Latviešu grāmatas Briselē 1
Antonio Parodi grāmatnīca ar nosaukumu “LibreBook” atrodas ļoti dzīvā daudzkultūru Briseles rajonā, kas ir tikai desmit minūšu gājienā līdz Eiropas Parlamentam un citām Eiropas Savienības institūcijām.
Tā ir jauna un iekārtojusies nesen celta daudzstāvu nama pirmajā stāvā. Grāmatnīca ir paša Antonio izauklēta un radīta ideja. Bērnībā viņš daudz dienu vadīja sava onkuļa grāmatu veikalā Itālijā. Vēlāk izstudējis ekonomiku, Antonio strādāja par Eiropas lietu ekspertu gan Turīnā, gan Briselē, taču nekad pavisam neatteicās no sapņa kādu dienu pats atvērt savu grāmatu paradīzi. Tagad tas ir noticis un viņam pirmajam visā Briselē ir grāmatnīca, kurā tirgo literatūru visās oficiālajās Eiropas Savienības valodās. Plašajos, gaišajos skatlogos uz maziem statīviem izkārtotas lielas, mazas, biezas, plānas grāmatas, čehu, ungāru, franču, slovāku, portugāļu, latviešu un daudzās citās valodās.
700 sekotāju
Pie Antonio ir mājīgi, viņš pats personiski sagaida katru apmeklētāju, pavada līdz vajadzīgajiem plauktiem, pacienā ar smaržīgu, ņipru itāliešu kafiju.
“Es vienmēr biju mazliet izbrīnīts, ka Briselē, kur ir tik daudz dažādu kopienu, kultūru, nav šādas grāmatnīcas. Ar šo nelielo vietu es būtībā gribēju parādīt, cik ļoti lielas bagātības Eiropa slēpj. Cik daudz mēs zinām par Baltiju? Es pats nezinu daudz, bet literatūra ir veids, kā šīs valstis iepazīt un labāk saprast. Tāpēc es esmu ļoti ieinteresēts iegūt tulkojumus, jo grāmatas, kas ir tulkotas citās valodās, literārajiem darbiem palīdz sasniegt daudz vairāk cilvēku,” Antonio stāsta un rāda, ka no latviešu grāmatu klāsta šobrīd vienīgais pieejamais darbs citā valodā ir Jāņa Joņeva grāmata “Jelgava 94”, kas plauktos ir gan latviski, gan arī franču tulkojumā kā “Metal”.
Un te ir vēl – Gundegas Repšes “Jauki ļaudis”, Māra Bērziņa “Svina garša”, Ingas Žoludes “Mierinājums Ādama kokam”, Māras Zālītes “Pieci pirksti” un vēl citu autoru darbi, bet skatlogā no ielas puses redzama Alda Bukša “Parādu piedzinēji”.
Un par latviešiem viņam ir interesants stāsts. “Briseles grāmatu gadatirgū es satiku tulkotāju Nikolā Ozano, kurš man pastāstīja, ka strādā ar Jāņa Joņeva “Jelgava 94”. Aprīlī es sazinājos ar izdevējiem Latvijā, dabūju grāmatu un ievietoju tās attēlu savā interneta “Facebook” mājas lapā, un konstatēju, ka man pieteikušies vismaz 700 sekotāju. Es biju ļoti pārsteigts. Un pēc tam kādi septiņi vai astoņi latvieši atnāca un nopirka latviešu grāmatas.”
Rakstnieku domas ceļo
Antonio grāmatnīcā lielāko kolekcijas daļu veido grāmatas, kuras ieguvušas Eiropas Savienības Literatūras balvu, taču tām piepulcējas arī citas, un visus šeit atrodamos darbus Antonio meklē pats, personiski sazinoties ar dažādu valstu izdevējiem, literatūras centriem, kā arī dodas uz grāmatu gadatirgiem Londonā un citur. Kad sarunājamies, viņš ik pa brīdim uz galda izceļ kādu katalogu, kurā ir informācija par valstīs izdotajām grāmatām. Un tāds katalogs angļu valodā ir arī par Latviju.
Regulāri interesējoties par Eiropas jaunāko literatūru, Antonio pamanījis arī to, ka rakstniekus dažādās valstīs uztrauc un nodarbina ļoti līdzīgi jautājumi. “Un tas reizēm ir tik fascinējoši,” saka Antonio, noguldīdams uz galda divas grāmatas – viena ir spāņu rakstnieces darbs, otra – Noras Ikstenas “Mātes piens”.
“Šis ir “Mātes piens”, ko uzrakstījusi Nora Ikstena. Es ārkārtīgi ceru izlasīt tās tulkojumu angļu vai franču valodā. Tas ir stāsts par triju paaudžu sievietēm pēc kara. Bet es uzgāju grāmatu, ko uzrakstījusi spāņu rakstniece, kuras darbs ir vācu valodā, un viņa arī stāsta par triju paaudžu sievietēm pēc pilsoņkara Spānijā. Tas parāda, ka starp cilvēkiem dažādās valstīs ir saiknes, starp šiem pēckara paaudžu stāstiem, un es ārkārtīgi gribētu, lai abu šo grāmatu izdevēji sadarbotos. Šīs izjūtas, šis veids, kā tās tiek izpaustas ļoti dažādās valstīs, izrādās ir līdzīgas, un tā ir tā ļoti bagātā Eiropa, kuru mēs vēl nezinām, kura mums ir jāatklāj.”
Lasāmie vīni
Tagad jūlija nogalē un augustā, kad Briselē ir klusais laiks un lielākā daļa cilvēku devusies brīvdienās, Antonio grāmatnīca ir slēgta. Līdz šim neliela lapiņa uz durvīm vēstīja: “Esam atvērti, kad iekšā deg gaisma.” Un gaisma parasti “LibreBook” iemirdzējās piektdienās un sestdienās no divpadsmitiem dienā līdz astoņiem vakarā. “Šis ir tāds pārbaudes laiks, kad saprast, kas cilvēkus interesē un par ko mums vairāk vajadzētu padomāt,” vēl pirms brīvdienām sacīja Antonio.
Grāmatnīcu oficiāli atvērs septembrī, un te plānotas arī literārās darbnīcas, meistarklases, tikšanās ar autoriem. Lai visu šo iespēju uzturētu, Antonio arī cītīgi raksta Eiropas projektiem. Lai dzīvi padarītu vēl interesantāku, telpas vienā stūrī iekārtots arī neliels franču vīnu plauktiņš, kur, kā viņš saka, atrodami “lasāmie vīni”, respektīvi, tos var baudīt vien tad, kad izlasīta un noskaidrota to vēsture un gatavošanas māksla. Tie ir tikpat unikāli, kā ikviena šeit grāmatā iegūlusī valoda.
