Latviešu ģimenes dzīve Bakūzes muižā: cilvēki šajā vietā mituši kopš 14.gadsimta – aizvien atrodas mīklainas, leģendām apvītas lietas un liecības 0
Vaiņodes novada Embūtes pagastā, kas bagāts ar mežiem, gleznainiem pakalniem un līkumotiem grants seguma ceļiem, atrast Bakūzes (Backhusen – vācu val.) muižu nav viegli. Bet, kur ir tava doma, tur – enerģija. Kur enerģija, tur panākumi. Un neatlaidīgāko censoņu pūles attaisnojas: nostāstiem apvītais baronu mantojums, ko jau četrus gadus apsaimnieko Mamju ģimene, apskatāms pret ziedojumu muižas atjaunošanai, un, ja ir vēlēšanās, pat var sarunāt nakšņošanu. Dažās gultās vai uz matračiem, vērojot muižas televizoru – kamīnu. Miers un klusums, interneta zonas praktiski nav: te jāatpūšas.
Hobijs – faktu vākšana
Cik veca ir Bakūzes muiža? Tas ir pats sarežģītākais jautājums, teic īpašuma apsaimniekotāja Iveta Mame. Bieži vien dažādos avotos minētie dati nesakrīt, taču vēsturisko faktu rakšana ir viņas hobijs. Piemēram, internetā Iveta atradusi norādi, ka muiža celta 19. gadsimtā, turpretī Indriķa hronikā Bakūze pirmoreiz pieminēta jau 1486. gadā. “Arhīva materiālos atradu apstiprinājumu, ka 1486. gadā “Tomasam no Embūtes” (Thomas fon Amboten) piederējuši vairāki īpašumi. Sīkāku izklāstu par baronu dzīvi var uzzināt, atbraucot uz muižu un klausoties stāstījumu,” Iveta prot ieintriģēt.
Īpašnieki, protams, mainījušies, miestā cita pēc citas apmetušās trīs lielas baronu dzimtas – Amboteni, Dorothezeni un Uckes.
Ir vairākas variācijas par vienas dzimtas pareizrakstību – Dortezeni, Dortēzeni, Dortezēni vai Dorothezeni. Šai dzimtai muiža pieder no 18. gadsimta vidus.
Vecākais no zināmajiem baroniem Kārlis Fridrihs Dorothezens precējies ar Ninu van der Ropp no Paplakas, un viņiem dzimuši pieci bērni. Kā lielu dārgumu Iveta rāda ar roku rakstītu dzejoli, ko Nina Roppa veltījusi mirušajam pirmajam dēliņam. “Sarežģīto senvācu valodu nesaprotu, bet Rundāles pils speciālistes to uzrakstīja tagadējā vācu rakstā. Gaidu, kad atbrauks kāds viesis, kurš varētu un vēlētos dzejoli iztulkot.”
Skarbajā laikmetā izdzīvojis tikai viens no laulātā pāra bērniem – Aleksandrs, un arī Nina Roppa neilgi pēc piektā bērna dzimšanas nomirusi. Atlikušo dzīves laiku barons Dorthezens dzīvojis neprecējies.
Bet Iveta uzzinājusi vairāk: “Dokumentos pieminēts ārlaulības dēls Andersons, kurš izmācījies par skolotāju. Apstiprinājums šim faktam ir Valda Andersona, dzīv. ASV, 2002. gadā rakstīta vēstule Lieģu ģimenei, kura vēstuli mums uzdāvināja. Vēstulē pieminēts, ka barons licis vagaram Andersonam salaulāties ar savu istabmeitu, kura gaidīja bērnu no barona, par to piešķirot saimniecību ar nosaukumu “Bricaiši”. Barons arī devis līdzekļus sava dēla audzināšanai un skološanai.” 1875. gadā muižas īpašnieks dāvinājis skolai 44 pūrvietas zemes, 16 asis malkas un 160 rbļ. gadā saimniecībai.
Barona dēla Aleksandra laulībā ar Šarloti pēcteči nav radīti. Nav ziņu par barona un Anlīzes bērnu pēcnācējiem, toties skaidrs, ka pēc baronu nāves muižu mantojis viņa sievas radinieks barons Ropps. Laika posms līdz 1940. gadam, kad par muižas jauno īpašnieku kļuvis advokāts Sanders, vēl pētāms.
“Kad Sanderi aizbraukuši uz Ameriku, muižā iekārtota Embūtes pamatskola, savukārt kara laikā te pārmaiņus darbojies krievu un vācu hospitālis. Ekskursantu grupiņa, apskatot neparastu zīmējumu uz sienas augšstāvā – priekškaru, izteica versiju, ka vācu kareivji izklaidējušies, rādot teātri.”
