Latviešu klasiskā kino pamatlicējam Pāvelam Armandam – 110 0
Nākamais kinorežisors, latviešu klasiskā kino pamatlicējs PĀVELS ARMANDS piedzima pirms 110 gadiem 23. aprīlī Piemaskavas pilsētiņā Puškino fabrikanta francūža ģimenē, kurā divi brāļi Armandi bija apprecējuši māsas.
Meičas kā bārenes pēc vecāku aktieru nāves ieradās no Parīzes pie savas tantes, kas kalpoja Armandiem par guvernanti. Viena no māsām vēlāk kļuva slavena kā Ļeņina līdzgaitniece un slepenā mīla Inese Armanda, bet otrā bija mūsu kinorežisora māte Renē.
Pāvels auga pārticībā, saņēma vislabāko izglītību un mantoja Armandiem raksturīgo humānisma degsmi. Viņa tēvs rūpējās par strādniekiem. Izglītoja, nodrošināja medicīnisko aprūpi, apmierināja garīgās alkas un mudināja uz labo, skaisto, mūžīgo. Nav jābrīnās par bagātnieku aizraušanos ar sociālisma idejām, jo, kaut arī Krievijā bija naftas atradnes, strauji progresēja metalurģija, dzelzceļu būve, pieauga imports, tā tomēr bija administratīvi visvairāk atpalikusī lielvalsts pasaulē. To redzēja darījuma cilvēki un alka pēc pārmaiņām. Karš novārdzināja, brieda revolūcija. Un carisma gāšanu gaidīja ne jau tumšās masas, bet kapitālisti.
Par Armandiem turpina brīnīties vēl šodien. Bet dzimtas pēcnācēji, kas dzīvo Krievijā un arī Latvijā, velti klauvē pie Šveices baņķieru iejūtības, lai atgūtu savu senču noguldījumus. Jo tik tiešām bija tā, ka, sākoties nemieriem, savu kapitālu Armandi pārveda uz drošāko no ārzemju bankām, ticot, ka agri vai vēlu Krievzemē valdīs Brālība, Vienlīdzība, Taisnība.
Kopā ar latviešiem dažādās orbītās
Pāvels kvēli ticēja, ka veido vēsturi. Tāpēc nav jābrīnās, ka fabrikanta dēls brīvprātīgi iestājās sarkanajā armijā un tika nosūtīts uz Dienvidu fronti kā sarkanās armijas bruņuvilciena nr. 9 komisārs. Šajā amatā iecēla pārbaudītus, cietumos un Sibīrijā norūdītus boļševikus vai arī izglītotus jauniešus un studentus, ja tik vajadzīgā vietā un laikā tie bija pierādījuši savu revolucionāro degsmi. Pāvels bija kaismīgs diskutētājs, to ievēroja uzreiz, bet klāt tam nāca arī skanīgais uzvārds Armand. Ko mūžīgi pavadīja jautājums: vai radinieks? Puisis smaidot noplātīja rokas žestā, kas daiļrunīgi teica:
– Ko darīt? Tā sanāca…
Liktenis bija lēmis, ka viņš nokļuva 33. Kubaņas divīzijā, lai piedalītos kaujās pret Vrangeli par Krimas pussalu. Stacijai tuvojās kaut kādu ārzemnieku vienība. Spēlēja orķestris.
Puišiem formas it kā krievu un tajā pašā laikā citādākas. Ierindnieku “ģimnastjorkas” daudz īsākas, nekā reglamentā pieņemts, nevērīgi ielauztas naģenes, kas galvā sasvērtas uz vienu pusi kā pašpuikām. Zābaki labi kopti, nesen viksēti, solis brašs un skanīgas balsis svešā valodā decenti piebalsoja orķestrim. Latviešu strēlnieki!
Šīs dienas un notikumi Pāvela Armanda atmiņā iespiedās uz mūžīgu palikšanu, lai līdz mūža beigām nebeigtu brīnīties par to, kā viņš novembrī kopā ar latviešiem varēja pārbrist dūņaino jūras šaurumu.
Pāvelam i sapņos nerādījās, ka pēc nepilniem 40 gadiem viņš atkal tiksies ar tiem, tikai citā realitātes orbītā – paša modelētajā pasaulē, veidojot filmu “Latviešu strēlnieka stāsts”. Bet līdz tam vēl pilsoņu karš jāpabeidz, Staļina režīms jāpārdzīvo un Ļeņingradas blokādē dzīvam jāpaliek.
