“Mežā pavadītas dienas Dievs neatskaita”. “Latviešu ērglis” Jānis Pūtelis par ētisko medību projektu ASV 0
Latvija ir maza, bet tas nav iemesls, lai mūsu vārds neizskanētu pasaulē. Mums ir milzu sasniegumi sportā, mākslā, literatūrā, praktiski visās jomās izskan Latvijas vārds. Arī medniecībā un pat pasaules mērogā.
Varētu domāt, ka medības ir tāda noslēgta nodarbe, par ko plašākai sabiedrībai niansēs rādīt neko nevajadzētu. Tomēr tālajās ASV jau astoņus gadus tiek īstenots kāds vērienīgs projekts, kura mērķis ir parādīt medības pavisam no cita skatupunkta.
Šis projekts ne tikai skatāms YouTube, bet arī tā divas sezonas pieejamas arvien lielāku popularitāti gūstošajā filmu kanālā Netflix. Pasaules atzinību ieguvušais seriāls Meat Eater (Gaļēdājs) runā par ētisku medījuma iegūšanu, tā pagatavošanu un medībām kā neatņemamu cilvēka dzīves un būtības sastāvdaļu. Viens no šī projekta veidotājiem un producentiem ir ārpus Latvijas dzīvojošais latvietis – profesionālais mednieks Jānis Pūtelis.
“Mīlestība uz dabu ir tas, ar ko viss sācies un turpinās,” tā Jānis Pūtelis žurnālam “Medības” intervijā skaidro par projektu Meat Eater.
“Tas ir dzīvesveids, tas nav tikai vaļasprieks. Mēs dzīvojam kalnos, mums ir maza mājiņa, un man medības nekad neapstājas. Daba man ir apkārt katru dienu, man patīk strādāt dabā.”
Runājot par vēsturi, Jānis stāsta, ka 1944. gadā viņa tēva un mammas ģimenes Otrā pasaules kara dēļ atstāja Latviju.
“Mans tēvs un citi onkuļi un tantes piedzima jau Amerikā. Manam vectēvam ļoti palaimējās, jo, nākot no darba, satika kādu paziņu, kurš teica, lai neejot mājās, jo viņu tur gaidot krievi. Tās arī bija pēdējās dienas, kad viņš bija Latvijā,” stāsta Jānis.
“Es bērnībā ziemā sestdienās gāju latviešu skolā, vasarā sešas nedēļas pavadīju bērnu nometnē un vēlāk vasaras vidusskolā. Un tā mēs esam uzturējuši mūsu latvietību. Man ir grūtāk to uzturēt savā ģimenē, jo esmu apprecējis amerikānieti. Manas meitas saprot latviski, bet viņām ir grūti atbildēt.”
Stāstot par to, kā sākusies iepazīšanās ar medībām, norāda: “Mans tēvs medīt sāka vēlu. Man bija ap sešiem gadiem, kad tēvs sāka interesēties par medībām, un tās bija stirnu medības (baltastes briežu medības. – Red. piezīme). Viņš uz medībām brauca kādas sešas stundas. Kopš desmit gadu vecuma sāku iet viņam līdzi un pēc trim četriem gadiem jau pats varēju sākt medīt. Tēvs nebija mazo dzīvnieku mednieks, tāpat arī viņu neinteresēja makšķerēšana. Toties vectēvs bija liels makšķernieks, un es vienmēr gribēju iet makšķerēt.
Kad man bija 18 gadu, pārvācos uz citurieni slēpošanas dēļ, un tur satikos ar draugiem, kas mani iepazīstināja ar vapiti medībām kalnos. Viņi medīja arī tītarus, vāveres. Es tajā laikā strādāju par gidu vapiti medībās, un visiem gidiem patika tītaru medības. Es nevarēju saprast, kāpēc ir tik interesanti iet medīt šo lielo putnu. Kad beidzot iesāku to darīt, tītaru medības kļuva manas vismīļākās, šajā laikā ir pavasaris, mežs ir svaigs un zaļš, ziema atkāpjas…”
Attēlā: Tītaru medības Jānis uzskata par vismīļākajām.
Meat Eater projekts Jānim aizsākās pirms astoņiem gadiem, kad viņš dzīvoja Aļaskā.