Vaiņodes novada dome mācību iestādi slēdza 2009. gadā, jo bija palikuši tikai 26 skolēni, ar nožēlu saka I. Mame, jo viņu ar šo vietu saista īpašas atmiņas: “Esmu beigusi šo skolu un vēlāk te mazliet pastrādājusi par skolotāju. Žēl, ka mūsu valdība neizprot mazo skolu vērtību, to, cik radoši tajās var strādāt un izpausties. Pieņemu, ka lauku bērns varbūt nesaņem to smalko izglītību, kādu piedāvā Rīgas ģimnāzija, bet ieaudzināt cilvēcību un mīlestību pret dabu, to var mazajās skolās.”
Aizrautīgi pētot muižas likteni, Ivetā nostiprinājusies pārliecība, ka galvenā ēka ir daudz senāka, nekā liecina oficiālie avoti un sienā iegravētais gada skaitlis – 1867.
Akmens kāpnes uz pagrabstāvu, lejā arī flīzes un sildmūris izdzīvojis no baronu laikiem. Bet, kopā ar vīru attīrot pagrabu, tur atklājuši aizbērtu nišu, telpu ar ļoti senu akmens grīdu un ar ķieģeļiem aizmūrētu piebūves logu. “Pa vidu ir neloģiska siena no milzīgiem laukakmeņiem, un šī siena neko nebalsta. Apakšstāvs ir pārbūvēts! Mans krusttēvs Andrejs Mediņš atjaunoja Bruknas muižu un tagad arī Kurmenes muižu, viņš izteica versiju, ka mūsu pagrabā atradusies apkures telpa ar atsevišķu ieeju, jo kalpiem nav bijusi paredzēta tieša ienākšana kungu daļā. Bet tie ir tikai stāsti, tāpēc es priecājos par katru, kurš pie mums ienāk, atbrauc, atraksta, pamāca un padalās ar jaunu informāciju. Man patīk cilvēki, ar ko šeit satiekos un ko citādi nekad nesatiktu. Bakūzi saucu par stāstu muižu arī tāpēc, ka man pašai ļoti patīk stāstīt,” atklāj saimniece.
Bez Ādama un Ievas
Sanderu dzimtas pēctece zemi uzdāvinājusi baznīcai, bet muižu – Vaiņodes novada pašvaldībai, kas 2016. gadā to pārdeva.
“Piesakoties muižas pirkšanai, protams, bija bail un baidāmies joprojām, jo līdzekļu atjaunošanai ir tik, cik ir. Senākas vēstures izpēte izmaksātu vairākus tūkstošus. Projektus pagaidām nerakstu, jāpelna nauda, lai varam objektu izpirkt no pašvaldības.
Ja jau muiža nostāvēja tik ilgi, lai mazliet pagaida vēl. Strādāju Priekules un Vaiņodes vidusskolā, ģimenei pieder zemnieku saimniecība, un tas viss paņem laiku,” rāmi saka īpašniece un piebilst: “Bakūzes muiža nav viesu nams, bet iebraukt un pabūt var gan bijušie Embūtes pamatskolas audzēkņi, gan pārgājienu, rogaininga cienītāji un citi Latvijas apceļotāji. Te ir notikušas skaistas kāzas, sudrabkāzas un pat zelta kāzas.”
Tā kā Ivetas Mames mērķis ir atdzīvināt muižas garu, viņa par simbolisku naudu gatava iegādāties vai pieņemt senas lietas, kas līdzcilvēkiem kļuvušas liekas. Draudzene Anda Āboliņa uzdāvinājusi Ivetai savas vecmāmiņas – kurzemnieces tautastērpu, ko savulaik veidojusi bijusī kaucmindiete, un smalkas adītas lina zeķes.
Krustmeitas Martas Balodes ģimene pārdevusi namu Rīgā un daļu mēbeļu, seno žurnālu, grāmatu un trauku atvedusi uz Bakūzi. Muižas fane prot novērtēt katru vēstures liecību, īpaši porcelānu, kas tik smalks kā hiacinte. Muižu apciemojuši cilvēki, kas kaut ko saprot no šā materiāla, un stāstījuši par diviem nozīmīgākajiem porcelāna un fajansa ražotājiem – Kuzņecovu un Jesenu. Magnāta Matveja Kuzņecova traukiem apakšā ir zīmodziņi atšķirīgās krāsās, kas norāda porcelāna kvalitāti. Citos traukos iegravēti zīmīgi cipari. Ivetas kontā tagad ir arī stāsts par dažādām terīnēm, kas, izrādās, paredzētas ne tikai zupai, bet arī augļiem un zivīm.
