Latviešu filma kā dūre skatītāja sejā? 5
Nākamajā nedēļā, 6. oktobrī, sāksies nacionālais filmu festivāls “Lielais Kristaps”, kas no šā gada ieguvis Nacionālās kinobalvas statusu. Tā stafeti jau 13. oktobrī –nākamajā dienā pēc laureātu un mūža balvas ieguvēja – izcilā režisora, vakardienas lielā jubilāra Jāņa Streiča – sumināšanas – pārņems Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (“Rīga IFF”). Netrūkst arī citu lielāka un mazāka apjoma kino forumu, kas koncentrējušies tieši šajos rudens divos mēnešos. Turklāt tepat kaimiņos, Tallinā, no 11. līdz 27. novembrim risināsies “Melno nakšu” festivāls, kas iekļauts Eiropas festivālu A klasē.
Zīmīgi, ka šoruden aprit tieši trīs gadi, kopš piedzimis “Rīga IFF” un arī tikpat laika kopš “Lielā Kristapa” pārvērtībām, kas skāra gan tā norises laiku (tagad forums noris katru gadu), gan filmu atlases un novērtējuma sistēmu.
Tomēr, kad no filmu daudzveidības un vēlmes tās visas noskatīties sāk reibt galva, neviļus rodas jautājums – vai kvantitatīvais piesātinājums vienmēr ir proporcionāls kvalitātei un ietekmei? Ne jau nejauši pērn daudzos “Lielā Kristapa” seansos kino “Citadele” nācās vērot gandrīz tukšas zāles. Cik spēcīga mijiedarbība Rīgā šobrīd notiek starp abiem lielajiem kino forumiem un kā tas varētu iespaidot skatītāju izvēli? Lai par to diskutētu, “Kultūrzīmju” redakcijā pie ovālā galda satikās nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” producente MARTA BITE un atlases komisijas locekle, Rīgas Kino muzeja direktore ZANE BALČUS, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla prezidente un dibinātāja AIJA BĒRZIŅA, Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja IEVA ROMANOVA un Nacionālā kino centra pārstāve KRISTĪNE MATĪSA. Diskusiju vadīja “Latvijas Avīzes” kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane.
Atgriešanās pie cērpamām saknēm?
– Vai var teikt, ka festivālam “Rīga IFF” trīs gadu laikā ir izveidojusies sava skaidri definēta seja, kas to atšķir no Tallinas un arī citu Ziemeļeiropas valstu festivāliem?
A. Bērziņa: – Primāri Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir domāts vietējiem skatītājiem – ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās, jo šogad rādījām programmu arī Valmieras vasaras teātra festivālā. Patiesībā uz Tallinu pārsvarā brauc kino industrijas pārstāvji. Mūsu galvenais uzsvars ir uz to, ka “Rīga IFF” ir filmu veidotāju tikšanās vieta ar Latvijas skatītājiem. Otrs aspekts – tas, kas mūs atšķir no visiem pārējiem Rīgas kino notikumiem, – ir industrijas sadaļa, bez kuras mūsdienās nav iespējams neviens moderns festivāls – kino cilvēku tikšanās, pirmizrādes, viesi, šogad pirmo reizi arī filmu tirgus. No pārējiem Baltijas reģiona kinofestivāliem vispirms mūs atšķir starptautiskais konkurss, kas veidots pēc atšķirīgiem principiem – mūsējā nav žanru ierobežojuma, vienīgais nosacījums, lai filma būtu pilnmetrāžas, kā arī festivāla uzstādījums, ka mēs meklējam jaunu kino valodu.
– Nav nejauši, ka “Rīgas IFF” konkursa programmā no Latvijas filmām iekļauta tieši Dāvja Sīmaņa “Pelnu sanatorija”…
– Jā, jo tajā izpaužas jauni, atšķirīgi stāstu veidošanas principi.
– Tomēr rodas iespaids, ka “Lielais Kristaps” ir “Rīgas IFF” daļa vai kā sava veida iesildošs pasākums…
K. Matīsa: – Nedomāju, ka šie abi kinofestivāli būtu kaut kā jāsalīdzina. Ir daudz loģiskāk, ja nacionālajam festivālam seko izgājiens uz āru, nevis ja pēc starptautiskā foruma sekotu lokāls piezemējums.
A. Bērziņa: – “Rīgas IFF” programmā “Lielais Kristaps. Izlase” tiks piedāvāts Latvijā tapušais kino starptautiskā kontekstā. Mums, latviešiem, nez kāpēc vienmēr liekas, ka konkurējam savā starpā. Taču šo abu festivālu gadījumā tā nav – mēs papildinām viens otru. Ja paraugāmies uz Tallinu – tur festivāls notiek 15 dienas, ir daudz mazāk iedzīvotāju un cits pēc cita notiek pieci dažādi notikumi.
