Paldies mīlestībai 5
Tā kā neesam iepriekš pieteikuši savu ierašanos, bet līdz atklāšanai vēl labs laiciņš, nometnē mūs neviens nesagaida. Izmetuši loku apkārt Viesu mājai, pirmo satiekam Janeku, vienu no abiem pastāvīgajiem nometnes darbiniekiem. Janeku, pēc tautības poli, te visi sauc par Jāni, viņš labi runā latviski un dzīvo te jau gandrīz trīsdesmit gadu. Taču šodien Jānis ir aizņemts darbā – tuvojas lietus, līdz tam jāpagūst nopļaut zāli. Turklāt viņš neesot nekāds runas vīrs, mums labāk vajagot meklēt viņa māsu Janīnu.
Drīz viņa ir klāt – pa līčloču celiņiem žigli stūrē uz mūsu pusi savu mazo golfa automašīnīti. “Šis ir mans mazais tanciņš,” Janīna iepazīstina ar savu braucamo. “Kā radīta mūsu nometnei. Varu braukt arī pa gājēju taciņām un pāri zālieniem. Džips tam būtu par platu un smagu.”
Viss sākās ar mīlestību – Janīna sastapa Jāni Briģi, kara veterānu, kas karā zaudējis abas rokas. Cits varbūt ierautos stūrītī un visai plašajai pasaulei raidītu pārmetumus par netaisnību, kas viņam nodarīta. Jānis tāds nebija. Pirmajos gados, kad abi ar Janīnu sāka strādāt Katskiļu nometnē, viņš padarīja vairāk nekā dažs labs ar abām rokām. Jāņa Briģa vairs nav, bet Janīna turpina viņa aizsāktos darbus. Abi Briģi jaunākie jau izauguši un pārcēlušies uz Kaliforniju: Alvis raksta scenārijus Holivudas filmām, bet Iveta strādā pasaulslavenajā kompānijā “Google”. Kad vien var, apciemo mammu un neapvainojas, ja arī viņus vasarā pieliek pie kāda no nometnes daudzajiem darbiem. Laikam lieki piebilst, ka Janīna ar abiem ļoti lepojas.
“Esmu dzimusi katoļu ģimenē, taču tagad vīra draudze ir kļuvusi arī par manējo. Dievs jau savējos nešķiro. Reizēm kāds paziņa apvaicājas, vai pa ziemu mēs ar brāli te nejūtamies vientulīgi. Nu nē taču! Drīz atkal ir klāt nākamais pavasaris, un vasarās mums ir tik liela ģimene, par kādu citi nevar pat sapņot,” smaida Janīna.
