Latvijas PSR ne latviešiem 12
Saskaņā ar 1939. gada Vissavienības tautas skaitīšanas datiem pēc politiskajām represijām Padomju Savienībā bija palikuši 128 300 latvieši. Daudzi pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā 1940. gada augustā vēlējās atgriezties dzimtenē. Taču PSRS vadītāji un represīvie dienesti pat nedomāja to pieļaut.
1940. gada 14. augustā pieņemtais VK(b)P Centrālās komitejas un PSRS Tautas komisāru padomes lēmums “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR valstisko un saimniecisko celtniecību” noteica: “Atstāt uz laiku robežu apsardzi esošajā veidā.” Cits lēmuma punkts par PSRS dzīvojošo lietuviešu, latviešu un igauņu atgriešanos etniskajā dzimtenē pasludināja: “Uzskatīt par lietderīgu veikt to plānveidīgi.” Tas nozīmēja, ka nekāda stihiska pārbraukšana uz senču dzimteni pieļauta netiks.
Toties plašs ceļš uz Latviju tika pavērts cittautiešiem. To noteica straujā Latvijas sovjetizācija un vajadzība pēc režīmam uzticamiem “vadošajiem kadriem”. Ar to personīgi nodarbojās VK(b)P CK sekretārs G. Maļenkovs un VK(b)P CK kadru pārvalde, kas darbā uz Latviju nosūtīja ne tikai latviešu komunistus, kas bija palikuši nerepresēti Lielā terora laikā un tika uzskatīti par režīmam uzticamiem, bet arī lielu skaitu citu tautību amatpersonu – stingru staļiniešu. Ar šo jautājumu aktīvi nodarbojās arī VK(b)P CK komisija izbraukšanai uz ārzemēm. Tā labprāt izsniedza iebraukšanas atļaujas okupētajās Baltijas valstīs kā darbā komandētajiem “vadošajiem kadriem”, tā viņu ģimenes locekļiem.
Galīgā veidā atļauju izsniegšanas kārtību izbraukšanai uz Lietuvu, Latviju un Igauniju noteica 1941. gada aprīlī. Sakarā ar to VK(b)P CK kadru pārvaldes daļas vadītājs M. Silins LK(b)P CK sekretāram J. Kalnbērziņam nosūtīja izrakstu no VK(b)P CK komisijas izbraukšanai uz ārzemēm lēmuma par atļaujas izsniegšanas kārtību izbraukšanai uz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas padomju republikām tautas komisariātu un resoru pastāvīgā darbā komandēto ģimenes locekļiem un pēc pilsoņu iesniegumiem. Tas noteica, ka pilsoņu iesniegumus par iebraukšanu pieņem un izskata PSRS Galvenā milicijas pārvalde. Tā noformēja un izsniedza caurlaides uz Baltiju komandēto tautas komisariātu un resoru darbinieku ģimenēm, sarkanarmijas virsniekiem, kuri pēc demobilizācijas no Baltijas sevišķā kara apgabala daļām palika pastāvīgā darbā šajās republikās, kā arī viņu ģimenes locekļiem. Tāpat caurlaides izsniedza PSRS pilsoņiem, ja tiem “patiešām ir nepieciešama” aizbraukšana pie tuviem radiniekiem pēc steidzamiem izsaukumiem (nāve, slimība), uz pastāvīgu dzīvi (pensionāri, invalīdi, gados veci cilvēki), kā arī kārtējā atvaļinājumā uz laiku (tikai lietuviešiem, latviešiem un igauņiem).
Šķēršļus latviešu pārbraukšanai uz dzimteni lika ne tikai PSRS centrālās iestādes, bet arī vietējie varasvīri. LK(b)P Centrālās komitejas biroja 1940. gada 24. decembra sēdes protokolā ierakstīts: “Klausījās: Par Rūdolfu Lāci, kurš vēlas atgriezties darbā Latvijas PSR (ziņo biedrs Kalnbērziņš). Nolēma: Atturēties no R. Lāča prasības uz darbu LPSR, jo R. Lācis 1933. gadā sastāvēja Citrona (A. Strautiņa. – Aut.) opozīcijā.”
VK(b)P CK īstenotā kadru politika lika pamatus Latvijas kolonizācijai un rusifikācijai, kas plaši izvērsās pēc Otrā pasaules kara.
