Latviešu grāmatas britiem šķiet dīvainas 5
Birmingemā bāzētā izdevniecība “Emma Press” jau izdevusi četras latviešu autoru grāmatas, kā arī divus mūsu māksliniekus veiksmīgi iesaistījusi angļu grāmatu ilustrēšanā. Izdevniecības dibinātāja EMMA RAITA sadarbību ar latviešu autoriem grasās turpināt un uz jautājumu, vai viņu nebiedē britu lasītāju skeptiskā attieksme pret tulkoto literatūru, priecīgi atbild – nemaz!
Emma Raita gan ir riskētāja – tā noteikti domāja pieredzējušie Lielbritānijas izdevēji 2012. gadā. Vismaz tie, kuri pamanīja, ka tirgū ienācis jauns spēlētājs – pavisam niecīga, Birmingemā bāzēta izdevniecība “Emma Press”. Emma pameta savu ikdienas darbu, jo saprata, ka astoņas stundas katru dienu (plus laiks, kas nepieciešams, lai nonāktu darbā un no tā – mājās) ir pārāk liela dzīves daļa, ko norakstīt kā “tikai darbu”. Kā saka pati Emma Raita, sākumā viņa nedomājusi pilnībā nodoties izdevējdarbībai. Pirmā doma bijusi ar pērlītēm izšūtu piespraužu veidošana un tirgošana caur “Etsy” ar dzejas grāmatām kā nelielu papildu nozari. Iznāca otrādi: jau pirmajā gadā ar krājumu “Zieds un arkls” (“The Flower and the Plough”) “Emma Press” sevi pārliecinoši pieteica kā grāmatu tirgus dalībnieci, saņemot pozitīvas atsauksmes, tajā pašā gadā iznāca arī “Mildly Erotic Verse”, iezīmējot ceļu, kādā izdevniecība plāno attīstīties. Taču – nē, ne gluži “vieglās erotikas” virzienā.
– Kā izvēlaties grāmatas, kuras tulkojat?
E. Raita: – Doma par tulkojumiem man radās pirms aptuveni trim gadiem, un sākumā patiešām nebija īstas skaidrības, ko tulkot. Taču iznācis gluži labi (smejas). Man bija skaidrs, ko gribu, – to pašu, ko meklēju angļu literatūrā, un varēju aprakstīt, ka meklēju bērnu grāmatas, bērnu dzejas grāmatas, kuras ir dziļas, melanholiskas, bet arī dīvainas un jocīgas. It kā dīvains sajaukums, bet man bija ļoti skaidrs priekšstats par grāmatām, kādas gribu tulkot, varēju aprakstīt, ko meklēju, sarežģītākais bija citās valstīs šādas grāmatas uziet.
– Un kā jums tās izdevās atrast diezgan plašajā latviešu bērnu literatūras klāstā?
– Domāju, man gluži vienkārši ļoti veicās. Uzreiz jutu radniecību ar latviešu literatūru, ar daudzām bērnu grāmatām, sapratu, ka tās bieži skar neparastas tēmas, tādas, ko īsti negaidi sastapt bērnu grāmatās, tādēļ tās uzrunā arī pieaugušo auditoriju. Un tām ir izcilas ilustrācijas, dizains, kas papildina tekstu. Tādēļ tas, ka sāku publicēt latviešu grāmatu tulkojumus, faktiski bija ārkārtīgi veiksmīga sagadīšanās – ir tik daudz latviešu grāmatu, kuras gribētu tulkot un publicēt, vesels tulkošanas saraksts.
– Bet kā vispār uzzinājāt par latviešu literatūru?
– 2016. gadā apmeklēju izdevēju tikšanos Rīgā (platformas “Latvian Literature” iniciētie braucieni ārvalstu izdevējiem. – L.K.-Š.) un vācu idejas savai bērnu dzejas tulkojumu kolekcijai. Man tobrīd bija padomā trīs četras grāmatas – holandiešu kolekcija, spāņu kolekcija, vēl pāris –, un biju domājusi, ka nākamajā gadā varētu uzsākt sērijas izdošanu. Tad nonācu Rīgā, kur bija sarīkota tikšanās ar bērnu grāmatu izdevējiem, domāju – tur varētu atrast kaut ko tulkošanas vērtu, varbūt par skolu, un patiešām, tur ieraudzīju Ievas Flamingo (Ievas Samauskas pseidonīms. – L.K.-Š.) “The Noisy Classroom”, kas izcili iederējās sērijā.