“Kopš muižas laikiem saglabājušās dažas iekšdurvis un dekori virs tām, ko sākumā novērtēju kā necilus. Grāmatā “Historisma pilis Latvijā” tieši tādus ieraudzīju Nogales pilī, un tagad arī Ķimeļu muižā. Tie baroni, kuri gribēja būt moderni, pasūtīja “katalogā” gatavus dekorus no Vācijas. Skolas laikā dekori klāti ar vairākām krāsas kārtām, bet meistars Andris Aleksandrovs, kurš izgatavoja durvis bijušo klašu telpām, apsolīja pamēģināt dekorus atjaunot. No skolas palicis vēl šis tas, arī apgaismojums un uzraksts “garderobe”. Tāfeli noteikti saglabāsim, jo ciemiņiem tā ļoti patīk.”
Ne visiem izdodas uzminēt, kādam nolūkam katru priekšmetu senči lietojuši. Piemēram, instruments, kas pēc izskata mazliet atgādina miesnieka cirvīti, patiesībā ir skalu kumpis. Ar to sagatavoja skaliņus iekuram vai gaismiņai, kad vēl nebija elektrības. Nu jā, tikai Kurzemē vēl vietumis dzirdami tādi vecvārdi kā kumpis, driķeris, naģe, ķocis un krizdole.
Diemžēl maz vizuālu liecību saglabājies, nopūšas Bakūzes saimniece. Divas fotogrāfijas un savas dzimtas grāmatu no Hamburgas atvedis Dr. Aleksa Hugo Vilhelma Uckes mazmazdēls Olivers Ucke. Vienā no fotogrāfijām redzams muižas ārskats ar sešiem vecvectēva Vilhelma stādītiem vācu piramidālajiem ozoliem, kas nu jau izauguši par vareniem kokiem.
Iveta smej, ka viņai ir savi arheoloģiskie izrakumi, un rāda avīzes gabaliņu, ko pele pamanījusies ievilkt savā midzenī.
“Uz avīzes fragmenta skaidri saskatāms gada skaitlis – 1901. un vārds “Rīga”. Muižkungs Vilhelms Ucke uzskatāms par sava laika progresīvu personību, jo veidojis parku, pasūtījis laikrakstus, viņam šeit pat bijis telefons. Barona pēctecis stāstīja, ka viņa radinieks bijis lojāls revolucionāriem, un es pieņemu, ka tādēļ 1905. gadā Bakūzes muiža palika neskarta,” – viņa stāsta.
Interneta dzīlēs I. Mame atradusi informāciju, ka zāles divās nišās bijušas Ādama un Ievas skulptūras, kas esot nozagtas. Olivers Ucke zagšanas faktu noliedzis un rādījis foto, kas apliecina – skulptūras paņemtas līdzi uz nākamo dzīvesvietu. Kad 1920. gadā Bakūze tika nacionalizēta, sadalīta pa jaunsaimniecībām, Ucke ar iedzīvi pārcēlies uz blakus esošo Dēseles muižu. Atgūt Ādamu un Ievu, visticamāk, neizdosies, jo Dēseles muižā padomju laikā mituši īrnieki, un tagad ēka nopostīta. Interesanti, kā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Vilhelms Ucke pārlatviskots: dokumentos bijušais muižas īpašnieks fiksēts kā Vilis Ūķis.
Bakūzes īpašniece apciemojusi netālo Vormsātes muižu un pastāstījusi par arhīvā atrasto: Dorothezeniem piederējusi arī 18. gs. celtā Vormsātes muiža. Saimniece to nav zinājusi.
Bakūzes un Dēseles muižas visu laiku pirktas un pārdotas kopā. Piemēram, vecais Dortezens esot dzīvojis Bakūzes, bet viņa dēls Aleksandrs – Dēseles muižā.
Galvenais – nesabojāt
Zinot, ka Ivetas Mames hobijs ir vēsture un novadpētniecība, neizbrīna viņas sajūsma par senajiem māla ķieģeļiem, kas ražoti Dēseles muižas ceplī, un vienīgo saglabājušos māla dakstiņu ar uzrakstu “Mītava”. Tātad jumta segums atgādāts no Jelgavas.
Liepājas vēstures muzejā precizēts Liepājā ražotas flīzes ar uzrakstu “R Rik Libava” vecums – tādas tapušas ap 1900. gadu.
Pētot arhīvu krājumus, uzzināts par Anlīzes finanšu darījumiem, un viņas māsas mazmazmeita atsūtījusi bijušās kalpones dzimtas koku. Liecības par Bakūzes muižu gūtas arī no Rundāles pils. Galvenais tagad neko nesabojāt, uzskata novada vēstures entuziaste.
Jau mācoties Embūtes skolā, Iveta uzrakstījusi pētījumu par Embūtes pagātni. Meiteni iedvesmojuši skolotāji – Valdis Avotiņš un Ruta Barute. Viņas tēvs Alberts Caunis kopā ar bērniem devies pārgājienos un stāstījis aizraujošus stāstus. Skolniece gan vākusi tautas dziesmas, gan ar interesi uzklausījusi un pierakstījusi vecākā gadagājuma iedzīvotāju atmiņas. Otrā pasaules kara laikā Embūtē bijuši arī mežabrāļi – nacionālie partizāni.
