Viltus ziņa: Visi krievi balsoja par Latvijas neatkarību, bet viņus apmānīja 2
Stāsts par to, ka “latvieši” un Latvijas Tautas fronte (LTF) atmodas gados “apmānījusi” krievvalodīgos, kuri teju visi kā viens toreiz bijuši par Latvijas izstāšanos no PSRS un neatkarību, ir viens no ilggadējiem mītiem, kuru joprojām, nu jau dažādu viltus ziņu statusā, tiražē kā Krievijas, tā pozīcijas ziņā tiem tuvie Latvijas krievvalodīgie mediji un sociālie tīkli.
Tiek apgalvots, ka krievi (biežāk lietots apzīmējums krievvalodīgie) aktīvi atbalstījuši LTF un Latvijas neatkarības atjaunošanas ideju, par to viņiem solīta pilsonība un nacionālās skolas, taču beigās krievi piekrāpti. Sociālajos tīklos pat nācies lasīt, ka 1991. gada 3. marta aptaujā par Latvijas neatkarību, kur bija jāatbild uz jautājumu “Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?”, “par” Latvijas neatkarību proporcionāli esot nobalsojuši “divi no trim krieviem”.
Šādi apgalvojumi apritē atgriezušies īpaši tagad – saistībā ar šoruden atzīmējamo LTF dibināšanas 30. gadskārtu. Jaunākā tāda stila publikācija ir 10. septembra raksts Krievijas avīzē “Vzgļad” “Apmānīt padomju krievu izrādījās pārāk vienkārši”. Tā saturs ticis pārpublicēts arī citos krievvalodīgajos medijos.
“Vzgļad” raksta autors apgalvo, ka latvieši “ciniski meloja”, solot pilsonību tiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri, citējot LTF 1990. gada pirmsvēlēšanu programmu, “izteikuši vēlēšanos to iegūt un ir saistījuši savu likteni ar Latvijas valsti”. Esot solīta arī nacionālo skolu atvēršana (šādas skolas, kā zināms, pastāv, taču tie, kas uzskata sevi par “pieviltiem”, te velk paralēles ar Latvijas valsts budžeta finansētām skolām ar krievu valodas apmācību, kas tomēr ir pilnīgi kas cits).
Savdabīgu domu “Vzgļad” pauž Latvijas Krievu savienības aktīvists Aleksandrs Kuzmins – proti, viņš LTF faktiski nostāda kā visa ļaunuma sakni, jo Latvijas politiskā elite, kas cēlusies no LTF, “joprojām kontrolē politiku valsts līmenī un izslēdz nelatviešus no lēmumu pieņemšanas procesa”.
Citiem vārdiem sakot, izrādās, ka Latviju joprojām vada LTF!
Savukārt cits kolorīts “štābists” Iļja Kozirevs laikrakstā pasludina, ka Latvijas valsts izveidošana vispār esot viena vienīga “uzmešana”. Latvieši vispirms “uzmetuši” latgaliešus, kurus neatzīstot kā atsevišķu tautu, tad vāciešus un pēc tam arī ebrejus, “iznīcinot 89,5% pirmskara kopienas”.
Te Kozirevs atkārto jau daudzkārt tiražētos melus, ka latvieši Otrā pasaules kara laikā esot bijuši tik aktīvi holokausta īstenotāji, ka vāciešiem viņus nācies piebremzēt. Nu, un, ja jau latvieši ir tādi “uzmetēji”, neesot brīnums, ka “pirmajā izdevīgajā brīdī tie uzmeta arī krievus”.
“Kas attiecas uz jautājumu, kādēļ mēs noticējām latviešu solījumiem, tad pie tā, bez šaubām, ir vainīga padomju vara, kura uzskatīja par nepieciešamu slēpt jebkuras negatīvas epizodes no PSRS apdzīvojušo tautu vēstures,” prāto aktīvists.
Punktu stāstam par latviešu krāpniecisko dabu pieliek propagandists Vladimirs Simindejs, kurš atklāj, ka LTF laikos “apmānīt tuvāko, īpaši, ja tas etniski ir “svešinieks”, tika uzskatīts par darbu, kas atbilst cilts morāles augstajiem standartiem”.
Atmaskojums
Viens no Krievijas pēdējo gadu propagandas stūrakmeņiem ir ignorēt vai padarīt par nenozīmīgiem faktus, tā vietā ļaujot vaļu visraibākajām interpretācijām vai vienkārši izdomājumiem, vienlaikus paļaujoties uz sabiedrības īso atmiņu. Tādā garā ir ieturēts ir iepriekšminētais stāsts.
