Latviešu kultūras spēka vārdi. Ingrīdas Burānes kultūras ceļojums 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne atgriezusies no janvāra kultūras ceļojuma, stāstot par spilgtākajiem piedzīvotajiem kultūras notikumiem.
Biju nolēmusi pārtraukt rakstīt “Mēneša tvērumu”. Nelikās pareizi pretendēt uz kādiem apskatiem, pārskatiem, kuros akcentēju it kā svarīgāko, nozīmīgāko, pārsteidzošāko. Nekorekti šādā veidā maldināt lasītājus un kultūras pētniekus nākamībā. Dzīvojam kara apstākļos, tomēr pat matemātiski – vairāk par 50 mākslas skatēm, tikpat teātra izrāžu, koncertu, jauniznākušo grāmatu, amatiermākslas, virtuālās vides piedāvājuma, kultūras mediju telpu un citas daudzveidīgās formas neminot, skaidrs: pat pavirši tvert kontekstu nav iespējams. Un tas tikai Latvijā. Kur vēl prieks par Elīnas Garančas Amnerisas sadziedāšanos ar Jonasu Kaufmanu Vīnes pirmizrādē vai mēģinājumi saprast kritērijus (naivums!) “Ternēra balvas 2022” četru nominantu darbu skatē Liverpūles Teita galerijā. Strādājot 48 stundas diennaktī, tālāk par 21. gadsimta lāstu – paviršību, fragmentu sabirumu un aptuvenību – netikt. Tomēr ļāvos “Kultūrzīmju” veidotāju rosinājumam, mudinājumam nepārtraukt iesākto un piekritu doties ikmēneša ceļojumos – realitātē, sapņos, iedomās, tikšanās vilinājumos, atlases konsekvencēs, nejaušībās. Visā, kas izglīto, bagātina pieredzi, iedvesmo un dod pamatus.
Trīs gara milži un svētīgs darbs
To, ka vārdi ir devalvējušies, nav pat jāpierāda. Ceru, nav sevišķi liela sabiedrības daļa, kas tic politiķu solījumiem, ierēdņu frāžainībai, ekonomistu prognozēm, sociologu skaidrojumiem, komentētāju vientiesībai, regulu, prezentāciju, tirgzinību, reklāmu mītiem. Visai tai uzbāzīgajai ikdienas krāsainībai, kura vedina ilūziju maldos.
Un tomēr ir spēka vārdi, kuri aizvien nepieciešami mūsu latviskuma, esības, valstiskuma pastāvēšanai. Tie ir mūsu kultūras vārdi. Par to atkārtoti domāju 2023. gada 1. janvārī, kad E. Smiļģa Teātra muzejā nu jau tradicionāli svinējām Rūdolfa Blaumaņa dzimšanas dienu. Zīmīgi, ka, atvadoties no aizvadītā gada, kurš aizmirdzēja Vilhelma Purvīša krāsās, iesākām Rūdolfa Blaumaņa 160. dzimšanas dienas un Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienas gadu. Trīs gara milži, kuri spējuši uzminēt un katrs savā veidā izteikt, atklāt tautas dvēseli. Svētīgs darbs, ko veic muzeja un notikuma vadītājs Jānis Siliņš, kurš gada pirmajā dienā bija pulcinājis režisori Māru Ķimeli, aktrises Indru Burkovsku un Inesi Ramuti, komponistu Valdi Zilveri, Kultūras akadēmijas studentus, “Braku” un Ērgļu ļaudis, apgāda “Zinātne” cilvēkus (drīz iemantosim jaunāko Līvijas Volkovas sakārtoto, komentēto rakstnieka darbu izlasi!) un kuplu interesentu pulku. Trāpīgi, smeldzīgi, ironiski, patiesi, jēgpilni skanēja dialogi, atmiņas, dziesmas un atziņas. Rakstnieka godināšana turpinājās, visiem klātesošajiem pulcējoties ap Silmaču galdu, uz kura netrūka arī gardumgardo plāno pankūku.
