Latviešu gleznotāju menedžere Vācijā 0
Tā bija bieza mape, ko no Annas Sausverdes-Ellger saņēma miljardiera un mākslas cienītāja Reinholda Vūrta pārstāvji. Materiālos bija apkopota vesela virkne latviešu mākslinieku vārdu un darbu paraugu.
Vispirms tos vētīja Vūrta mākslas padomnieku komanda, galavārdu teica pats uzņēmējs. “Kaspars Zariņš” un “Ritums Ivanovs” – tā krita Vūrta izvēle. Ar ko tieši viņam iepatikās šīs gleznas, paliek nezināms. “Un īpaša izskaidrojuma droši vien nemaz nav. Tā mēdz būt spontāna izvēle,” saka A. Sausverde-Ellger.
Šis pirms trim gadiem noslēgtais darījums, slavenajam vācu kolekcionāram pārdodot piecus K. Zariņa un divus R. Ivanova darbus, ir viens no līdz šim lielākajiem panākumiem Annas Sausverdes-Ellger vadītās galerijas “Art promotion 02” darbības laikā: “Vūrta vārds Vācijā ir ļoti labi pazīstams. Ja pasakāt, ka mākslas darbs ir Vūrta kolekcijā, tad tur vairs nekas nav jāpiebilst,” viņa stāsta. Pārdošanas cena ir noslēpums, taču tas nav tikai naudas jautājums vien. Jebkuram māksliniekam iekļūšana Vūrta kolekcijā dod lielu ieguldījumu viņa vārda starptautiskā skanējuma veidošanā.
Nepeļ sociālistisko reālismu
Baltijas mākslinieku gleznas Vācijā A. Sausverde-Ellger tirgo jau desmit gadu, kopš atvēra savu mākslas galeriju mazā ciematiņā Lībshauzenā Vācijas rietumos. Mākslas biznesā kopumā viņa darbojas vēl ilgāk – pirms personīgās dzīves pavērsieni viņu pirms gandrīz divdesmit gadiem atveda uz Vāciju. “Mana jaunība daļēji pagāja padomju laika beigu gados. Latvijā es tolaik strādāju importa–eksporta firmā par mākslas darbu starptautisko izplatītāju.” Vēlāk, jau pēc pārcelšanās uz Vāciju, sapratusi – viņa vēlas šo darbu turpināt.
Galerija “Art promotion 02” iekārtota A. Sausverdes-Ellger pašas mājā. Mākslas galerijas laukos Vācijā ir neierasta parādība, taču viņa pierādījusi, ka var strādāt arī šādi. Moderno tehnoloģiju laikā liela darba daļa, uzturot kontaktus un uzrunājot pircējus, notiek internetā. “Lai kādu uz šejieni uzaicinātu, man, protams, jāsūta ielūgumi. Un, lai arī galerija atrodas nostāk no lielām pilsētām, nav tik traki – cilvēki brauc.”
“Vācijā nav daudz tādu kā es, kas pārstāv Baltijas mākslu. Par to ir maz kas zināms,” viņa atzīst. Ko viņa stāsta tiem, kuriem nojausmas nav? “Es mēģinu iedot māksliniecisko retrospektīvu. Atklāt, ka mūsu māksla ir attīstījusies franču mākslas iespaidā, ka Rīgas grupa un atsevišķi mākslinieki attiecīgos periodos, sākot ar 20. gadsimta sākumu, bija aktīvi gan Berlīnē, gan Pēterburgā, gan Maskavā un Parīzē.
Man ir ļoti svarīgi parādīt saikni ar Eiropas tradīciju.” Tomēr viņa nekad nepeļot sociālistisko reālismu: “Cenšos uzsvērt, ka mūsu māksliniekiem ir ļoti laba skola un augstas prasības, ko ne vienmēr var teikt par Vācijas jaunajiem māksliniekiem, kuri nereti mēģina kompensēt zīmēšanas neprasmi ar visādiem eksotiskiem gājieniem.”
Paļaujas uz galeristu
Kāpēc cilvēki vispār pērk gleznas? “Ja runa ir par nopietnu mākslu, nevis kaut kur lielveikalā nopirktu ierāmētu zīmējumu par 12 eiro, tad tā, pirmkārt, ir luksusa priekšmetu funkcija,” skaidro A. Sausverde–Ellger. Otrkārt, gleznas var būt investīcija. Tās iegādājas ar nolūku pārdot tālāk, kad vērtība būs cēlusies. “Un, protams, māksla ir arī enerģijas avots mājās.”
Pasaulē ir milzums talantīgu mākslinieku un vēl vairāk labu gleznu – kas nosaka to, ka kāds mākslinieks gūst ievērojami lielākus panākumus nekā citi? Vai vispirms nāk viņa darbi, un pēc tam vārds? Vai otrādi: vispirms mākslinieks iegūst vārdu un tādēļ vien darbi kļūst “vērtīgāki”?
“Šodienas mākslas tirgus patiešām ir īsts tirgus, attiecības ir ļoti komerciālas,” saka A. Sausverde-Ellger. “Klasiskā modernisma, 20. gadsimta mākslinieku darbiem nekāds mārketings nav vajadzīgs. Tur ir skaidras vērtības un pozīcija, neviens ne par ko nav jāpārliecina. Bet, ja mākslinieks ir jauns un ceļā uz virsotnēm, tad, protams, viņa vārds un ceļš ir “jāuztaisa”.
Un mākslinieku patiesi ir iespējams “uztaisīt”.” Tie, kuri mākslu pērk, lai ieguldītu naudu, “paļaujas uz galeristu un tirgus plūsmām. Un, ja kāds stāv un nespēj izšķirties, tad tas, ka šis mākslinieks ir uzņemts Vūrta galerijā, var nospēlēt izšķirošu lomu”. “Bet to visu nevajag tvert tik nopietni,” aicina A. Sausverde-Ellger. Tāpat kā māksla, arī tās tirdzniecība drīzāk līdzinoties jautrai laimes spēlei, nevis izkalkulētai uzņēmējdarbībai. “Māksla ir arī joks. Ja mēs palasām, ko un kā darīja Endijs Vorhols, tad redzam, ka arī tolaik bija ļoti daudz mākslas vienkārši mākslas dēļ. Neviens nedomāja par kādu tirgu vai pārdošanu.” Ar tādu pieeju viņa ķērusies arī pie sava jaunā projekta – pirmā mākslas ceļojuma organizēšanas no Vācijas uz Baltiju, kas paredzēts oktobrī.
