“Arī viņam bija paredzēta bandinieka loma šajā farsā…” Lielvaru dzirnās maltais ģenerālis Roberts Dambītis 24
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
1940. gada 30. jūlijā pustrijos pēcpusdienā Rīgas dzelzceļa stacijas laukumā staltā ierindā stāvēja armijas štāba bataljona karavīru goda sardze.
Laukumā aiz goda sardzes vairāku simtu cilvēku liels pūlis, kā oficiālie laikraksti toreiz vēstīja, “strādnieki un darba inteliģence ar saviem karogiem”.
Visi karogi bija lielinieciski sarkani, un dažu šo cilvēku rokās turētie transparenti latviešu un krievu valodā vēstīja prasību Latviju pievienot Padomju Savienībai.
Parādījās pulciņš ļaužu, kurš pagāja garām salutējošajai goda sardzes ierindai, un pulksten 15.10 divdesmit no viņiem iekāpa Maskavas vilciena vagonos. Viņi brauca uz Padomju Savienības galvaspilsētu, lai noslēgtu Latvijas kā neatkarīgas valsts iznīcināšanu.
Šiem cilvēkiem bija “jālūdz” Latviju iekļaut Padomju Savienībā. Šo cilvēku vidū izcēlās cilvēks pusmūža gados, tērpies pilnā Latvijas armijas formas tērpā ar apbalvojumiem un ģenerāļa zīmotnēm.
Tas bija kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis. Arī viņam bija paredzēta bandinieka loma šajā farsā…
Robertu Dambīti šodien vēsturnieki vērtē dažādi. Bet kas gan vēsturē ir tikai labs vai slikts! Melnbalta vēsture mēdza būt padomju propagandas kinofilmās…
Ģenerālis Dambītis savu lappusi mūsu valsts militārajā un politiskajā vēsturē ir ierakstījis. Par to, kāda tā ir, lai tiesu spriež pēcteči. Bet šogad varam pieminēt 140. gadadienu kopš Latvijas armijas ģenerāļa R. Dambīša dzimšanas.
No skolas sola uz kazarmām
Nākamais ģenerālis dzimis 1881. gada 2. maijā Trikātas pagasta Klapčos lauksaimnieka ģimenē. Roberts Dambītis skolas gaitas uzsāka Trikātas draudzes skolā.
Par saviem skolas gadiem viņš vēlāk atcerējās: “Tanī laikā Trikātas draudzes skola bija savas slavas augstumos. Viņu vadīja Cimzes semināra audzēknis, cilvēks ar ļoti labām runas dāvanām un nelokāmi stingru raksturu, pilnīgs atturībnieks, ar lielām fiziskām un garīgām spējām – skolotājs Pēteris Apinis un vēlāk Jānis Mūrnieks (Trikātas skolas krievu valodas skolotājs, līdz 1896. gadam viņš bija vecākā skolotāja palīgs, pēc tam – vecākais skolotājs. – Aut. piez.), Baltijas semināra audzēknis, gadus 15 jaunāks par Apini.
Mūrnieks mīlēja bērnus, un bērni mīlēja viņu. Kad tikai bērni redzēja, ka skolotājs ir brīvs, tie tūlīt viņu apstāja. Sākās parasti ar kāda mācību priekšmeta izskaidrošanu, bet drīz vien pārgāja uz izrunāšanos par vispārējām lietām.
Mīļākais sarunu temats priekš skolotāja un viņa mazajiem klausītājiem bija Mūrnieka nostāsti par to, kādas grūtības viņam personīgi, viņa draugiem un dažiem vecāko gadu gājuma Trikātas draudzes skolas audzēkņiem nācies pārvarēt, sagatavojoties uz eksāmenu [..]”
Saviem skolniekiem J. Mūrnieks esot bieži stāstījis, kā ar pieciem rubļiem kabatā devies uz Rīgu, lai iestātos skolotāju seminārā. Viņam tas arī izdevies, taču diviem draugiem – vēlākajam Krievijas armijas pulkvedim un Latvijas armijas ģenerālim Ādamam Kreicbergam un Krievijas armijas kapteinim Jānim Mežmalam – iestāties neizdevās.