I. Romanova: – Svarīgi, ka “Rīgas IFF” izlases programmā tiek rādītas arī “Lielā Kristapa” filmas, lai atbraukušie viesi redzētu nacionālo kino.
K. Matīsa: – Turklāt labi, ka tas ir svaigs un nupat izvērtēts, nevis pēc pusgada piedāvājam vecu izlasi.
– Šogad “Lielais Kristaps” pirmo reizi nāk ar ļoti prestižu vēstījumu – kā Nacionālā kino balva.
I. Romanova: – Ir mainījusies kultūras nozaru balvu atbalsta sistēma. Šobrīd Kultūras ministrija mums piešķir naudu tieši gada darbu izvērtējumam, un tas ir ļoti nozīmīgi pirmkārt jau sabiedrībai, jo šādi tā uzzina par gada laikā sasniegtajām kultūras virsotnēm.
– Pēc pagājušā gada, kad “Lielais Kristaps” nāca ar vairāk nekā 80 filmām – pārsvarā dokumentālajām un īsfilmām – un filmas netika dalītas nominācijās, bet tās vērtēja 400 kino profesionāļu forums, šogad atkal vērojams kardināls pavērsiens. Vai atgriešanās pie saknēm, kas jau ne reizi atzītas par cērtamām?
– Drīzāk notikusi atgriešanās pie normālas sistēmas un profesionāla vērtējuma. Pagājušajā gadā bija eksperimentāls variants, tomēr no šāda piedāvājuma skatītāji apjuka un arī kino profesionāļi tomēr vēlas profesionālu izvērtējumu saviem darbiem. Līdz 2014. gadam festivāls notika reizi divos gados un tad gan filmu salasījās daudz un žūrijai un atlases komisijai bija ļoti grūti, jo daudzas ievērības cienīgas filmas neiekļuva konkursā un tām nevarēja pievērst pietiekamu uzmanību.
A. Bērziņa: – Kā producente varu teikt – ja paliec aiz strīpas, tas tā uzsit asinis, uzreiz piešķir balvai tādu vērtību! Man tas patīk, es gribu uzvarēt stiprā konkurencē, nevis kad no trim spēlfilmām izvēlas labāko. Kad mēs par “Dokumentālistu” dabūjām balvu, konkurence bija ļoti spēcīga un arī prieks bija trīskāršs.
M. Bite: – Dažādās valstīs balvu piešķiršana un vērtēšana atšķiras – vai nu ir žūrija un tiek veikta kvalitatīva atlase, vai arī kvantitatīvais balsojums – kino akadēmijas Krievijā, Vācijā un ASV. Vēlamies, lai “Lielais Kristaps” skatītājiem būtu kas vairāk nekā vienkārši filmu skatīšanās – arī diskusijas, tikšanās ar filmu veidotājiem, divu Latvijas–Lietuvas kopražojuma filmu pirmizrādes, ļoti spēcīga studentu filmu programma.
K. Matīsa: – Pēdējo 15 gadu laikā “Kristapa” misija ir mainījusies no vienkārši visaptverošas parādīšanas, iedodot ekrāna laiku katram, kurš to gribētu, uz kvalitatīvu izlasi.
– Tomēr – cik pilnīgu un reprezentablu priekšstatu “Lielais Kristaps” šobrīd sniedz par Latvijas kino nozarē notiekošo?
M. Bite: – Izņemot vienu animācijas filmu un vienu spēlfilmu, kas netika pieteikta (Māra Martinsona “Romeo n’ Džuljeta”), kopējā aina ir pilnīga un reprezentatīva, parādot pēdējās sezonas situāciju Latvijas kino.
K. Matīsa: – Protams, jāņem vērā, ka filmu ražošana nav viena gada process. Ja raugāmies, piemēram, uz animācijas ainu – iesniegtas tikai sešas filmas, no tām vien trīs ir konkursa skatē, taču nākamajā gadā atkal būs citas filmas, citi autori un skats būs pilnīgi cits. Arī attiecībā uz spēlfilmām – tā nu ir sagadījies, ka kopš 2015. gada beigām uz ekrāniem iznāca visas trīs lielās filmas (Lailas Pakalniņas “Ausma”, Dāvja Sīmaņa “Pelnu sanatorija” un Renāra Vimbas “Es esmu šeit”. – Red.), uz kuru fona Aika Karapetjana “M.O.Ž.” izskatījās tāds paplāns.