“Savu balsi meklējot…”
Pēc Krimas kaujām kantorista darbs tēva bijušajos īpašumos bija mokošs, īpaši jauneklim ar izkāpinātu dzīves patiesības izjūtu un augstiem ētiskajiem ideāliem, jo pretrunas starp boļševiku deklarēto morāli un dzīves īstenību pieauga. Padomju ikdiena aizvien vairāk sāka atgādināt bruņuvilcienu, uz kura vēl nesen pats kalpoja. Tur romantiku ātri vien nomainīja drausmīga dzīves īstenība ar utīm, kašķi, pusbadu un līķu šķebinošo smārdu. Vakaros aizverot acis, pat Maskavā brīžiem likās, ka ķermenis šūpojas dzelzs ratu ritmā un gar acīm slīd krāsmatu dūmeņi, uzpūstie kritušo zirgu vēderi ar kraukļu salidojumu tiem apkārt un pakārtie zemnieki.
Pāvels vakaros piepelnījās, pie klavierēm radot muzikālo pavadījumu mēmajām filmām. Tur viņš atraisījās, ļāva vaļu improvizācijai, sacerēja pats savas melodijas un, uz mūžu saslimis ar jauno mākslu, iestājās Borisa Čaikovska kinoskolā, kuru sekmīgi pabeidza 1928. gadā.
Bet nu sākās Pāvela dzīves para dokss. Palīdzēt citam, just līdzi ļaužu sāpēm un nedienām, kā prasa kristiešu augstākais tikums, ir Armandiem asinīs. Viņš prata visu. Pieslīpēt scenāriju, uzrakstīt mūzikas eksplikāciju, pat komponēt un ieskaņot dialogus ar aktieriem.
Un galvenais, vienā svētā mierā un ar lielu atbildības sajūtu vadīt visu filmēšanas procesu, kas ir bezgala haotisks, pakļauts režisora pēkšņajām idejām, kas ar savu bezsaimnieciskumu tracina un dzen izmisumā visu komandu. Inteliģentajā, nosvērtajā, bezgala lādzīgajā Pāvelā Armandā ieceres kūsāt kūsāja, bet no tā smēlās citi, bieži pat paldies neteikdami.
Tuvākie draugi pārmeta: tu, Pavluša, esi pārāk labs. Kad beidzot sāksi strādāt pats sev? Viņi nekaunīgi ķer tavas idejas un uzdod par savējām!
– Vai tik vien ideju? Pietiks! – kaulainais un bezgala lādzīgais puisis ar milzu degunu, rāmi smaidot, atbildēja. Jā, deguns visiem Armandu vīriem bija kā Rostāna varonim Sirano de Beržerakam. Tas viņus vienoja kopējā, pašu sacerētā dziesmā, kas brīdināja: katrs lielais knābis, kas gadīsies ceļā, ir no Armandu cilts.
Krietna cilvēka lielums un posts
Pāvels Armands strādāja Erevānā, tad Ļeņingradā. Katrā jaunā darba vietā viņš stingri nolēma dzīvot pēc Heines receptes: “Es izslēdzu no sava interešu loka visu, kas neattiecas uz manu daiļradi.” Bet notika kā krievu parunā – viegli pasaciņu stāstīt, ne tik viegli darbu darīt. Pāvels kā vienmēr bija pilns iejūtības pret katru. Pat uzrakstīja dziesmu Markam Bernesam, kurš traki kāroja filmēties. Atskaņoja to režisoram Jutkēvičam. Tam iepatikās. Lai iet! Tā Berness kļuva par kinoaktieri, bet Pāvels Armands – par komponistu, kurš vēlāk izlīdzēja arī citām filmām. Bet šī pirmā dziesma kļuva par hitu, un Krievijā to atskaņo līdz pat šai dienai.
Karš, Ļeņingradas blokāde, no kuras viņu kā dzīvu skeletu aizveda uz Alma- Atu, ir īpašs stāsts. Karam beidzoties, Pāvels atgriezās Ļeņingradā. Tikt pie savas filmas nebija cerību. Draugi deva padomu. Vajagot spēlēt ar direktoru kārtis uz naudu un zaudēt. Kad parāds tik liels, ka nevar samaksāt, jāvienojas, ka atdos, tiklīdz saņems honorāru par filmu. Pāvels atteicās iet šo pazemojuma ceļu un turpināja strādāt pa vecam kā izcils otrais režisors.