J. Mūrnieks plaši stāstīja par viņu gaitām, iestājoties junkurskolās, tās beidzot un uzsākot virsnieka dienestu. Acīmredzot skolotājam izdevās iespaidot arī savus skolniekus, jo no Trikātas nākuši daudzi nākamie virsnieki, tajā skaitā Latvijas armijas ģenerāļi Jānis Balodis (armijas virspavēlnieks Neatkarības kara laikā un vēlākais ilggadējais kara ministrs) un Kārlis Goppers, pulkveži Jēkabs Dombrovskis, Jēkabs Gustavs, Mārcis Kamols, Kārlis Laimiņš (arī Latvijas iekšlietu ministrs), Pēteris Silenieks, kā arī vēl daudzi citi nākamie karavīri – Latvijas valsts izcīnītāji un armijas veidotāji.
Pēc Trikātas skolas pabeigšanas Dambītis nokārtoja iestājpārbaudījumus Pleskavas kadetu korpusā un 1899. gadā viņu kā brīvprātīgo ieskaitīja Krievijas Imperatora armijas 109. kājnieku pulkā.
1900. gadā R. Dambītis iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā un pēc divu gadu mācībām to pabeidza.
Kopā ar viņu togad šo Krievijas militāro mācību iestādi pabeidza daudzi latvieši: jau minētais J. Balodis, Eduards Sviks (krita krievu–japāņu karā), Teodors Biernis, Pēteris Bluķis, Jūlijs Jansons, Vilhelms Kārkliņš, Jānis Lindbergs, Oskars Mālmanis, Ādolfs Matesons, Augusts Stiebris, Eduards Šmits, Ādolfs Spricis (kritis Pirmajā pasaules karā) un Vladimirs Zemītis.
Pēc junkurskolas pabeigšanas jaunais podporučiks kazarmu gudrības apguva 106. kājnieku pulkā, būdams tur rotas komandieris, bet 1908. gadā no kājnieku daļām pārgāja dienēt saimniecības daļā.
Viss viņa turpmākais aktīvā karavīra mūžs būs saistīts ar dienestu saimniecības un apgādes daļās jeb, kā toreiz militārā valodā teica, intendantūrā. 1912. gadā iestājās Krievijas Imperatora armijas Ģenerālštāba Intendantūras akadēmijā – tobrīd augstākajā militārajā mācību iestādē, kur gatavoja intendantūras virsniekus.
Akadēmijā R. Dambītis paspēja noklausīties divus kursus, jo sākās Pirmais pasaules karš. Kara sākumā štābkapteinis R. Dambītis dienēja Ziemeļrietumu frontes intendantūrā, 1916. gada septembrī viņu pārcēla uz Rietumu frontes intendantūru, bet oktobrī – uz 2. latviešu strēlnieku brigādes intendantūru.
Ziemassvētku kauju laikā kapteinis R. Dambītis bija apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas intendants. Pēc revolucionārajiem satricinājumiem Krievijā viņš atstāja armiju, īsu laiku strādāja Petrogradā Padomju Krievijas Finanšu likumdošanas pārvaldē.
1918. gada vasarā R. Dambītis atgriezās vācu armijas okupētajā Latvijā, sāka darboties gadu iepriekš izveidotajā Latvju kareivju nacionālajā savienībā, apzinot un reģistrējot latviešu tautības karavīrus.
1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas 2. teātrī proklamēja Latvijas Republiku un apstiprināja tās Pagaidu valdību ar Kārli Ulmani kā Ministru prezidentu.
Pagaidām jaunajai valstij nebija nekā – tikai nosaukums un valdība. Nebija savas armijas, iesākumā tādu nemaz negribēja: Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā bija teikts, ka “Latvijas tautas milicija (apsardzības spēks) dibināma uz iesaukšanas pamatiem, neizslēdzot brīvprātīgu pieteikšanos.
Milicija (tautas apsardzības spēks) stāv Pagaidu valdības tiešā pārziņā, kura organizē tautas aizsardzību”. Milicija bija paredzēta iekšējās kārtības uzturēšanai, un tā pakļautos iekšlietu ministram.
Tūlīt pēc Latvijas proklamēšanas Pagaidu valdība vilcinājās izveidot savas nacionālās karaspēka vienības, tomēr to nepieciešamību diktēja svarīgi iekšpolitiskie un ārpolitiskie apstākļi.
