Latviešu balādes un Baha variācijas. Armanda Znotiņa recenzija par spilgtākajiem nedēļas mūzikas notikumiem 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan 2020. gads pasaulei un sabiedrībai nekādu harmoniju nav atnesis un nākotne rādās vēl jo neskaidrāka, jāteic, ka arī pats pēdējais laiks bijis ļoti labvēlīgs latviešu komponistu jaunradei un latviešu atskaņotājmākslinieku darbībai.
Nupat izskanējuši Riharda Dubras, Annas Veismanes, Leonīda Lobreva opusu pirmatskaņojumi, bet Valsts akadēmiskais koris “Latvija” Mūzikas akadēmijas studentu jaundarbiem veltījis veselu koncertu; Elīna Garanča uzstājas gan Liepājā, gan Rēzeknē, Aleksandrs Antoņenko un Liene Kinča – Cēsīs, savukārt Agnese Egliņa kopā ar domubiedriem atgādina par Ģērģa Kurtāga mākslu un ielūkojas Jērga Vidmaņa skaņurakstā.
Taču īpašu uzmanību saistīja vēl divi citi koncerti – 17. oktobrī Dzintaru koncertzālē Rudens kamermūzikas festivāla izskaņa pienāca ar Johana Sebastiāna Baha ciklu “Goldberga variācijas” pianista Reiņa Zariņa interpretācijā, turpretī dienu iepriekš Rīgas Domā programmu “Latvijas balāde” īstenoja Nīderlandē dzīvojošā ērģelniece Una Cintiņa.
16. oktobrī notika arī Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas jubilejas koncerts, arī Ievas Paršas oriģinālprogrammas “Septiņas sievišķības” atskaņojums, taču nojauta vēstīja, ka šajā vakarā tomēr jādodas uz Rīgas Domu, un intuīcija nelika vilties – Unas Cintiņas uzstāšanās saucama par vienu no pašām labākajām aizvadīto mēnešu un gadu jau tā piesātinātajā ērģeļmūzikas koncertu virknē.
Tas vienlīdz lielā mērā attiecināms gan uz programmas koncepciju, gan tās īstenojumu, kur katrs no latviešu komponistu darbiem iemirdzējās negaidītā individualitātē un solistes panāktās satura atklāsmes bagātīgumā.
Pirmā atklāsme no klausītāja puses – Unai Cintiņai piemīt ikkatram spožam atskaņotājmāksliniekam esošā spēja radīt sajūtu, ka viņa izvēlētais darbs ir tā vērts, lai droši varētu doties interpretam līdzi muzikālā ceļojumā ar iepriekšneparedzamu, bet katrā ziņā ļoti daudzsološu rezultātu.
Un šī sajūta, kas aicināja iedziļināties Alfrēda Kalniņa “Skerco”, Jāņa Porieša “Teiksmas” vai Marģera Zariņa “Balādes” lappusēs, līdz ar to raisīja pret latviešu komponistu darbiem vislielākās simpātijas. Tā nu atklājās, ka Marģera Zariņa opuss, kas citādi nemaz neierindotos komponista oriģinālāko partitūru vidū, patiesībā ir emocionāls un krāsains – jo Una Cintiņa darīja visu, lai atstātu šādu priekšstatu; Alfrēda Kalniņa daiļrade savukārt sava laika un reģiona kontekstā ir tīri novatoriska, bet Jāņa Porieša labāko darbu sarakstā noteikti vērts ieskatīties arī citiem interpretiem.
Šādu iespaidu pamatā nenoliedzami bija Unas Cintiņas prasme iedzīvināt mūzikas vēstījuma rakursus to daudzpusīgumā un kompleksitātē, izcelt dramatiskos akcentus un izgaismot liriskās krāsas, virtuozi pārvaldīt Rīgas Doma ērģeļu reģistrus (tur acīmredzami arī asistentei Agnesei Abramānei nācās ieguldīt pamatīgu darbu) un samērot tembru gleznojumus ar skaņdarbos ietvertajiem raksturiem.
