Cauri Debespļavām 5
Sēžamies Janīnas “tanciņā” un dodamies apskatīt nometni. Pagaidām karogu masti stāv vientuļi, bet, atklājot nometni, tajos uzvelk karogus. Vispirms Latvijas himnas pavadībā mastā uzvelk mūsu sarkanbaltsarkano, pēc tam, ASV himnai skanot, – daudzzvaigžņaino amerikāņu skaistuli. Tā nav nodeva vai klanīšanās, bet patiesa pateicība mītnes zemei, kas latviešiem deva iespēju te palikt un iedzīvoties.
Ezera mājā bērniem ierīkota mākslas istaba. Vasarā te ik brīdi kāds zīmē, krāso, veido. Turpat blakus ambulancē dežurē medmāsa – par laimi, lielu savainojumu nav bijis, bet kāds nobrāzums, skabarga, puns gadās bieži. Taisnā ceļā no Ezera mājas var nokļūt bērnu peldvietā. Noteikumi ir stingri – bez tā saucamā dzīvības sarga, kas stāv krastā un vēro, bērniem ūdenī iet aizliegts! Grila ezeru apjūsmo visi. Jau ieviesusies tradīcija, ka bērni sacer leģendas par ezeru, un tad vakaros stāsta tās pie ugunskura.
Ugunskuru vietas nometnē ir pat veselas trīs. Iecienītākā – ugunskura amfiteātris, kur var ērti apsēsties. Akmens soli ir arī Meža baznīcā. Pirms dievkalpojuma visi nometnes dalībnieki sastājas parādes laukumā un tad vienā solī dodas pāri tiltiņam uz baznīcu. “Man ļoti patīk šie mazie svētceļojumi. Tas ir klusais gājiens, bērni pat nesačukstas, tikai uz taciņas grants seguma dip viņu mazie solīši un fonā skan baznīcas zvans,” priecājas Janīna. Augstākā un arī viena no skaistākajām vietām nometnē ir Debespļavas. Kad te notiek skautu vienību nometne, pļava ir pilna ar teltīm – sevi cienošs skauts taču negulēs uz pēļa un palagos, ja ir iespēja ielīst teltī un guļammaisā!
Katskiļu nometnē šobrīd ir piecpadsmit apdzīvojamas ēkas, divas no tām – arī ziemā. Ir arī Sarīkojumu nams, Viesu māja un Atpūtas nams ar divdesmit izīrējamām istabām, nesen modernizētā ēdamzāle un virtuve, biroja telpas. Bez tām ir arī kāds pusducis šķūnīšu, saimniecības ēkas. Pašai Janīnai patīk ledus pagrabs, kas tagad palicis par tādu kā vēstures liecinieku: mūsu dienās ledus sagāde vairs nav problēma, bet nometnes pirmsākumos ziemā rīkojuši speciālas ledus zāģēšanas talkas, tad lielus ledus kalnus apbēruši ar zāģu skaidām un taupījuši vasarai. Pagrabs joprojām ir lietojams, tikai tagad citiem nolūkiem.
Nometne pieslēgta kanalizācijas, ūdensapgādes un elektrības sadales sistēmai. Pirms nometnes darba sākuma katru pavasari biežs viesis te ir Ņujorkas valsts sanitāro normu ievērošanas komisija. “Normu kļūst arvien vairāk, un tās ir sarežģītāk izpildīt,” pažēlojas Janīna. Un tūdaļ piebilst: “Bet cilvēks jau savā būtībā ir kūtrs. Ja mums neprasītu, mēs noteikti padarītu mazāk. Tagad nav citas iespējas, ir jārosās.” Par laimi, Ņujorkas Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes nometne Katskiļu kalnos vismaz pagaidām ar visu tiek galā un to pat citām nometnēm iesaka ņemt par piemēru.
Par katru nometnes namiņu, tērcīti, koku Janīnai būtu savs stāsts, taču mans vedējs Džons jau skatās pulkstenī – atpakaļ līdz Longailendai jābrauc vismaz tās pašas četras stundas… Ja vasarā kādam gadīsies būt Ņujorkā un apniks pilsētas burzma, droši brauciet uz Katskiļu nometni. Gan jau savējiem atradīsies kāda telts vietiņa, kur atpūsties.