Latvija atradās vācu okupācijas varā un faktiskais situācijas noteicējs šeit bija Vācijas valdības pilnvarotais pārstāvis Augusts Vinnigs, bet no Krievijas sāka uzbrukt lielinieku sarkanā armija.
K. Ulmaņa vadītai Pagaidu valdībai nebija līdzvērtīgu militāro vienību. Sākumā Pagaidu valdībā nebija pat paredzēts apsardzības (kara) ministra postenis.
Kara lietu padotība Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas apsardzības nodaļai ātri izrādījās neefektīva un 1918. gada 22. novembrī izveidoja atsevišķu Apsardzības ministriju, par kuras pagaidu pārvaldītāju iecēla apakšpulkvedi R. Dambīti, 6. decembrī ministra amatam nominējot Jāni Zālīti, savulaik vienu no strēlnieku bataljonu organizētājiem un bijušo Krievijas Valsts domes deputātu.
R. Dambītis īsu laiku bija apsardzības ministra biedrs, vienlaikus būdams arī Apgādības daļas priekšnieks – tiesa, pati Apgādības daļa bija tikai plānos uz papīra…
Jaunai valstij un tās pirmajām bruņotajām vienībām tas bija smags pārbaudījumu laiks – nācās atkāpties, jo lielinieku armija uzbruka strauji, bet šeit esošais vācu karaspēks bruka “pa vīlēm” un tikpat strauji atkāpās.
1919. gada janvārī, jaunajai valstij pašā kritiskākajā brīdī, kad Pagaidu valdības kontrolē (un arī nosacītā) palika tikai neliela teritorija ap Liepāju, nedrošība iezagās arī R. Dambīša prātā.
Kā savos trimdā publicētajos memuāros atcerējās Antons Grāmatiņš: “Mums trūka ziņu par Kalpaka vienību. [..] Ministra biedrs Dambītis bijis kādā izbraucienā uz fronti un atgriezies ar paniskām ziņām, ka nu visam beigas. Es šo ziņu nedzirdēju, bet vēlāk par to vairākkārt diskutēja Dambītim neglaimojošā garā. Viņu saukāja par “pulkvedi Paniku”.”
Galvenais armijas sagādnieks
Neatkarības kara laikā pulkvedis-leitnants dienēja dažādās armijas apgādības struktūrās, bet kara beigās 1920. gada jūnijā pulkveža dienesta pakāpē paaugstinātais R. Dambītis kļuva par Armijas saimniecības pārvaldes priekšnieku.
Šīs pārvaldes nosaukums gadu gaitā vairākkārt mainījās, taču ar nelieliem pārtraukumiem līdz pat 1935. gadam R. Dambītis bija galvenais armijas “sagādnieks” un intendantūras dienestu priekšnieks.
Neatkarības kara laikā jaunizveidotās Latvijas armijas apgāde ar pārtiku, apģērbu un kara materiāliem bija nepietiekama, visa nepieciešamā bija maz un sagādāts ar lielām grūtībām. Pēc kara beigām intendantūras nozare kļuva par vienu no visefektīvāk funkcionējošām karaspēka struktūrām.
Jau pirmajos miera gados izveidojās sistēma armijas vienotai apgādei ar pārtiku – pārsvarā to pirka no vietējiem lauksaimniecības produktu ražotājiem un pārtikas rūpniecības uzņēmumiem, pēc iespējas cenšoties izvairīties no iepirkumiem citās zemēs.
Savukārt, sākot no 1924. gada, apģērbu un ekipējuma priekšmetus ražoja tikai uz vietas no Latvijā izgatavotajiem materiāliem.
1923. gadā saskaņā ar Valsts kontroles pārbaudes materiāliem viena karavīra dienas uztura deva bija 4082 kalorijas, kas naudas ziņā izmaksāja 0,64–0,72 latus.
Turpmākajos gados dienas uzturdevas izmaksas nedaudz pieauga, tomēr līdz pat 1940. gadam nepārsniedza viena lata robežas. 1925. gadā karavīra dienas uztura devas lielums pieauga līdz apmēram 4240 kalorijām, kas bija labākais rādītājs starp Eiropas valstu armijām.