Z. Balčus: – Ja “Lielais Kristaps” tiks pasniegts katru gadu, pastāv risks par to, cik tad liela konkurence ik reizi veidosies. Tuvākajos trijos gados droši vien tā būs ļoti spēcīga, bet – kas notiks 2019. un 2020. gadā?
A. Bērziņa: – 2014. gadā “Lielais Kristaps” notika līdzās Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanai, un tas bija labs grūdiens – nozare sajuta, ka ir jāsapurinās, jāsadarbojas. Tas neizslēdz, ka festivāls var mainīties arī tālāk – ka pēc trim gadiem varbūt spēlfilmu konkursa nebūs. Arī tas liecinās par nozarē notiekošo. Katrā ziņā – mums nav jāparāda pilnīgi viss, ko kāds ar savu mājas kameru safilmējis.
M. Bite: – Mums būs gan konkursa skate, gan ārpus konkursa filmu programma, no kuras tiešām ir izņemtas dažas filmas, kas neiztur tehniskus un kvalitatīvus kritērijus. Šogad liekam uzsvaru uz kulmināciju – balvu pasniegšanu 12. oktobrī “Splendid Palace”, ko visu nedēļu ievadīs filmu programma.
Festivālu tīkls jāpapurina
– Vai jums nav bažu, ka filmu piesātinātajā rudenī skatītājiem vienkārši var pietrūkt laika un naudas?
Z. Balčus: – Tas, ka visi Latvijas kino forumi ir sakoncentrējušies divu mēnešu periodā, no skatītāja viedokļa nav labākais formāts. Nezinu gan, kam jānotiek, lai kaut kas šajā situācijā mainītos. Pie mums kino festivāli ilgst nevis 15 dienas kā Tallinā, bet pusotra mēneša garumā. Ir bijuši mēģinājumi šo situāciju ietekmēt, tomēr bez rezultāta. Ilgermiņā tomēr vajadzētu šai lietai pievērsties.
A. Bērziņa: – 2014. gadā mēs mēģinājām savienot vairākus notikumus, kā tas notiek Tallinā, tomēr ar latvieša mentalitāti tā ir neiespējamā misija. Katram savs deķītis liekas svarīgāks. Taču jāņem vērā, ka arī pēc apmeklētības rādītājiem rudens – oktobris, novembris, decembris – ir kino rādīšanas laiks. Bija mēģinājumi apvienoties ar Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu, arī ar festivālu “2Annas”. Vienīgais izņēmums ir “Lielais Kristaps” – šajā gadījumā abi festivāli nevis konkurē, bet papildina viens otru. Kopumā, skatot kino notikumus, man liekas, ka drosmīgākiem jābūt arī Valsts kultūrkapitāla fonda kino nozares ekspertiem, kas tiem sniedz atbalstu. Skarbi skanēs – bet varbūt jādod iespēja izdzīvot progresīvākajiem un augošākajiem kino notikumiem?
K. Matīsa: – Mēs par šo problēmu VKKF runājām jau 2006. gadā, kad biju filmu nozares ekspertu komisijā un “Baltijas pērle” konkurēja ar “Arsenālu”. Taču VKKF sadaļa dažu festivālu budžetā vienmēr ir tik niecīga, ka pat nevar uzstādīt nekādus noteikumus.
– Tātad taisnība, ka biezais kinoforumu tīkls būtu jāpapurina?
– Bet nav mehānisma, kā to izdarīt, jo tās visas ir privātas kompānijas, kas rīko savus pasākumus.
– Tad jau var secināt, ka VKKF dažos šajos gadījumos finansē faktiski biznesa projektus, kas savā attīstībā neizrāda kvalitatīvus izrāvienus?
I. Romanova: – Drīzāk tie, piemēram, “Baltijas pērle”, ir prestiža, nevis biznesa projekti. Festivāla organizēšana ir tik smags, stresains darbs, un filmu demonstrēšanas tiesības, zāļu īre – tik dārga, ka nekāda peļņa tur īsti nesanāk.
– Vai, runājot par “Lielo Kristapu”, atkal atgriežamies pie situācijas, ka daudzas filmas vienkārši paliek aiz svītras? Cik smaga šogad bija izšķiršanās?
Z. Balčus: – Domāju – kā kuram ekspertam. Bet tādas jau ir šāda veida izvērtēšanas, ka atlasītas tiek ne visas filmas.
M. Bite: – Jūs pieminējāt filmu “M.O.Ž.”, kas ir interesants notikums Latvijas kino dzīvē. Tomēr šeit savu lomu nospēlēja arī konteksts, ka filma vairs nav ļoti svaiga.
