Liāna Langa: Latviešu kino jaunais vilnis – platforma diskusijai 2
Režisora Andra Gaujas filma “Izlaiduma gads”, lai arī stilistiski, protams, atšķiras no Aigara Norda “Mammu, es tevi mīlu”, kopā ar Jura Kursieša “Modris” veido filmu trijotni, ko kinokritiķe Dita Rietuma nodēvējusi par “latviešu kino jauno vilni”.
Visās trijās filmās ir redzama pagaidām vēl pagrūti definējama jauna kvalitāte – tās ir dzīvas, tajās mēs atpazīstam savu vidi, jo notikumi, šķiet, risinās tepat, blakus pagalmā. Filmas spēj aizvest arī līdz vispārinājumam un pārdomām par mūsdienu sabiedrības (ne)tikumiem. Uzteicama ir režisoru spēja strādāt ar profesionāliem un neprofesionāliem aktieriem, panākot labu rezultātu. Par jaunu kvalitāti liecina ticami, dabiski dialogi, kuros vairs nav dzirdamas vecās teātra skolas patētiskās intonācijas.
Nesen sociālajos tīklos strauji izplatījās nenotveramā britu mākslinieka Banksy darbs – grafiti izteika – “Be with someone that makes you happy”, kurā vārds “with” ir izsvītrots, un vēstījums saka “Esi tāds, kas sevi var darīt laimīgu” (nevis esi ar kādu, kas tevi var darīt laimīgu). Šis teikums norāda uz it kā vispārzināmo – laime jāmeklē sevī, nevis ārpus sevis. Tas lielā mērā ir arī stāsts par tusētāju paaudzes skolotāju “Izlaiduma gadā,” kas tukšumu pēc šķiršanās ar vīru aizpilda ar brīvā laika pavadīšanu kopā ar savu audzināmo klasi, zaudējot profesionālo distanci un piekrītot intimitātei ar savu skolnieku, kura vienīgās klases līdera īpašības ir nevis intelekts vai talanti, bet ar bandīta vērienu apveltīts tēvs, “BMW” markas auto un liela kabatas nauda. Tās pietiek, lai skolotāju aizvestu uz Parīzi un savaldzinātu. Parādītās i-Phone paaudzes valoda ir blāva un primitīva, viņus neredz lasām grāmatas, bet fotografējam pašģīmjus un filmējam ar viedtālruni. Infantili narcisiskā apziņa mājo seksuāli nobriedušos ķermeņos, tā cenšas sevi kaut kā salāgot ar dzīvi, un talkā nāk iluzorās tehnoloģiskās iespējas, nevis kaut minimāla intelektuāla piepūle reflektēt. Skolotāja tikai nedaudz atšķiras no saviem audzināmajiem, jo arī pati ir sava laika “produkts” – primitīvi runājoša tusētāja, kas iemācījusies burvju vārdiņu “atvainojos”. Ar to tad arī noslēdzas jebkura konflikta situācija – bez analīzes un secinājumiem, bet ar spēju lūgt piedošanu.
Režisora Jura Kursieša pilnmetrāžas debija aktierfilmā “Modris” postpadomiskās realitātes noplukušās detaļas ir krietni uzbāzīgākas nekā “Izlaiduma gadā”. No spēļu aparātiem atkarīgais galvenais varonis Modris ir apstākļu upuris tikpat lielā mērā kā visi citi ar likumu konfliktējoši neveiksminieki daudzās citās filmās. Viņa trulums, aprobežotība un ierasta melošana neizraisa simpātijas. Filmas lēnais ritms ļauj domāt par iemesliem, kāpēc mūsu sabiedrībā šādu cilvēku ir tik daudz, ka Aiks Karapetjans, Andris Gauja, Juris Poškus un Juris Kursietis viņus izvēlas par savu darbu galvenajiem varoņiem. Tas šķiet uzmanības vērts signāls Latvijas valstij un sabiedrībai un platforma nopietnai diskusijai.
Gan filmā “Cilvēki tur” un “Kolka Cool”, gan “Izlaiduma gadā” un “Modrī” mēs redzam jauniešus, kuri dzīvo ārpus kultūras lauka. Pastāv pamatots uzskats, ka cilvēka cienīga dzīve bez kultūras un mākslas nav iedomājama. Ja cilvēks atrodas ārpus Rietumu civilizācijas uzkrāto vērtību, atziņu un morāles pasaules, viņš nenovēršami atgriežas pie barbariskas pasaules uztveres un degradē. Tad valda instinkti un īstermiņa vajadzību apmierināšana par jebkuru cenu. Tomēr nomācošā vide bez sasaistes ar kultūru un ar tās problēmām – noziedzību, atkarībām un trulumu – nav specifiska Latvijai, tā redzama arī citu valstu filmās, un to atrādīt ir svarīgi, tomēr vēl nozīmīgāk ir skaidri saprast sociālās un cilvēciskās degradācijas cēloņus mūsdienu pasaulē. Kādreiz nākotnē ceru redzēt filmas arī par Latvijas pilsonisko un intelektuālo vidi – strādniekiem, ierēdņiem, zinātniekiem, māksliniekiem, jauniešiem – par viņu pasaules redzējumu, problēmām un dzīvi, kas norit arī tepat, blakus sētā.
