Latviešu dzimtas liktenis 0
“Latvijas Avīze” turpinājumos publicē Maijas Krekles romānu “Dzīvības spītīgie asni”, ar kuru aizsāk jaunu ģimenes sāgu – izsāpētu, izdzīvotu un emocionāli spēcīgu.
Romānā parādīti pēckara gadi – vēstures posms, kas samērā reti aprakstīts daiļliteratūras darbos? Kāpēc tāda izvēle?
Pēckara gados pagāja mūsu vecāku jaunība. Mani vienmēr ir interesējis, kas notika šajā pasaulē, pirms te ierados, tāpēc uzmanīgi klausījos atmiņas un stāstus par ģimenes vēsturi. Dažiem jauniešiem nez kāpēc šķiet, ka pasaules vēsture sākas ar viņu ierašanos, pirms tam nekā ievērības cienīga nav bijis. Tad nu gribēju pastāstīt, ka arī senākos laikos cilvēki mīlēja, cieta, kļūdījās, sapņoja par nākotni. Par spīti nabadzībai un nedrošajiem laikiem prata priecāties, bija laimīgi…
Vai romāna varoņiem ir protopi?
Par prototipiem kalpoja mūsu dzimta. Maniem vecvecvecākiem bija četri bērni. Vecākā meita kopā ar vīru un meitiņu Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Sibīriju, viņa – atraitne – atgriezās pēc trīsdesmit gadiem kopā ar savu meitu, kuras vīrs 1937. gadā tika arestēts un nošauts, un divām mazmeitām.
Otra meita palika ar vecākiem, tepat Latvijā pārdzīvoja kara gadus, pēc tam apprecējās ar jaunsaimnieku, kļuva par divu māju saimnieci, izaudzināja divus dēlus un vecumā arī divus vecākā dēla bērnus.
Abi vecvecvecāku dēli aizgāja strēlniekos, un viņiem laimējās palikt dzīviem. Vecākais atgriezās mājās, kļuva par jaunsaimnieku, jaunākais devās strēlnieka gaitās tālāk uz Krieviju, pabeidza Kominternes universitāti, kļuva par krievu spiegu Latvijā, tika notverts un desmit gadus nosēdēja cietumā, pēckara gados bija paliels “priekšnieks”.
Arvīda un Tonijas mīlas stāstā ir daudz kas no manu vecāku dzīves, tikai beigas ir izdomātas sižeta saasinājumam. Janča prototips ir mans mazais brālēns, kuru nekad neesmu satikusi, bet par kura likteni no agras bērnības esmu asaras lējusi. Palaidnīgie Rīgas puikas un viņu kolorītie vecāki ir radiņi, ar kuriem kopā dzīvojām Daugavgrīvas ielas dzīvoklī.
Romāns aktualizē jautājumu, ka katrs pats esam sava likteņa lēmējs, bet lasot radās jautājums – vai vienmēr? Romānā tomēr daudzas rīcības sekas ir padomju ideoloģijas noteiktas, tieši ideoloģija ir tā, kas pārveido cilvēkus – arī jūsu romāna varoņus – Arvīdu, Jāni un citus.
Mans vectēvs tā domāja. Lai kādos apstākļos viņš nokļuva – gūstā, apcietinājumā, gaidot nāves soda izpildi –, vectēvs nepadevās, nenolaida rokas, bet cīnījās. Smagi strādādams, astoņos gados izveidoja savu jaunsaimniecību par paraugsaimniecību, tajā pašā laikā darbojās pagasta kultūras dzīvē. Pēckara gados bija viens no pirmajiem kolhoza priekšsēdētājiem, cerēdams darīt labu saviem līdzcilvēkiem. Viņa ideoloģija balstījās uz Raiņa vārdiem: es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu.