Lielbritānijā bērnu dzejai nav milzīgs tirgus, grāmatveikalos tai fiziski atvēlēts diezgan maz vietas un to kopumā uzskata par tirgošanai sarežģītu grāmatniecības sadaļu. Taču saņēmām ļoti labas atsauksmes, tādēļ uzdrīkstējāmies pievērsties arī bērnu dzejas tulkojumiem no citām valodām, lai lasītājiem parādītu, ka ir arī citas valstis, citas kultūras tur ārā, pasaulē, ne tikai Britānija.
Biju ļoti priecīgi satraukta par Ievas grāmatu, jo latviešu grāmatas ir ļoti krāsainas, ilustrētas. Man šķiet, ka ilustrācijas ir ļoti svarīgas, īpaši dzejai, padara grāmatu lasītājam draudzīgāku, un ir vislielākā atšķirība starp latviešu un britu bērnu grāmatām. Pašam agrīnākajam vecumam domātās britu grāmatas, protams, arī ir ļoti bagātīgi ilustrētas, taču ar katru vecumposmu ilustrāciju kļūst arvien mazāk. Kad lasītājam ir apmēram desmit gadu, ilustrācijas it kā izzūd, un pusaudžiem domātajās grāmatās jau ir varbūt tikai maza ilustrācija nodaļas sākumā. Savukārt Latvijā tās paliek grāmatās daudz ilgāk. Tas ir ļoti neparasti, jo, protams, grāmatās ir arī daudz teksta.
– Patlaban esat izdevusi jau četras latviešu autoru grāmatas, turklāt diezgan atšķirīgas…
– Jā, sāku ar “Skaļo klasi”, tad iznāca Dainas Tabūnas stāstu izlase “The Secret Box” – es ļoti mīlu Dainas darbus, tie ir tik smieklīgi un atklāti, rakstības veids tik tiešs, viņas stāsti sasaucas ar manām izjūtām. Grāmata iznāca pērn septembrī, šobrīd viņa ir ASV, un ceru, kad atgriezīsies, atkal kaut ko izdarīsim kopā. Un tikko (saruna notiek aprīļa vidū. – L.K.-Š.) mums iznāca divas grāmatas no izdevniecības “Liels un mazs” – Jura Kronberga “Mākoņu grāmata”, ko ilustrējusi Anete Melece, un arī Rūtas Briedes “Kaiju karaliene”, kas papildinās mūsu īpaši lielo bilžu grāmatu sēriju (“Kaiju karaliene” Lielbritānijā iznākusi divas reizes lielākā formātā nekā Latvijas izdevums. – L.K.-Š.). Es tiešām gribēju izdot šīs grāmatas, šis mēģinājums mani iedrošina, ka arī pieaugušajiem iespējams izdot bilžu grāmatas, un liels prieks, ka tas izdevies. Visām grāmatām turklāt ir lieliskas reklamēšanas iespējas. Piemēram, ar “Mākoņu grāmatu” varam iet pie zinātniekiem, meteorologiem, saistībā ar “Kaiju karalieni” varam izveidot kādu skatuves uzvedumu, cerams, jau nākamajā gadā. Esmu redzējusi Latvijas uzveduma fotogrāfijas, tās ir burvīgas.
– Latviešu grāmatu mākslinieces ir arī ilustrējušas jūsu izdotās britu autoru grāmatas.
– Tieši tā, pirmā bija Elīna Brasliņa. Man tik ļoti patika viņas darbi, un viņa piedalījās latviešu tulkotāju seminārā. Sākām runāties, un aizrāvos – viņa ir tik daudzpusīga, piemērota mūsu stilistikai. Sākām kopā strādāt pie Keitas Veiklingas dzejoļu krājuma “Moon Juice”, kurā ir tik daudz dažādu interesantu radību, izdomātu briesmoņu un neparastu raksturu – man šķita, ka viņa tos spētu ideāli atveidot, un tā arī izrādījās, grāmata saņēma lieliskas atsauksmes no visiem, kuri to redzējuši. Man ļoti patika strādāt kopā ar Elīnu. Ik pa laiciņam viņu uzrunāju kādai jaunai grāmatai, bet Elīna ir tik ļoti aizņemta, šobrīd viņa strādā arī pie pilnmetrāžas animācijas filmas (“Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” pēc Luīzes Pastores grāmatas “Maskačkas stāsti”. – L.K.-Š.)… Tomēr, kad viņa to pabeigs, ļoti ceru, ka mums iznāks vēl kāds darbs kopā.