Nevienā LTF dokumentā nav runas par pilsonības nulles variantu vai pilsonības apsolījumu apmaiņā pret neatkarības atbalstīšanu, kā pasniedz šādu viltus ziņu izdomātāji. Toties ir runa par iespēju kļūt par Latvijas pilsoni, kas nevienam nav liegts, neatkarīgi no nacionalitātes.
Taisnība ir vien tas, ka iekšējās diskusijās tautfrontiešu rindās par pilsonības piešķiršanu izskanēja ļoti dažādi viedokļi. Automātiska pilsonības piešķiršana tiem, kas ieradās Latvijā padomju okupācijas laikā, ne LTF, ne pirmo atjaunotās Latvijas valdību vārdā nekad nav solīta.
Bez šaubām, starp cittautiešiem netrūka LTF un neatkarības ideju atbalstītāju, taču krievvalodīgo “padomju cilvēku” vidū viņi nebūt nedominēja. Vispārējais krievvalodīgo atbalsts LTF ir vēlāk tapis mīts, uz kura aplamību jau ne vienu reizi vien norādījuši politologi, sociologi un vēsturnieki. Tā izplatītāji nez kādēļ aizmirst Interfronti un tās mītiņos skanējušo, tāpat kā Augstākās padomes (AP) frakcijas “Līdztiesība” pastāvēšanu.
Edvīns Šnore, vēl būdams politologs, ne Saeimas deputāts, 2010. gadā rūpīgi analizējis šo mītu. Viņš atgādina, ka 1991. gada 3. marta aptaujā par Latvijas neatkarību piedalījās 87,56% visu reģistrēto vēlētāju, no kuriem atbalstu neatkarībai pauda 73,68%. Pārējie 25,69% jeb 411 374 bija pret.
Taču šie rezultāti parādīja vien to iedzīvotāju viedokli, kuri atnāca uz balsošanu.
Politologi Gatis Puriņš un Uģis Šulcs jau savā 2001. gada pētījumā par etniskajiem balsojumiem Latvijā norādīja, ka minētajā referendumā 71% no reģistrētajiem vēlētājiem – cittautiešiem – nemaz nepiedalījās. Ja rēķina pēc reģistrēto, nevis uz referendumu atnākušo skaita, iznāk, ka Latvijas neatkarību tolaik atbalstīja vien 64,51% no visa reģistrēto vēlētāju skaita. Bet latviešu īpatsvars Latvijas PSR tolaik bija 52%!
Jāpiebilst, ka sabiedriskās domas aptaujas 1991. gada martā parādīja, ka Latvijas neatkarību no PSRS tad atbalstīja 94% latviešu un 38% cittautiešu, bet 1989. gada maijā pēdējais rādītājs vispār bija vien 9%. Tāpat filozofs Vilnis Zariņš savā 2006. gada 3. marta rakstā LA “Kas balsoja par neatkarību?” lēsa, ka toreiz starp cittautiešiem neatkarības atbalstītāju nez vai būs bijis vairāk par ceturto daļu.
Vēl interesantāka aina paveras, paraugoties uz 1991. gada 17. marta referendumu par PSRS saglabāšanu. AP gan bija pieņēmusi lēmumu, ka Latvija tajā nepiedalās, tomēr propadomiskie spēki un Interfronte to tomēr īstenoja. Šajā referendumā piedalījās 501 280 vēlētāju (tajā skaitā 476 216 krievvalodīgie) un 95% nobalsoja par PSRS saglabāšanu.
“Kā redzam, 1991. gada marta aptaujas un referenduma kvantitatīvo datu analīze rāda, ka PSRS kolonistu pārliecinošais vairākums iestājās pret Latvijas neatkarību. Neskatoties uz to, šodien bieži izskan tieši pretējs apgalvojums, proti, ka PSRS kolonisti Latvijā, kuriem šodien ir nepilsoņu statuss, pārsvarā aktīvi esot iestājušies par Latvijas neatkarību. (..) Tikai retos tā laika notikumu dalībnieku atmiņu stāstījumos un memuāros iespējams uziet netiešas norādes, kas atklāj patieso Latvijas neatkarības pretinieku popularitāti krievvalodīgo iedzīvotāju vidū,” raksta Edvīns Šnore.
Publikāciju projektā “Atmaskots” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
