas teikums spriedumā par “SS” vienību līdzdalībniekiem tikai nošķīra tur mobilizētos un tos, kas nepastrādāja kara noziegumus. Par tautībām vai leģionu nosaukumiem tas noteikts netika. Savā grāmatā pieminēšu, ka latviešiem pārmet visu, ko pastrādājis “SS”, taču ne latviešiem, ne citiem nevar kā universālu principu piesiet to, ko tiešām darīja dažas “SS” divīzijas. Tajā pašā laikā izmukt no piederības struktūrai nevar.
Pieņemts, ka latviešu leģionā dienējuši kādi simt piecdesmit tūkstoši. Vai tā?
Simt piecdesmit tūkstoši sanāk, ja skaita pēc aizpildītajām amatu pozīcijām. Bet tur ir daudz pārklājumu. Policijas bataljonā pieskaita vienreiz, un pēc tam to pašu personu leģionā otrreiz. Pētniekam Udo Sietiņam, kurš taisa personāla kartotēku par vācu pusē karojušajiem latviešu karavīriem, sanāk kādi 104 tūkstoši. Darbs nav vēl pabeigts. Lai pateiktu precīzi, jāskatās, cik mobilizēja, cik ieradās. Runā, ka dezertieru bijis desmit tūkstoši, taču vismaz pusi no viņiem vēlāk tomēr savāca. Tik vienkārši no iesaukšanas jau izvairīties nevarēja.
Un brīvprātīgo procents leģionā? 10–15%?
Tie ir vēsturnieka un sociologa Tālivalža Vilciņa (1922–1997) skaitļi. Vilciņš visus policijas bataljonus uzskatīja par brīvprātīgajiem. Taču, ja skatāmies pēc 1943. gada marta iesaukuma, tad leģionā brīvprātīgo bija ļoti maz. Tur 10–15% nesanāks. Un policijas bataljonus jau arī nevar skaitīt par brīvprātīgajiem. Varbūt policijā pieteicās pats, bet leģionā pārskaitīja bez piekrišanas.
