Latviešu lāči piedalās Berlinālē. Par ko stāsta Latvijas pārstāve animācijas režisores Māras Liniņas īsfilma “Čuči čuči”? 3
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No ceturtdienas, 10., līdz 20. februārim notiks 72. Berlīnes starptautiskais kinofestivāls – viens no lielākajiem un prestižākajiem filmu forumiem Eiropā un pasaulē, kura programma tiek atlasīta no vairākiem tūkstošiem pieteikumu. No Latvijas Berlināles konkursos šogad piedalās viena filma – animācijas režisores Māras Liniņas īsfilma “Čuči čuči” (angliski “Hush Hush Little Bear”), kas izvēlēta konkursam “Generation K plus”, kurā tiek iekļautas īsfilmas bērniem.
Šogad gan, ievērojot pandēmijas ierobežojumus, filmas klātienē kinoteātros varēs skatīties salīdzinoši maz skatītāju, biļetes tiks pārdotas tikai pusei no ierastā zāles skatītāju skaita, turklāt seansu nebūs daudz. Turklāt interesanti, ka biļetes tiks pārdotas tikai trīs dienas pirms filmas izrādīšanas. Tomēr Berlinālei ir laimējies – atšķirībā no citiem festivāliem, kuri pandēmijas laikā nenotika nemaz vai pilnībā pārcēlās tiešsaistē, iepriekšējā “dzīvā” 70. Berlināle notika 2020. gada februāra beigās. Virtuāls bija tikai 71. festivāls.
2022. gada festivālā īpaši tiks godināta ievērojamā franču kinoaktrise Izabella Ipēra – 15. februārī par mūža ieguldījumu viņu apbalvos ar Goda “Zelta lāci”. Tiks demonstrēta arī jaunākā filma ar viņas piedalīšanos – režisora Lorāna Larivjēra filma “Par Džoanu”. Festivālu atklās franču režisora Fransuā Ozona filma “Pēters fon Kants”, kas ir Rainera Vernera Fasbindera darba “Petras fon Kantas rūgtās asaras” brīva interpretācija.
Atceroties bērnību
Māras Liniņas īsfilmas “Čuči čuči” radošo komandu veido pati režisore, māksliniece Ūna Laukmane, radošais producents Edmunds Jansons, pieredzējušie animatori Mārtiņš Dūmiņš un Kristīne Zvirbule, bet animācijas tēlus vilnā rūpīgi veidojusi animatore Līva Piterāne. Šūpuļdziesmu “Aijā, žūžū, lāča bērni” iedziedājusi operdziedātāja Kristīne Zadovska kopā ar aktieri Andri Keišu, filmas komponists ir Jēkabs Nīmanis.
Filmas tapšanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds un tā divās kategorijās nominēta Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” kā labākā animācijas filma un “Labākais animācijas filmas mākslinieks”.
“Ideja par filmu radās jau pirms vairākiem gadiem, kad vēlējos iemūžināt mums visiem tik labi pazīstamo šūpuļdziesmu “Aijā, žūžū”, kuru visi zina, bet filmiņas tēlu līdz šim nav bijis. Vienlaikus tā taču ir viena no mūsu vispopulārākajām šūpuļdziesmām!
Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu darbu biju iesākusi pirms vairākiem gadiem, taču toreiz to nepabeidzu. Pirms diviem gadiem animācijas studijā “Atom Art” darbu atsākām, un sākums bija grūts, ilgi meklējām īsto tehniku. Kādā brīdī darbam piesaistīju mākslinieci Ūnu Laukmani, kura strādā ar filcēšanas metodi. Man likās, ka tieši tā mācēsim visatbilstošāk atrast tēlus,” atceras filmas režisore Māra Liniņa.
Viņas filmas tapšanas stāsts patiesi ir ļoti sirsnīgs. “Pašā sākumā, rakstot pieteikumu, lācēnus biju sataisījusi no skujām, aitiņas – no vilnas gabaliņiem. Man likās būtiski, lai tēli ir faktūraini, lai darbs nav zīmēts, bet taustāms, un ka šo taustāmību var redzēt arī uz ekrāna.