Arvīda un Jāņa gadījumā liela loma ir tēvu arestam vācu okupācijas laikā un tā izraisītā pašu jaunekļu atstumtība. Arvīds ir vairāk lirisks sapņotājs, domātājs, bet Jānis ir rīcības cilvēks. Atriebt tēva nāvi – tas ir viņa pirmais uzdevums, bet izrādās, ka būt varas pārstāvim ir gan patīkami, gan izdevīgi.
Reizēm šķita, ka dalījums pozitīvajos un negatīvajos tēlos ir pārāk krass…
Krass? Ietekmējos no pēckara literatūras, kad bija melnbalti kontrasti – ja kāds ir slikts, tad nu tā pamatīgi. Bet labie dalās labajos un vēl labākajos… Ja nopietni, centos radīt pilnasinīgus cilvēkus ar visām viņu kļūdām, bet par Jāni jums laikam taisnība.
Vai rakstot veidojat attieksmi pret saviem varoņiem? Par kuru no romāna varoņiem varat teikt – jā, tā es gribētu nodzīvot savu dzīvi, vai gluži otrādi – tas nu gan ir nelietis? Vai visi bērni vienlīdz mīļi?
Rakstot mīlēju viņus visus, izņemot Jāni, kuram ir daudzi prototipi un īsti – neviens… Bet par citiem – rakstīju un atcerējos, smējos un raudāju. Atsaucu dzīvē sen aizgājušus un mīļus cilvēkus, atcerējos, cik jauni, skaisti un cerību pilni bija tie, kas tagad veci un sirmi.
Romānam ir turpinājums, kas tiks izdots nākamgad. Pastāstiet par to!
Jā, tā nosaukums ir “Klusums izmisīgs”, un darbība norit 20. gadsimta 70. gados, kad es pati biju pavisam jauna, skaista un zināšanu alkstoša. Tas jau ir manis, ne manu vecāku un vecvecāku piedzīvotais un pārdzīvotais. Diemžēl arī traģiskais. Galvenā varone ir Antonijas un Arvīda meita. Vairāk gan nestāstīšu.
Kas iedvesmo rakstīšanai? Ģimene, kāda nesen izlasīta grāmata…?
Kad rakstīju “Dzīvības spītīgos asnus” – dzimta, ģimene. Citreiz – kas cits. Kāda dvēselei tuva personība, nepanesami aizraujošs mīlestības stāsts, dažreiz pietiek ar vienu nejauši dzirdētu frāzi, redzētu situāciju, lai iedvesma sarosītos, radītu tēlus, notikumus, noskaņas…
Kas ir jūsu darbu pirmie vērtētāji? Mājinieki? Draudzenes? Kolēģi? Kam visvairāk uzticaties?
Pirmie vērtētāji ir jūsu izdevniecības darbinieki. Rakstot romānu, savus tuvākos nedaudz informēju, par ko būs stāsts, bet gatavu viņi to redz tikai grāmatā. Kamēr rakstu, tas ir tikai mans.
Un, visbeidzot, kad pēdējo reizi tikāmies, jūs bijāt ļoti noskumusi… Vai lasītājiem varat atklāt – kāpēc?
Vai nu mazums skumju augustā… Dzimšanas dienai tuvojoties, arvien pārdomāju dzīvi. Bet, nopietni runājot, – domās dzīvoju sava jaunā romāna drūmākajās lappusēs. Veselu gadu biju kopā ar Emīlu Dārziņu viņa pēdējos desmit dzīves gados, nu pienākusi šķiršanās. Darbs pabeigts.
Radošā vizītkarte. Maija Krekle
Dzimusi 1955. gada 11. augustā.
1978. gadā absolvējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē.
Kopš 1978. gada strādā Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā, kopš 2009. gada ir galvenā bibliotekāre.
2003. gadā iznāk pirmā grāmata – eseju krājums “Manas dzīvības saknes tevī”.
2016. gadā iznāk romāns par Austru Skujiņu “Ilgu putni ar sasietiem spārniem”.
Sešu romānu, trīs kultūrvēsturisku eseju krājumu un daudzu publikāciju autore.