Salīdzinājumam – 1925. gadā Padomju Savienības sarkanās armijas dienas uztura devas lielums bija 3017 kalorijas, Lielbritānijas bruņotajos spēkos – 3326 kalorijas, ASV armijā – 3658 kalorijas, Beļģijas armijā – 3800, Itālijas armijā – 3330 kalorijas.
Bet pasaulē laiki bija nemierīgi un, lai arī atklāti par to sevišķi neviens nerunāja, tomēr Eiropā gatavojās iespējamajam karam.
Panākt armijas pašpietiekamību apgādes ziņā – to kā savu galveno uzdevumu iespējamās krīzes gadījumā deklarēja arī armijas “galvenais intendants” R. Dambītis. 1933. gadā viņš rakstīja: “Tomēr no domām meklēt kara laikā ārzemēs pārtiku armijai mums kategoriski jāatsakās vispirms tādēļ, ka līdz ar kara sākumu visas mūsu ostas var bloķēt. Bez tam visi pirkumi un pasūtījumi ārzemēs būs jāapmaksā ārzemju valūtā. Ieturēt piegādes termiņus ārzemēs pasūtījumos kara laikā nav viegli. Tamdēļ, ja mēs gribam nostādīt mūsu armijas apgādi ar pārtiku uz drošiem pamatiem, mums jāatsakās no to pārtikas līdzekļu iegādes ārzemēs, kurus mēs ražojam pašu zemē [..]”
1935. gadā R. Dambītim piešķīra ģenerāļa dienesta pakāpi un iecēla par armijas štāba priekšnieka palīgu, bet 1939. gadā viņu atvaļināja no armijas sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu jeb pensionēja.
“Tautas” kara ministrs
1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība okupēja Latviju, brutāli pārtraucot tās neatkarību.
Dienu iepriekš toreizējam Valsts prezidentam K. Ulmanim PSRS valdība piestādīja ultimātu (to gan nosaucot par paziņojumu) ar prasību izveidot jaunu valdību, “kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Latvijas – Padomju savstarpējā pakta godīgu izvešanu dzīvē” un ielaist Latvijā papildu padomju karaspēku.
K. Ulmanis “palika savā vietā”, aicinot visus “palikt savējās”…
Latvijas vēlmes jaunās valdības sastādīšanā (kā arī savas nākotnes noteikšanā) neviens nejautāja. Padomju emisārs Andrejs Višinskis Valsts prezidentam K. Ulmanim priekšā stādīja jau iepriekš Maskavā akceptētu sarakstu ar jaunās “tautas” valdības ministru uzvārdiem ar sabiedrībā gana pazīstamo mikrobiologu, profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā.
Kā kara ministrs šajā valdībā bija nozīmēts pensionētais ģenerālis R. Dambītis. Viņa rīcības motivāciju, piekrītot šim amatam, šodien mēs varam tikai iedomāties.
Jābūt ļoti uzmanīgiem ar spriedumiem, ja mēs raugāmies uz tā laika notikumiem ar mums šodien pieejamajām zināšanām par to, kas notika 1940. gada vasarā. Arī pārmest R. Dambītim par to, ka viņš piekritis kļūt par kara ministru A. Kirhenšteina valdībā.
Šodien mēs zinām, ka šo valdību sastādīja padomju vēstniecībā Rīgā, visas ministru kandidatūras bija Maskavai pieņemamas. Šodien mēs zinām, ka Latvijas kā neatkarīgas valsts liktenis jau bija izlemts Kremļa gaiteņos, bet toreiz neviens tā īsti nevarēja pat iedomāties, ka Padomju Savienība var tā vienkārši ņemt un mūsu valstiskumu likvidēt. Brutāli un bez īpašām ceremonijām.
Atceroties pavisam nesenus notikumus – kurš gan ticēja, ka 2014. gadā Krievija tā vienkārši ņems un pievienos sev citas valsts teritorijas daļu, kā argumentu minot “viņi paši taču lūdza”… Toreiz sabiedrībā un latviešu politiķu vidū valdīja uzskats, ka mūsu valstiskumu varēs saglabāt, lai arī, iespējams, kādā ierobežotā veidā.
Arī Kārlis Ulmanis, līdz 1941. gada 21. jūlijam oficiāli būdams Valsts prezidenta amatā, parakstīja visus okupācijas varas piespēlētos rīkojumus par paša valsts iestāžu likvidāciju.
