Latviešu diktātus raksta bez kļūdām un dejo tautas dejas! Kā vjetnamiešu ģimene iejutusies Kurzemē 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien skolēniem sākas vasaras brīvlaiks. Mācību gada noslēgumu sagaidījusi arī kāda vjetnamiešu ģimene Dienvidkurzemes novada Nīcā –rīt, 2. jūnijā, viņi lido uz dzimto Vjetnamu. Kā paši saka, uz mēnesi atvaļinājumā. Tētis Guang Quoc Nguyen, mamma Thi Bich Hoai Pham ar saviem trijiem bērniem, Nīcas vidusskolas 1. klases skolnieci Nhu Y Nguyen Pham (pēdējie divi vārdi ir attiecīgi tēta un mammas uzvārdi), 3. klases skolnieci Gia Yen Nguyen Pham un 3. klases skolnieku Vinh Thanh Nguyen Pham.
Varat iedomāties latviešu skolotājas, kas mēģināja izrunāt šos vārdus. Jo burti ir viens, otrs – izruna, kas vjetnamiešiem ir ļoti atšķirīga no latviešu mēles. Pirmie smējušies paši vjetnamiešu bērni, tāpēc vecāki latviešu ērtībām un neoficiālai lietošanai saviem bērniem devuši vārdus Valentīna, Emma un Nuels. Kā ģimene nonākusi Latvijā un kā viņiem klājas Kurzemē, devos noskaidrot uz Nīcu.
Mājās sarunvaloda ir vjetnamiešu, paši bērni Valentīna, Emma un Nuels vislabāk zinot angļu valodu, skolā mācās, raksta un runā latviski, turklāt nu jau bez izteikta akcenta, tikai reizēm vārdiem ātrumā norauj galotnes. Uz Latviju šī ģimene atbraukusi 2019. gadā. Lai jūs pārsteigtu vēl vairāk, visi bērni nedaudz zina arī krievu valodu (Nīcas vidusskolā mācās arī daudz krievu), un Nuels ar interneta palīdzību sācis apgūt arī franču un somu valodu.
Lieki teikt, ka mācības šiem bērniem lielas grūtības nesagādā, īpaši Nuelam, kas latviešu diktātus rakstot bez kļūdām un kam ir liels talants arī citās jomās. Turklāt, kā man saka skolas direktore Lāsma Petermane, vjetnamieši esot toleranti, disciplinēti. Īsi sakot: vjetnamieši Nīcā pieņemti kā savējie, bērni arī uzvilkuši vietējos tautastērpus un dejojot.
Kā nokļuvuši Nīcā
Abi vecāki latviski saprot un runā sliktāk, taču cītīgi mācoties valodu un cenšoties nokārtot valodas eksāmenus. Uz Latviju ģimene atbraukusi, jo draugs, kurš strādājis Rīgā, ieteicis. Lai arī dzīvojuši Vjetnamas lielākajā pilsētā Hošiminā, tomēr izlēmuši bērnu izglītības labad meklēt iespējas dzīvot Rietumos. Te Nuels iestarpina, ka viņu brālēni un māsīcas jau pošoties augstskolu studijām ASV un Francijā. Tētis dzimtenē bijis restorānā pavārs, mamma – viesmīle un bārmene.
Sākumā astoņus mēnešus nodzīvojuši Rīgā, līdz draugs ieteicis darbu zivju fabrikā Liepājas pusē. Tur tētis nostrādājis divus mēnešus, bet nav paticis, taču neliels dzīvoklītis Nīcas centrā un vasarnīca padsmit kilometru attālajā Pešu ciematā jau bijuši iegādāti un tāpēc nolēmuši palikt, jo iemīļojuši Nīcu.