Ka Latvija kļūs par viņa otro dzimteni, ka te viņš piedzims kā latviešu tautas klasiķis un pēc dzīves atdusēsies Latvijas zemē, šim francūzim pat sapņos nerādījās. Sākumā viņš ieradās Rīgā, lai palīdzētu režisoram Ivanovam uzņemt padomju Latvijas pirmo mākslas filmu “Dēli”, kurā latviešus tēloja tik populāri krievu aktieri, ka radīja maskarādes iespaidu. Armands jutās gaužām neveikli. It īpaši, kad filmu vajadzēja ierunāt latviešu valodā. Viņš apmeklēja izrādes, iedraudzējās ar aktieriem. Teātros vēl nebija aprīkojuma, lai varētu klausīties tulkojumu. Tas Armandu neuztrauca, jo tā vislabāk jaušama patiesība un meli.
Saka, mīlestība ejot caur vēderu. Bērnībā viņa mīļākais mātes gatavotais franču ēdiens bija piena sakņu zupa, kas Krievijā gan diez ko iecienīta nebija. Un, ak, tavu brīnumu, Pāvels vai neticēja, kad Piena restorānā, kas atradās pretim Esplanādei (tagad tur viesnīcas “Radisson Blu Latvia” kreisais spārns), ēdienkartē atrada sen ilgoto piena sakņu zupiņu. Bērnība iesmeldzās sirdī kā sāpe pēc nezināmām tālēm. Izgājis no Piena restorāna, viņš jutās, ka ir atgriezies mājās.
Iebraucēji no Ļeņingradas pret mūsu speciālistiem esot izturējušies vīzdegunīgi. Tikai ne Armands! Viņš ātri atklāja īstos kadrus un cēla tos cieņā. Par ko saņēma mīlestības pilno iesauku “Papiņš”.
Viņš pārliecināja režisoru Ivanovu nākamajā filmā “Mājup ar uzvaru” filmēt tikai latviešu aktierus un sagādāja kandidātus. Nu Armands juta, ka tieši te vajadzīgs, nevis lai palīdzētu kādam draugam, bet veselai tautai un tās kultūrai, kuru aizvien vairāk sāka cienīt. Sadraudzējās ar rakstnieku Jūliju Vanagu. Abus tuvināja ūdeņi un makšķerēšanas prieki. Vanags viņu iepazīstināja arī ar Blaumaņa daiļradi, un dzima scenārijs filmai “Salna pavasarī”.
Vislabākā uz ilgiem gadiem
Un tapa tautiska filma, ilgus gadus turēdamās kā visu laiku labākā. Titros līdzās Armandam ir Leonīda Leimaņa vārds, kuram kino prakse tobrīd bija gaužām niecīga, bet Armands jau bija gatavā akadēmija. Gan ar pamatīgu kino izglītību, gan pieredzi darbā pie lielām, ievērību guvušām filmām. Bet nedalīsim laurus “Salnai pavasarī”, jo abu režisoru mūža ieguldījums ir neatsverams. Papiņš slavējams arī par Rolanda Kalniņa izaugsmi. Viņi iepazinās darbā pie filmas “Mājup ar uzvaru”. Bet nu centīgajam jauneklim draudēja nepatikšanas. Filmējot Staļina bēru mītiņu, Rolands kārtī turēja mikrofonu un, lai nenosaltu, bija uzvilcis kādas kolēģes sieviešu mēteli. Par tādu “antisovjetisku izlēcienu” partijas sekretāre pieprasīja atlaist no darba. Papiņš šo ākstību pārtrauca. Pieņēma puisi savā grupā par otro režisoru, un ar to sākās Rolanda Kalniņa gaita uz lielajām filmām.
Tajos gados lielajās padomju studijās valdīja apjukums un neziņa. Lai pildītu plānu, tika filmētas teātru izrādes un koncerti. Bet Latvijas kinematogrāfā plauka nacionālā renesanse. “Salna pavasarī” kļuva par notikumu PSRS filmu ražošanā, un to daudzkārt sūtīja uz ārvalstīm, lai reprezentētu padomju kultūru. Arī divām nākamajām Pāvela Armanda filmām “Kā gulbji balti padebeši iet” un “Latviešu strēlnieka stāsts” scenārijus sarakstīja Jūlijs Vanags sadarbībā ar profesionālo Maskavas scenāristu Semjonu Nagorniju. Ja pēdējai atmetam politisko nodevu, tad savā veselumā tā ir latviskās mentalitātes liecība, pat mācību līdzeklis par pagājušo laiku Latvijas sadzīvi un tautas raksturu.
Par strēlniekiem Pāvels Armands zināja vairāk nekā dažs labs speciālists Rīgā. Saviem aktieriem viņš deva lasīt materiālus, kas nebija pieejami bibliotēkās.
Liekas, Armands prata visu. Reiz aktierim Žanim Priekulim vajadzējis kadrā skaldīt malku, bet viņš to darījis gaužām neveikli. Papiņš ar teicienu “Skaties, kā to dara!” esot izrāvis šim cirvi un skaldījis, it kā to vien būtu darījis. Apkārt valdījis mēms pārsteigums, jo tādu reakciju no smalkjūtīga inteliģenta nebija gaidījuši.