Z. Balčus: – Drīzāk gan tas, ka tieši šajā brīdī konkurenti bija spēcīgāki.
Filma kā sitiens
– Nesenā TNS aptauja par Latvijas iedzīvotāju vēlmēm kultūras pasākumu izvēlē rādīja, ka 56% izvēlētos teātri, kino – tikai 1%. Varbūt tāpēc, ka skatītāji to neuztver kā notikumu? Jo faktiski pēdējā latviešu filma, pēc kuras sabiedrībā bija diskusija, bija “Kolka Cool”.
K. Matīsa: – Latviešu sabiedrība nediskutē vispār, un varu saderēt, ka tāpat būs arī pēc “Melānijas hronikas” pirmizrādes (Viestura Kairiša filma, kas veidota, balstoties Melānijas Vanagas atmiņās “Veļupes krastā”, uz ekrāniem iznāks 1. novembrī. – Red.). Arī V. Kairišs ir teicis, ka viņam ir svarīgi, lai filmā skartie smagie jautājumi tiktu izrunāti. Bet – kur to darīt, ja nav šādas platformas un gandrīz vienīgā ir interneta komentāri? Pagājušajā gadā “Rīga IFF” dokumentālo filmu programmas “ArtDocFest” diskusijā krievu žurnāla “Iskusstvo kino” galvenais redaktors Daniels Dondurejs teica, ka kino kā māksla vispār ļoti reti izceļas kā virsotne diskusiju telpā virs kultūras tēmas. To Krievijā izdarīja, piemēram, Andreja Zvjaginceva “Leviatāns” – diskusija par to pārcēlās politikas līmenī. Līdzīgi bija arī ar “Kolka Cool” – ne jau par kino runāja, bet par to, vai tādu Latviju drīkst vai nedrīkst rādīt filmā.
– Man patika Dāvja Sīmaņa teiktais raidījumā “Nacionālie dārgumi”, atsaucoties uz Sergeja Eizenšteina reiz sacīto, kas pārfrāzējot skan, ka kinodarbam jābūt kā dūrei skatītāja sejā. Kā pietrūkst, lai arī latviešu filma kļūtu par sociāli nozīmīgu notikumu?
I. Romanova: – Kad ar Arvīda Krieva “Danci pa trim” bijām Alūksnē, mājās atgriezāmies trijos naktī – tik liela bija skatītāju atsaucība. Pēc tam kad izrādījām Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu”, pie manis ieradās kādas Limbažu skolas direktors un teica, ka bērni pieprasījuši to parādīt. Atsaucību un diskusijas izraisa filmas, kas sasaucas ar reālo dzīvi un pārdzīvoto.
K. Matīsa: – Attieksme ir radikāli atšķirīga, un tas ir ļoti atkarīgs no konkrētā cilvēka attiecīgajā vietā. Ir gadījies sastapties ar tādām kultūras iestādēm, kas nevēlas par velti paņemt “Lielā Kristapa” laureātu programmu ar noteikumu, ka tiem jābūt bezmaksas seansiem vietējiem skatītājiem, jo “mums taču pēc tam būs grīdas jāmazgā”.
A. Bērziņa: – Kā producente varu teikt, ka ļoti liela rezonanse sabiedrībā bija gan filmai “Dokumentālists”, gan “Es esmu šeit”. Sadarbībā ar LKS filmu ļoti daudz rādīja reģionos, un cilvēki bija ļoti aktīvi.
M. Bite: – Reālajā dzīvē šī diskusija ir, tās pietrūkst tieši medijos.
A. Bērziņa: – Viena no “Rīgas IFF” programmām ir “ArtDocFest”, kas top sadarbībā ar režisoru Vitāliju Manski. Sešu dienu laikā pēc katras filmas skatītāji varēs nākt uz diskusiju ar to veidotājiem.
– Cik pamatoti ir cerēt, ka šādi kino forumi spēj veidot un ietekmēt auditorijas kino apmeklēšanas pieredzi?
K. Matīsa: – Man jau vispār liekas, ka latvietis diez vai spēj, sēžot zālē, palūgt mikrofonu un uzdot jautājumus. Pieredze ar neseno “Baltic Sea Docs” forumu gan liecināja, ka arī uz pēcfilmas diskusijām zāles kļūst aizvien pilnākas.
M. Bite: – Kādreiz strādāju kinoforumā “Arsenāls”, līdz tas dabiskā kārtā beidzās un sākās vakuuma periods, kurā, kamēr nebija nozīmīgu kino pasākumu, dominēja patērētājkultūra. Tagad vērojama nozīmīgā tendence, ka ir šie forumi, ir balva, “Rīga IFF”, kas atkal var nodarboties ar dažādu jaunu virzienu sastādīšanu. Nozīmīgākais ir kuratora darbs, atlasot filmas – tāpat kā mākslas izstādē.