Pēc tam uzaicināju uz sadarbību arī Annu Vaivari. Mums bija dzejas grāmatu sērija pieaugušajiem, taču ar zīmējumiem, pilnkrāsu ilustrācijām, un Džūlijas Bērdas grāmatai “Now You Can Look” biju iecerējusi tādu kā tapešu vai auduma rakstu dizainu. Biju iepriekš redzējusi Annas darbu, tajā bija dažādu detaļu atkārtojums, burvīgi raksti, un jutu, ka viņa to spēs paveikt ideāli.
– Jūs arī pati ilustrējat grāmatas…
– Taisnība, esmu to darījusi, taču neesmu mācījusies dizainu, tādēļ man šis darbs iet ļoti lēni, un man reti tam ir laiks. Tādēļ daudz labprātāk meklēju citus ilustratorus, īstus profesionāļus. Arī šeit, izstādē, skatījos latviešu grāmatu ilustratoriem veltīto katalogu (runa ir par grāmatizdevēju sagatavoto katalogu. – L.K.-Š.) un jau redzu, ka ir vairāki mākslinieki, kurus nākotnē vēlēšos piesaistīt.
– Angļus mēdz uzskatīt par auditoriju, kurai visgrūtāk pārdot tulkoto literatūru, par lasītājiem, kas pret to izturas visskeptiskāk. Vai tā ir, un kā jūs tomēr uzdrošinājāties piedāvāt tik specifiskus darbus, kuri, kā pati atzināt, britu lasītājam var šķist dīvaini un neierasti?
– Ir zināma līdzība starp dzejas un tulkojumu izdošanu, abas tiek uzskatītas par sarežģītām grāmatniecības jomām. Lai to uzdrīkstētos, jābūt speciālistam, kurš saskata iespējamos sarežģījumus un priekšrocības, jāredz, kā piedāvāt šo grāmatu, un ir labāk veidot sērijas. Ir arī citas viltības. Piemēram, jau sākot izdevējdarbību, nolēmu – lai kāds saņemtu informāciju par visām dzejas grāmatām, ko gadā izdodu, viņam manas izdevniecības mājas lapā jānopērk viena grāmata. Tas viņiem ļāva labāk izprast, ko īsti izdodu, radīja izpratni, kā grāmatu pirkšana tieši ietekmē maza apgāda izdzīvošanu, turklāt tādējādi naudu par pārdotajām grāmatām saņemu uzreiz, nevis gaidu pusgadu, kamēr tā atgriežas no grāmatveikaliem.
– Tas palīdz veidot lasītāju loku, bet kā viņus pārliecināt, ka jāpērk tulkojumi?
– Tulkojumi, tāpat kā dzeja pieaugušajiem, tiek uzskatīti par kaut ko elitāru, un ir izdevēji, kuri šā iemesla dēļ atturas no dzejas publicēšanas. Taču man liekas: ja esi izdevējdarbībā, ir svarīgi veidot pieejamus izdevumus, paieties pretī lasītājam. Nevajag padarīt to, ka grāmata ir tulkojums, par tās galveno smaguma punktu – lasītājam jāpasaka, tā ir lieliska grāmata, tai ir izcils sižets. Tā gluži vienkārši ir vēl viena aizraujoša grāmata, ko jums patiktu izlasīt, bet jūs to nevarētu izdarīt, ja mēs to neiztulkotu. Tādējādi sanāk smalka ekvilibristika starp to, lai neuzsvērtu, ka grāmata ir tulkojums, un starp to, lai parādītu, cik tulkošana ir nozīmīga.
Tāpēc mēs, piemēram, dzejas grāmatām beigās piedāvājam nelielu papildu materiālu, iespēju iemācīties dažus latviešu vārdus pēc tulkotājas izvēles. Iespējams, tas kādam britu bērnam šķitīs aizraujoši. Un lasītājs var sajusties bagātāks, saprotot, ka latviešu bērni šo darbu lasa oriģinālā, bet ar mūsu palīdzību to iespējams izlasīt angliski. Uzskatu, ka tajā ir sava taisnība – britu lasītāji nav vispateicīgākā auditorija tulkojumiem. Taču, man šķiet, tendences sāk mainīties, un mums, izdevējiem, arī kaut kas jādara, nedrīkstam palikt malā un ļaut visam aiziet pašplūsmā.