Gadījās pat bīstami kuriozi, kaut vai ar Zandbergu, kurš kadrā atteicās arestēt pulkvedi – latviešu nacionālistu, jo viņš runājot pareizi. Armands tikai pasmaidīja un izmainīja ainas saturu.
Aktieri dievināja viņu. Daudziem ar Papiņa vārdu saistās sekmīgas kino karjeras sākums – Vijai Artmanei, Eduardam Pāvulam, Voldemāram Zandbergam, Artūram Dimiteram, Gunāram Placēnam, Zigrīdai Stungurei, Jānim Kubilim u. c. Spārnots par iespējām Latvijā, Armands kopā ar Artūru Dimiteru sāka gatavoties “Mērnieku laiku” filmēšanai. Vāca materiālus, brauca uz Piebalgu lūkot filmēšanas vietas…
Te jau mana mūža nepietiks
Diemžēl nacionālā kino ziedonim nebija ilgs mūžs. Tam sekoja Latvijas politiskās un sabiedriskās dzīves visīstākā salna pavasarī. Hruščovs atklāja, ka Latvijā saimniekojot tautas ļaundari – nacionālboļševiki. Repertuārs tika vērtēts no jauna, un līdz ar to Armanda ieceres izkūpēja. Viņa slimajai sirdij tas bija par daudz. Sabruka daudzi sapņi. Gan “Mērnieku laiki”, gan Deglava “Rīga”, gan “Zaļā zeme”. “Te jau mana mūža nepietiks,” vēl pirms neilga laika viņš sajūsmā berzēja rokas, ciemodamies ar Dimiteru pie Gunāra Placēna.
Bet Pāvels sāpi ieslēdza sirdī un slāpēja, līdz tā neizturēja. Latviešu kino Papiņam bija tikai 62 gadi, kad 1964. gada 16. augustā Dieviņš aizsauca viņu pie sevis.
Pirms tam Pāvels vēl paspēja otro reizi mūžā palīdzēt draugam Markam, kas mīlas intrigu dēļ ilgu laiku netika filmēts. Nabaga aktieris bija atņēmis brūti pašam Hruščova znotam, “Izvestija” galvenajam redaktoram. Šis kaut kur kaut kam piezvanīja, un sākās kinoaktiera Bernesa blokāde. Kinorežisori baidījās viņam piedāvāt lomas.
Un nu Armandam bija izdevība vismaz to labot. Savā filmā “Velna ducis” viņš deva tam lomu un Maskava apstiprināja, jo zināja, ka Hruščovs savu znotiņu par meitas krāpšanu neatbalstītu. Nu visi padomju kinorežisori kļuva drosmīgi un Berness vairs nevarēja atkauties no piedāvājumiem. Pāvels staroja. Vismaz tik daudz!
Pāvels Armands ir apglabāts Meža kapos. Pēc 27 gadiem viņam blakus guldīja sievu Olgu. Liktenis viņus saveda kopā Rīgā. Olga bija par 18 gadiem jaunāka, bet tas nebija šķērslis mīlestībai un gādībai par vīru.
Viņai pūrā nāca dēli no pirmā frontē kritušā vīra. Abu meita Renē kļuva par tēva vislielāko mīlestību, jo atgādināja citu Renē, Pāvela Armanda māti, kuru viņš dievināja līdz pēdējam elpas vilcienam.
Renē šobrīd ir redaktore Maskavas televīzijas kanālā “Kultūra”, kas ir izcili drosmīgs un godīgs informācijas avots. Diemžēl Latvijai nepieejams. Tēvs viņai visu mūžu ir svēto kārtā pāri visiem praviešiem, jo Pāvels Armands kopš mazām dienām stingri sekoja, lai meita dievinātu tikai skaisto, krietno un mūžīgo.
Bet dēlu Staņislavu pieradināt pie mākslas neizdevās. Stasiks ilgus gadus strādāja kinostudijā ar tehniku saistītos darbos. Viņš bija profesionāls autosacīkšu braucējs, bezgala atsaucīgs, sirsnīgs vīrs, kam Tēvs joprojām dzīvs. Tāpēc dēla smaidā un sirsnībā es jūtu Papiņa garu.
Man nebija dota laime Pāvelu Armandu pazīt, bet lemts censties, lai godam varētu stāties blakus Armanda vārdam un filmām, kuras tauta mīlētu tāpat kā “Salnu pavasarī”, “Kā gulbji balti padebeši iet” un “Latviešu strēlnieka stāstu”.