Kultūrvietai “Hilda” Dobelē tapt
Cita rakstura un tomēr spēka vārdi 17. janvārī skanēja Dobeles novada muzejā, kurā direktore Baiba Golubeva un krājuma glabātāja Iveta Gudiņa bija pulcinājušas kolēģus no visas Latvijas. Kopīgā sarunā par Hildas Vīkas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu iedzirkstījās daudz jaunatklāsmju, nezināmā un iespēju nākamībā. Vērtīgi, ka profesionāļu tēzēs un diskusijās noklausījās arī Dobeles domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis un viņa vietnieks Guntis Safranovičs.
Tas, ka Dobeles muzejs jau ilgstoši atrodas nepiemērotās telpās, kurās nav iespējams atjaunināt pastāvīgo ekspozīciju atbilstoši mūsdienu nosacījumiem, veidot saturiski un emocionāli piesātinātas izstādes, ir vispārzināms fakts. Lai cik rosmīgi, iniciatīvas bagāti un pilsētas, novada iedzīvotājiem, viesiem nepieciešami strādātu muzeja speciālisti, daudzas iespējas netiek izmantotas un realizētas laikus nepieņemtu lēmumu dēļ. To esmu vērojusi gadiem, dodoties apraudzīt Livonijas ordeņa mūra pils atjaunošanas darbus, Kārļa Zemdegas un Intas Bergas Dobeles atbrīvošanas pieminekļa dižumu un novērtēt muzejā papildinājumus Hildas Vīkas kolekcijā. Vīku dzimta ir cieši ieausta Dobeles vēsturē un šodienā. Mūsdienu terminoloģijā: viss, kas saistīts ar mākslinieces dzīvi un darbu, ir Dobeles vērtība, zīmols. Loģiska ir izvēlētā adrese Skolas ielā 9, kurā tapt kultūrvietai “Hilda”. Līdzās esošā Mākslas skola, ikgadējie Mākslas un dzejas dienas svētki ir kā atbalsta punkti personības un Latvijas vēstures izzināšanas nepārtraucamajā procesā. Uz mājas “Hilda” piemiņas ekspozīcijas un mainīgo izstāžu skatuvēm atbilstošā kvalitātē varētu attēlot nozīmīgās mākslinieces sarežģīto dzīves un radošo darbu piesātinājumu. Tas ietver visu 20. gadsimta traģismu no pirmās brīvvalsts laikiem cauri kara šausmām un okupācijas noziegumiem. Māja “Hilda” kā rezidence pašmāju un ārvalstu māksliniekiem pildīs ne tikai radošuma klātesamību, ne tikai emocionālo, garīgo funkciju, bet arī pievienos finansiālo vērtību. Laba zīmola pazīme ir uzticēšanās. Hildas Vīkas vārds var kļūt par uzticēšanās zīmi Dobeles deputātu, visu kultūras cilvēku rīcībspējai, novada plauksmei.
Par uzticēšanos rosināja domāt arī Dobeles muzejā apskatāmā (9. novembris – 25. februāris) izstāde “Pie loga”, kas ir veltījums Hildas Vīkas 125. dzimšanas dienai. Tajā izlikti 13 muzeja kolekcijas gleznojumi, kuri nepārprotami atklāj mākslinieces talantu, izteiksmes veidu, raksturīgākos motīvus: pašportreti, logu mazgātājas, mātes portreti. Tie vienlaikus ir konkrēti darbi un arī noteiktas simboliskas zīmes, kuras iespējams nolasīt jausmās par mākslinieces izteiksmes trīs stīgām: glezniecībā un grafikā, prozā un dzejā, latviskajā filozofijā kā latviešu dzīvesziņā – tikumisko vērtību kopums. Katrā no šīm savas darbības sfērām Hilda Vīka radījusi jauninājumus un identitātes elementus, bez kuriem nav iespējams saprast un tvert 20. gadsimta mākslas ainu un kuri ar savu laikmetīgumu iekļaujas vairākās šodienas kultūras aktualitātēs. Kārtu kārtām, cilpu cilpām, slāņu slāņiem var lasīt mākslinieces gleznojumus kā satura, tā formas valodā. Spēcīgi vārdi. Līdzvērtīgi tiem, kurus Hilda Vīka savlaik teikusi Aleksandram Čakam (citēts no žurnāla “Atpūta” Nr. 802, 1940. gada 15. marts): “Sadzīvē un ikdienā esmu ar mieru piekāpties tālu, bet mākslā ne, tad labāk mirstu.”