Māksliniece Ūna ideju noķēra ļoti precīzi – viņas veidotie filcētie lācīši ir tieši tādi, kādus biju iedomājusies. Pat sīkumos – ideju par “Aijā, žūžū” esmu auklējusi ārkārtīgi sen, kad biju maza, man arī bija lācītis – Veriņa. Tagad tam ir vairāk nekā četrdesmit gadu, nu jau ir pavisam nobružāts. Arī man, tāpat kā visiem citiem bērniem, mamma dziedāja “Aijā, žūžū”, un Veriņa man bija blakus. Īpatnēji, bet nebiju Ūnai izstāstījusi, kāda tad tieši izskatās Veriņa, tomēr jau paši pirmie Ūnas veidotie lācīši bija ļoti līdzīgi, tikai Veriņa ir melna, nevis brūna.
Tieši tāpat kā filmiņas lācēni, bērnībā ar brāli taisījām visvisādas palaidnības, īpaši, kamēr vecāku nebija mājās. Kad viņi atnāca, viņiem bija šoks, bet mūsu blēņas vienmēr tika piedotas. Atceros – kā mēs vecākus gaidījām! Un aitiņas – tās vecmāmiņa ieteica skaitīt, lai varētu ātrāk aizmigt. Tas gan īpaši nepalīdzēja, vēl līdz šai dienai naktī man ir vairāk enerģijas nekā dienā, tomēr aitiņas iztēlojos jau toreiz.”
Kā pārtulkot tik latvisko “Aijā, žūžū”
Tad Māra domājusi par pašiem mazākajiem, kuriem gribētos kaut ko parādīt pirms miega, lai ir filmiņa, kura nomierinātu, ieaijātu, asociētos tieši ar aizmigšanas brīdi. “Tas izpaužas šūpuļdziesmā – tā nomierina, dod drosmi – būt tik stipram kā lācim, pekainām kājiņām. Protams, priecātos, ka šo filmiņu skatītos arī visa ģimene.”
Vaicāta, vai tad, ja filmu rādīs citās zemēs, varēsim pārtulkot tik latvisko “Aijā, žūžū”, Māra Liniņa teic, ka studija ir plānojusi par titriem svešvalodās, teksts jau nav grūts. Maziem bērniņiem gan vajadzētu iedziedāt. “Kristīne Zadovska dziesmiņu iedziedāja jau pašā darba sākumā, vēlāk to papildinājām ar lāču tēta Andra Keiša balsi. Viņš gan nedzied tik akadēmiski, bet man šis kontrasts tieši patīk.
Ne jau visi tēti un mammiņas dzied tik pareizi. Ir prieks, ka maza latviešu dziesmiņa var pārstāvēt Latviju, šis novērtējums mani tiešām aizkustina. Šis ir ļoti vienkāršs un nesamudžināts stāsts par vispārcilvēciskām vērtībām, kuras var iemācīt bērniem. Piedošana, mīļums, saprašanās. Es arī savai meitai, tas gan jau bija sen, dziedāju “Aijā, žūžū”.”
Kā “Latvijas Avīzei” pastāstīja Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa, šogad turpināsies 2021. gadā iesāktā prakse un Eiropas filmu tirgus notiks tiešsaistē. Kaut arī konkursam tiešām atlasīta tikai viena Latvijas filma, filmu tirgū piedalīsies vairākas latviešu filmu studiju producētas filmas – režisora Uģa Oltes pilnmetrāžas mākslas filma “Upurga” (pirmizrāde Latvijā martā) un igauņu režisora Jāka Kilmi “Ziemassvētki džungļos”. Vēl Latvijas vārds izskanēs divos kopražojumos – režisora Jāka Kilmi ģimenes filmā “Snaudošais zvērs” un igauņu režisora Elmo Nīganena viduslaiku trillerī “Aptiekārs Melhiors”.
Ar ko pāsteigs 72. Berlināle
* Kopumā par Berlīnes Zelta un Sudraba lāčiem, galvenajā filmu skatē pārstāvot 15 valstis, sacentīsies 18 filmas.
* 17 no tām piedzīvos pasaules pirmizrādes. Festivāla pārstāvji īpaši uzsver, ka septiņas no šīm filmām ir veidojušas režisores sievietes.
* Kā Berlināles preses konferencē stāstīja tās direktors Karlo Šatrians, lielākā daļa no konkursam atlasītajām filmām notiek mūsdienās, tomēr tikai divas ir saistītas ar pašreizējo pandēmijas laiku.
* Visas filmas vieno cilvēcīgās un emocionālās saites – puse programmas stāsta par ģimenes dzīvi ārpus pilsētas centra, laukos.