“Mācījos vidusskolā kopā ar meiteni, kura vēlāk apprecējās ar Stīvenu Rinellu – Meat Eater vadītāju. Vienīgie mednieki, ko viņa pazina, bija viņas vīrs un es. Stīvens atsūtīja man e-pastu. Tajā gadā viņš bija laimējis iespēju Aļaskā medīt kalnu aunus – dool sheep. Es tur dzīvoju, un Stīvens uzaicināja mani nākt līdzi. Šis medību veids maksā dārgi, un man nekad nebija bijis tik daudz naudas, lai kaut vai ekskursijas dēļ apmeklētu Aļaskas kalnus. Stīvens mani aicināja palīdzēt – nest papildu mugursomu un tamlīdzīgi. Pēc medībām Stīvens gribēja, lai es viņiem palīdzu jau nākamajā nedēļā. Es īsti nevarēju, jo manai vecākajai meitai bija tikai viens gadiņš, bet sievai bija darba intervija Jūtā – štatā, kas ir tālu no Aļaskas. Vīri, kas ar mani strādāja, piezvanīja manai sievai, un es nezinu, tieši cik viņi samaksāja, lai viņa piekristu.”
Sākumā viņš projektā strādāja kā asistents, savvaļā vajadzēja palīdzēt ar visu – telšu celšanu, vakariņu taisīšanu. Tajā pašā laikā Stīvens sāka rakstīt grāmatu, un tā sanāca tik bieza, ka bija jāizdod divās daļās.
“Sāku izpalīdzēt ar rakstīšanu, beigās tas kļuva par pilna laika darbu, nu esmu kļuvis par producentu. Palīdzu plānot katru epizodi. Izdomājam, kur medīsim, un kopā rakstām ar redaktoriem. Tagad mums ir arī podkāsts. Pēdējos divos gados kompānija ir mainījusies, pirms tam bija tikai programma un podkāsts. Mums ir seši vai septiņi citi podkāsti. Katru nedēļu ir vismaz desmit jauni raksti mājaslapā. Ir rakstnieki, kas strādā ar divām jaunām grāmatām. Nesen iesākām t. s. dzīvos podkāstus, kad viesojamies dažādās pilsētās publikas priekšā. Katrā uzstāšanās reizē ir 600 līdz 1000 skatītāju. Šogad mums ir uzstāšanās divpadsmit pilsētās, lielākā auditorija ir bijusi 2000 cilvēku, tirgojam arī biļetes, ko izpērk divās nedēļās.”
Jānis stāsta, ka līdz šim pasākumu laikā nav piedzīvojuši medību pretinieku protestus. Lielākā auditorijas daļa ir vīrieši.
“Mēs īsti nezinām, kādēļ tas ir tik populārs, bet domājam – tāpēc, ka esam cilvēki, kas pozitīvi runā par medībām. Stīvens ir ļoti gudrs, viņš gandrīz neko neaizmirst, un cilvēkiem patīk, ka nedzird negatīvismu. Medības mums ir kā svētki, un medniekiem tas patīk, viņi ir atraduši savu kopienu,” skaidro Jānis.
“Pasākums ilgt 90 minūtes. Katrā pilsētā mēģinām atrast informāciju par to, kas notiek tajā apkārtnē. Tā mums ir kaut kas kopīgs ar šiem cilvēkiem, jo paši arī mēģinām tur medīt. Mēs vienkārši runājam par medībām. Mums uzdod jautājumus, un tad mēs visi uz tiem atbildam. Es uzaugu ar medībām, es zinu par šīm lietām, bet ir daudz cilvēku, kas uzsāk medības, būdami pieauguši, un viņi šādas lietas nezina.”
Atbildot uz jautājumu, kādēļ viņu sauc par “latviešu ērgli”, Jānis skaidro: “Kad es biju puika, mani sauca par Janku, Jančuku, bet kā pieaugušam cilvēkam man nebija iesaukas. Reiz medījām melnastes briežus, es biju producents, nemedīju, bet ar binokli vēroju apkārtni un meklēju briežus. Kad Stīvens man prasīja, ko esmu redzējis, es tā vienkārši no zila gaisa teicu – nē, latviešu ērglis neko neredzēja. Tikai tā pa jokam. Un tā tas arī iesākās.”
Sarunas beigās Jānis Pūtelis novēl Latvijas medniekiem: “Baudiet katru dienu mežā! Kāds vecs vīrs reiz teica, ka tās dienas, kas pavadītas mežā, Dievs neatskaita. Jo ilgāk grib dzīvot, jo vairāk laika jāpavada mežā. Es to atceros un esmu pateicīgs par katru sekundi, ko pavadu ārā pie dabas. Nekad nelaid iespēju garām!”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