Tieši tādēļ Selgas Mences 1990. gadā komponētā “Balāde” atkal jau radīja pārliecību, ka šīs partitūras spriegie pavērsieni un kolorītie tēli to ierindo starp komponistes spilgtākajiem darbiem, tieši tādēļ arī pavisam pretēju tembrālo parametru un artikulācijas izvēle piešķīra papildu pievilcību Imanta Zemzara “Varšavas triptiha” transkripcijai, bet koncerta izskaņu ar Madaras Pētersones opusu “Laiks paliek, mēs ejam” publika sagaidīja tikpat augstā kvalitātē kā visu iepriekšminēto.
Šo Vācijas konkursā godalgoto darbu Latvijā pirmatskaņoja Aigars Reinis, un jauna interpretācija tikai apstiprināja to, ka talantīgam ērģelniekam pienācīgi atspoguļot šīs mūzikas izteiksmību nevajadzētu būt nekādām problēmām.
Arī 16. oktobra ērģeļmūzikas koncerts raisīja jautājumu – interesanti, kādas vērtības vēl slēpjas agrāk radītajās latviešu komponistu partitūrās? Skaidrs, ka labāk zināmie paraugi – četri Marģera Zariņa ērģeļkoncerti – pelnījuši Unas Cintiņas interpretāciju, taču tas attiecināms ne tikai uz Madaras Pētersones daiļradi, bet arī uz Annas Ķirses vai Jāņa Petraškeviča potenciālajiem jaundarbiem.
Savukārt pianists Reinis Zariņš tajā pašā laikā pievērsies klasiskākam repertuāram, kas gan viņa uzdevumu nepadara vieglāku – Bēthovena sonātes un Šostakoviča klavierkoncerti kļuvuši par pārbaudījumu pat visizcilākajiem interpretiem, un to var teikt arī par Baha kanonisko ciklu “Goldberga variācijas”.
Šis ir viens no lieldarbiem, kas liekams līdzās Baha “Labi temperētā klavesīna” abiem krājumiem, Šostakoviča “24 prelūdijām un fūgām”, Mesiāna “Putnu katalogam” vai Hindemita prelūdiju un fūgu ciklam “Ludus tonalis”, un Reiņa Zariņa uzstāšanās Dzintaru koncertzālē centrālās asociācijas izsauca tieši ar Paula Hindemita opusu – īpaši tādēļ, ka pēc “Goldberga variāciju” ievada ārijas izteikti romantiskā atainojuma tālākais priekšnesums izvērtās nebūt ne liriski subjektīvā, taču vienalga individualizētā redzējumā, kur pianists, precīzi sekojot komponista atstātā skaņuraksta norādēm, risināja ne vairāk un ne mazāk kā pasaules harmonijas noslēpumus.
Tas nekādā ziņā nav pārspīlējums – galu galā Hindemita desmito operu un ceturto simfoniju tā arī sauc – “Pasaules harmonija”, un Johans Sebastiāns Bahs ar “Goldberga variāciju” retorisko figūru barokālo ornamentāliku un kontrapunktālo izvedumu matemātiskumu, ko Reinis Zariņš pauda ar tādu spriegumu un intensitāti, tieši tāpat ielūkojas cilvēka un visas pasaules eksistences dziļākajās dimensijās. No vienas puses – nepārprotami racionāli, bet, no otras puses – ļoti cilvēcīgi un apskaidroti.
Šis arī bija viens no tiem muzikālajiem notikumiem, kas publiku vērta apskaidrotāku. Un, pēc manas pārliecības, tieši tāds pats rezultāts un nepieciešamība būtu arī iepriekšminēto Hindemita, Mesiāna un Šostakoviča šedevru atskaņojumiem Reiņa Zariņa interpretācijā.
