Latviešu leģiona arhīvs trīs čemodānos 19
Trijos lielos ceļojuma čemodānos Latvijā no Kanādas šoruden nonācis latviešu virsnieka un grāmatas “Latviešu leģions” autora Artura Silgaiļa (1895 – 1997) arhīvs. Kara muzejs kopumā ieguvis ap pusotru tūkstoti vēsturisku vienību – lielākoties dokumentus, kartes un vairāk nekā 400 fotogrāfiju.
Kara vēstures interesentiem A. Silgailis būs pazīstams kā pirmo reizi 1962. gadā Kopenhāgenā izdotās, bet tad arī Rīgā drukātās un angliski tulkotās grāmatas “Latviešu leģions: dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules karā” autors. Savas militārās gaitas viņš sāka Krievijas impērijas armijā, kam sekoja dienests Baltijas landesvērā, firsta Līvena nodaļā ģenerāļa Judeniča Krievijas Ziemeļrietumu armijā, tad Latvijas armijā, Vācijas armijas 621. propagandas rotā, latviešu leģionā un visbeidzot jau pēc Otrā pasaules kara arī britu Reinas armijā. Raibā karjera atspoguļojas daudzajās fotogrāfijās, kas nu nonākušas muzeja krājumā. Daļa ir pārfotografētas no oriģināliem, daļa oriģināli. Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis īpaši izceļ uzņēmumus, kas attiecas uz A. Silgaiļa militārās karjeras sākumu. Starp ieguvumiem tāpat ir viņa dienesta laikā dažādās armijās saņemtie apbalvojumi un krūšu nozīmes, piemēram, Krievijas armijas laiku Sveaborgas (Helsingforsas) cietokšņa 100 gadu piemiņas nozīme, Viļņas karaskolas nozīme, Latvijas armijas pulku nozīmes, Triju Zvaigžņu ordenis, Vācijas Dzelzs krusti. Tajā pašā vitrīnā pie ordeņiem pielikta lode, kas A. Silgailim Pirmā pasaules kara laikā iestrēgusi zābakā.
Dokumentu apjoms ir pietiekami liels, lai muzejnieki vēl nevarētu detalizēti pateikt, kas starp tiem unikāls un kas Latvijas arhīvos jau esošs. Tur ir A. Silgaiļa dienasgrāmata, pavēles, latviešu pašpārvaldes sēžu protokoli, leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim rakstītas runas, dažāda sarakste, atreferējumi par Bangerska tikšanos un sarunām ar augsta ranga nacistiskās Vācijas amatpersonām un situācijas noteicējiem Ostlandē. A. Silgailis lieliski pārvaldījis vācu valodu, tādēļ bieži ticis aicināts par tulku.
Droši var sacīt, ka leģiona virspulkveža vākums ir vērtīgs, lai arī daļa dokumentu ir noraksti. Taču situācijā, kad oriģināli var nebūt saglabājušies, noraksti ir ne mazāk vērtīgi. Latvijai par īpaši unikālu uzskatāma Ādolfa Hitlera 1943. gada pavēles par Latviešu leģiona dibināšanu kopija, ko saņēmusi Latvijas Zemes pašpārvalde. “Silgailis bija pirmais, kurš to publicēja savā grāmatā,” skaidro vēsturnieks. Tāpat interesanti ir dokumenti, uz kuriem redzamas Bangerska rezolūcijas. Piemēram, Latvijas Centrālās padomes 1944. gada marta “Memorands”, kas piesūtīts arī latviešu sabiedrībā pazīstamajam ģenerālim, bet uz kura pēdējais uzrakstījis: “Ieteicu man šādu rakstu neiesniegt. Pretinieks jau pie mūsu zemes robežām”. Arī aviācijas leģiona komandiera pulkvežleitnanta Jāņa Rucava vēstules, jo ziņu par aviācijas leģiona darbību vispār ir maz.
Dokumenti, tematiski sadalīti pa mapēm, kādos 80% gadījumu attiecas uz latviešu leģiona periodu. A. Silgailis jau no paša sākuma bija iesaistīts latviešu leģiona formēšanas procesā kā Latviešu pašpārvaldes Iekšlietu direkcijas amatpersona. Turklāt vēlāk viņš bija leģiona 15. divīzijas, pēc tam 19. divīzijas kājnieku komandieris, 1944. gada vasarā iecelts par leģiona ģenerālinspektora Bangerska štāba priekšnieku. Iegūtais arhīvs liecina, ka daudzi dokumenti, sarakste, kas tika sūtīta Bangerskim, galu galā palikusi pie A. Silgaiļa. Savukārt plašāka dokumentu vākšana un apkopošana acīmredzot notikusi 50. gados, Silgailim strādājot pie latviešu leģiona formēšanai un gaitām veltītā darba. “Viņš jau arī grāmatas ievadā raksta, ka ir lietas, par kurām nav neko rakstījis plašāk, jo trūkst informācijas. Silgailim jau nebija nekāds arhīvs pieejams. Viņam bija tikai tas, kas līdzi un ko bija atsūtījuši bijušie dienesta biedri,” bilst Tomaševskis.
Kopš 1953. gada A. Silgailis dzīvoja Kanādā. Kara muzejam arhīvu apkopojis un dāvinājis viņa dēls Viktors Silgailis. Savukārt vēsturisko vērtību nosūtīšanā uz Latviju lielu palīdzību sniegusi Kanādas latviete Anda Sīpoliņš, kā arī bijušais Latvijas vēstnieks Kanādā Juris Audariņš ar kundzi.