“Mūsu kaimiņiene latviešu valodas skolotāja Leontīne Braže man uzdāvināja 1959. gadā izdoto grāmatu “Indulis un Ārija”. Tas viss ir par Embūti un kuršu virsaiša Induļa iemīlēšanos vācu meitenē. Kad Rainis gribēja uzvest lugu “Uguns un nakts”, viņš 1911. gadā lika aktieriem braukt šurp – lai viņi skaisto vietu iepazītu un saprastu. Iegūstot augstāko izglītību, par šo pašu tapa mans kvalifikācijas darbs. Vēlāk rosināju savus audzēkņus izzināt dzimtās vietas vēsturi, tūrisma iespējas senlejā. Dēls rakstīja par Vaiņodes avotiem. Pērn abas ar meitu Līgu Mami arhīvos pētījām lielās Dortezenu dzimtas ciltskoku, salīdzinājām, kas atbilst vai neatbilst patiesībai.”
Ieraksti par Bakūzes muižu atrasti arī vācu e-bibliotēkā, un tulkot palīdzējusi Rita Tomsone. Kas Ivetu līdz šim visvairāk pārsteidzis izpētes procesā? Lietas un nieciņi, kas apstiprina – cilvēki šeit mituši kopš tālā 14. gadsimta.
Lielais nezināmais pagaidām ir dīvains kulons – lāča nags, šķiet, senču amulets, kas nēsātāju esot spējis pasargāt no jebkuras negatīvas ietekmes.
Ziemeļu tautas uzskatīja, ka lāča nags atbaida ļaunos garus, slāvi to izmantoja kā talismanu pret ļauno aci, un indiāņi valkāja, lai vairotu drosmi un spēku.
Dīķi rokot, uziets neparasts priekšmets, kas varētu būt rakstāmspalvas uzgalis. Kā daudzviet, arī Vībiņu apkārtnē mētājušās abos pasaules karos izmantotās kareivju ķiveres, dažādu laiku monētas.
Mūsdienās Embūte ir diezgan nomaļa vieta, bet savulaik uzskatīta par ļoti bagātu, stratēģiski izdevīgu un enerģētiski spēcīgu vietu. To sajutuši jau senie kurši. Tepat tek upe Lētīža, kas savienojas ar Ventu, tā ieplūst jūrā. Ne velti Embūtē vācu ordeņa bruņinieki cēluši savu pili. Ne velti vēlāk miestā apmetušās trīs lielas baronu dzimtas – Amboteni, Dorothezeni un Uckes. Netālu no Bakūzes atradušas Dēseles, Vībiņu, Dinsdurbes, Embūtes, Bagas un citas muižas, kā arī Vaiņodes dzelzceļš.
Muižas CV
Indriķa hronikā Bakūze pirmoreiz pieminēta 1486. gadā, kad bīskaps to izlēņojis Tomasam fon Ambotenam.
- Arhīvi vēsta, ka Bakūzes muiža celta muižniekam Kārlim Dorothezenam (Carl Friedrich Dorthesen). Dzimtai muiža pieder no 18. gadsimta vidus.
- Barons Karls fon Dorothezens, kurš dzīvoja ar kalponi Anlīzi, ap 1860. g. dibinājis pirmo skolu Bakūzē, par skolotāju ieceļot savu ārlaulības dēlu.
- Pēdējie baroni – Uckeni dzīvojuši Bakūzē no 1898. līdz 1920. gadam, kad muiža nacionalizēta un sadalīta jaunsaimniecībās.
- Jēkaba Janševska romānā “Līgava” otrajā daļā autors apraksta barona dzīvi Bakūzes muižā pēc sievas nāves, tostarp viņa un kalpones Olgas (arhīvā – Anlīzes Baršukas) mīlestību.
Uzziņai!
- Kā iepazīties ar Bakūzes muižu?
- Adrese: Skolas iela 2, Vībiņi, Embūtes pagasts, Vaiņodes novads
- Vizīti vēlams iepriekš pieteikt. Telefona nr.: 26199518.
- Saimnieki piedāvā ēkas apskates ekskursijas, interesantus stāstus, arī naktsmītnes.
Kas vēl pie reizes apskatāms?
- Dēseles dzirnavas.
- Embūte, Joda dambis.
- Kurzemes augstākā virsotne Krīvu kalns.
- Augstākais pilskalns Kurzemē – Kuršu jeb Induļa pilskalns (26 m).
- Ģirta Burvja veidotās Induļa un Ārijas skulptūras.
- Skaisti sakoptais Volzbahs.
- Vaiņodē – Lielbātas avots.