Nedomāju, ka viņš nesaprata, kas notiek, taču varbūt uzskatīja, ka ar savu rīcību varēs kaut nedaudz līdzēt savai valstij grūtajos brīžos.
Līdzīga motivācija varētu būt bijusi arī ģenerālim Dambītim. Noteikti jāmin arī karavīra godkāre, jo aicināja taču kļūt par kara ministru! Šodien mēs zinām, kas tam sekoja, bet toreiz…
30. jūlijā līdz ar citiem R. Dambītis iekāpa vilcienā un 5. augustā Maskavā, tērpies pilnā Latvijas armijas ģenerāļa formas tērpā, piedalījās PSRS Augstākās padomes sēdē, kur Latvija līdz ar Igauniju un Lietuvu, “izpildot šo tautu gribu”, tika iekļautas Padomju Savienības sastāvā.
Kā vēlāk dziedāja dziesmiņā, bija noticis tas, ka “pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls, ar lūgumu biklu pēc maizes un sāls”. Vai ģenerālim bija apjausma par patiesībā notikušo? To mēs neuzzināsim, tāpat kā neuzzināsim arī šo cilvēku izjūtas….
Atgriežoties mājās no šī ceļojuma, kas daļā sabiedrības arī ģenerālim Dambītim piestiprināja nodevēja un kolaboracionista birku, viņam vēl bija jāpadara cits okupantu bandinieka darbs – kā “Tautas valdības” kara ministram bija jāleģitimizē pašas armijas likvidācija.
Līdz 1940. gada rudens beigām viss tika izdarīts: Latvijas armijas vienības likvidēja, pusi no personālsastāva atvaļināja, no atlikušajiem apmēram 16 000 karavīru izveidoja sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu.
R. Dambītis līdz 1941. gada februārim bija Latvijas armijas likvidācijas komisijas loceklis, bet vēlāk darbojās kā universitātes docents un LPSR Augstākās padomes deputāts. Tā arī sagaidīja Vācijas armijas uzbrukumu 1941. gada jūnijā.
Cietumnieks un kolhoza priekšsēdētājs
No vāciešiem ģenerālis nebēga un pēc sarkanās armijas atkāpšanās devās uz dzimto Trikātu, tur arī sagaidot savu arestu. Vācu okupācijas vara viņu ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, kur ģenerālis pavadīja piecus mēnešus.
Vēlāk viņu pārveda uz Berlīnes cietumu, bet vēl pēc tam – ieslodzīja Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē. Par sastapšanos ar R. Dambīti Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē vēlāk atcerējās bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, arī šīs nometnes ieslodzītais.
“Reiz, 1943. gada sākumā, Švarcs (kāds no ieslodzītajiem. – Aut. piez.) man stāstīja, ka dienu iepriekš C korpusa 51. kamerā esot ievietots mans kollēga Latvijas kara ministrs. Viņa grūti izrunājamo uzvārdu viņš esot aizmirsis. Minēju Robertu Dambīti. Jā, tas pats esot. Pa visu laiku, kamēr atrados vieninieku kamerā jeb bunkurā, Dambīti izdevās redzēt pāris reizes mazgājamā telpā un reiz pie friziera.
Dambītis mēģināja uzsākt sarunu. Vaicāja, ko domājot par kara iznākumu un vai esot cerības uz drīzu atbrīvošanu. Kauču gan vienādi grūtais liktenis daudzu pagātnes pēdu izdzēš, ar Dambīti man runāt negribējās. Ģenerāļa braukšana uz Maskavu pie Staļina ar lūgumu “latviešu tautas” vārdā Latviju pievienot Padomju Savienībai nebija citādi kvalificējama kā valsts nodevība. Kaut tīri cilvēciski vecais, nevarīgais vīrs varēja modināt līdzjūtību.”
Zaksenhauzenā ģenerālis izdzīvoja, nenoliedzami, tas nebija viegli. Pēc nometnes atbrīvošanas un Otrā pasaules kara beigām R. Dambītis atgriezās Latvijā.
Kādu laiku dzimtajā Trikātā padomju vara viņam uzticēja turienes vietējā kolhoza priekšsēdētāja amatu. 1948. gadā jau gados esošais R. Dambītis devās pensijā. 1957. gada 27. martā turpat Trikātā viņa mūžs noslēdzās.