Ar vienkārši filmu nepietiek
– Droši vien nav nejauši, ka “Lielais Kristaps” šogad ir aizrotējis no “Citadeles” multipleksa virpuļa, kur filmas tika rādītas pērn un zāles nereti bija tukšas, uz solīdo un izsmalcināto “Splendid Palace”?
K. Matīsa: – Zāles bija tukšas tāpēc, ka pagājušajā gadā tas vienkārši bija nonācis nepareizajā vietā. Kā teica “Riga IFF” radošā direktore Sonora Broka, latviešu kino gluži kā Purvīša glezna ar saviem pustoņiem Holivudas agresīvajā produkcijā pazūd.
Z. Balčus: – Kamēr mēs šādi nodalīsim, situācija nekad nemainīsies.
A. Bērziņa: – Es piekrītu Zanei. Skumji gan kļūst, ja salīdzina ar Lietuvu un Igauniju, kur tieši viņu pašu filmām ir ļoti augsts apmeklējums. Filma pat var būt ļoti slikta, bet viņi vienalga iet, tas ir sava veida lepnums.
K. Matīsa: – Prakse tomēr rāda, ka latviešu filmas multipleksos pazūd.
I. Romanova: – Ļoti slikti, ka bija pārrāvums ar spēlfilmām 2015. gadā. Par to ir ļoti jādomā, arī NKC programmējot, jo iepriekšējos gados jauniešu vidū bija parādījusies jauna mode – iet uz latviešu filmām.
– Kā piedabūsiet skatītāju balsot par labu kino plašajā kultūras izvēlē?
A. Bērziņa: – Pirmajā gadā, kad sākām “ArtDocFest” programmu, mums bija ļoti slikti ar skatītājiem. Tad sākām domāt, kā to padarīt vairāk kā notikumu un interesantāku. Pagājušajā gadā jau bija diezgan pilna zāle. Tāpat arī ar bērnu programmu, kas notiks arī šogad. Tikko taisījām iesildīšanas pasākumu “Splendid Palace” ģimenēm – pirms lielās zāles bija ierīkots bērnu spēļu laukums, ārā pie kafejnīcas “Tinto” mūsu kolēģis cepa pankūkas. Visas biļetes bija izpirktas. Nepieciešama pareizā pieeja, padarot šos notikumus īpašus, lai cilvēks uzzinātu un vēlētos atnākt uz seansu, jo piedāvājums ir ļoti liels.
K. Matīsa: – Skatītājam ir jāiedod pievienotā vērtība, iemesls piecelties no datorkrēsla un aiziet uz kinoteātri, jo “pliku filmu” šajos laikos agrāk vai vēlāk mierīgi varēs kaut kur “novilkt”.
– Kā parastam skatītājam saprast, kā un ko izvēlēties plašajā piedāvājumā?
A. Bērziņa: – Jāradina cilvēku nebūt slinkam. Atceros, ka “Arsenāla” laikos ņēmu lielo filmu katalogu un gāju cauri visām 200 filmām, lasot aprakstus.
K. Matīsa: – “Rīgai IFF” ir pietiekami intelektuāli sastrukturizētas programmas, un tas palīdz izvēlēties. Attiecībā uz autoritāšu ieteikumiem atceros, ko reiz teica “Arsenāla” tēvs Augusts Sukuts: “Kad man kāds lūdz ko ieteikt, es iesaku filmas, par kurām zinu, ka uz tām neviens nenāks”, un pēc tam bijusi pilna zāle.
Ja runājam par kino konkurenci ar citiem izklaides veidiem, tad filmām nevajadzētu sacensties ar to, ka tās ir visvieglāk pieejamas un sagremojamas. Tad mēs dabūsim skatītāju, kuram nemaz nevajag kvalitatīvo kino. Mums tomēr vajadzētu tādu, kurš saprot, ka nāksies vismaz nedaudz piepūlēties.
ATSLĒGAS VĀRDI
Latvijas mediju telpā, īpaši sabiedriskajā radio un televīzijā, nepieciešams veidot kvalitatīvu diskusiju par Latvijas kino notikumiem un to plašāko sociāli politisko kontekstu.
Kino notikumu organizatoriem būtiski domāt par iespējām vairāk konsolidēt spēkus, darbojoties savstarpēji papildinoši.
Izglītojot jauno skatītāju, jāturpina kino integrēšana mācību procesā.