Tētis atgriezies darbā par pavāru Rīgas lielveikalā (pa vidu arī pastrādājis celtniecībā Vācijā): trīs dienas darbā Rīgā, trīs mājās Nīcā. Savukārt mamma tirgo preces internetā un rūpējas par vasarnīcu un dārziņu. Tas gan vīra prombūtnes laikā grūti, jo mamma nevada automašīnu un tāpēc jābraucot ar pasažieru autobusu. Tāpēc bijis jāatsakās no vistu un paipalu audzēšanas, palicis tikai dārzs un vasarnīca. Automašīna tagad pārdota, lai varētu nopirkt aviobiļetes uz Vjetnamu.
Klusums un miers
Latvijā tētim un mammai patīk klusums, miers, daudzie putni un svaigs gaiss iepretim pastāvīgajam troksnim, daudzajiem cilvēkiem un satiksmes sastrēgumiem Vjetnamā. Vienīgā vēlme – varētu būt Latvijā siltāks… Rūgtu brīžu vjetnamiešiem neesot bijis daudz. Tētim tikai nepatīkot, ka bieži cilvēki viņus jaucot ar ķīniešiem. Nu neesot šo tautu starpā tās labākās attiecības, vēsturē ķīnieši vjetnamiešiem daudz darījuši pāri.
Starp citu, tētis dzimis gadu pēc pilsoņu kara un amerikāņu karavīru aiziešanas 1976. gadā, un viņa tēvs bijis karavīrs. Mazajai Valentīnai te izstāstāms stāsts par vjetnamiešu čaklumu un viltību: pa dienu audzējuši rīsus un iekarotājiem izlikušies draudzīgi, bet pa nakti ņēmuši rokās ieročus un cīnījušies.
Valentīnai Latvijā gan reiz sirsniņa iesāpējusies, kad kāds pasmējies par viņas no latviešiem atšķirīgo izskatu. Emmai un Nuelam tādu problēmu nav bijis. Nuels, kad ieradies, jau pirmajā dienā uzaicinājis klases neformālo līderi uzspēlēt šahu un uzreiz ieguvis autoritāti.
Latviešiem ir ko pamācīties
“No vjetnamiešiem daudziem latviešiem ir ko pamācīties. Draudzīgi, atvērti. Vecāki neko skolai neuzspiež, neko neprasa, tikai jautā, ko vēl viņu bērni varētu darīt. Tajā pašā laikā bērni nav nomocīti, ir draiski un dabiski jautri. Starp citu, mobilais telefons uz trijiem ir tikai viens, un tajā viņi nedrīkst lieki sēdēt, tāpēc atliek laika daudz kam citam. Tautas dejām, sportam, mājturībai.
Meitenes spēlē flautu, Nuels – klavieres, pat konkursā piedalījies, trenējas futbolā. Šosestdien Emma ar Nuelu bija komandā, kas pārstāvēja skolu robotikas konkursā Salaspilī, svētdien no rīta visi trīs bija baznīcas svētdienas skolā Liepājā, jo ir cītīgi kristieši,” ar saviem audzēkņiem lepojas 3. klases audzinātāja Irēna Laukgale. Latviešu valodu bērni apguvuši ātri arī tāpēc, ka vienmēr prasījuši, ja kaut ko latviski nesaprot. Skolotāja centusies izmantot zīmējumus, angļu valodu, interaktīvās tāfeles.
Emma nākotnē gribot būt zinātniece, Nuels arī, ja vien nepārdomāšot un nekļūšot par futbolistu, Valentīnai patīkot pārdevējas darbs, bet, tā kā viņa mani izprašņāja, kāda ir žurnālista ikdiena, kas zina…
Nīcas vidusskolai ir laba slava. Liepājā arī ir latviešu skolas, bet 70 liepājnieki – krievvalodīgie, lielākoties krievi, izvēlējušies mācīties Nīcā – pašvaldības autobuss viņus šurpu turpu vadā. Tas latviešu valodas apguves kvalitātes dēļ, jo visi 9. un 12. klases eksāmeni tagad jākārto latviešu valodā. Šie liepājnieki neesot speciāli vaņģoti – paši piesakoties.
