“Emigrācijas noskaņojumi” 12
Kā notika latviešu kolonistu gatavošanās atgriezties Latvijā, stāsta 1930. gada lietā arestēto kolonistu pratināšanas protokoli. Piemēram, kāds J. Kupče liecināja: “Attiecībā par to personu, kuras vēlējās aizbraukt uz Latviju, parakstu vākšanu, es varu liecināt sekojošo: neatceros, no kā, bet tiku dzirdējis, ka no PSRS caur Rīgu uz Kanādu esot aizbraukuši 5000 vāciešu, kuri emigrējuši no PSRS. Tamdēļ es sarunā ar Sofiju Veglinu, kura arī vēlas aizbraukt uz Latviju, teicu, ka vajag savākt vairāk to personu parakstus, kuri vēlas aizbraukt uz Latviju, un tad es ar šo sarakstu braukšu uz Latvijas konsulātu un uzzināšu, vai Latvijas valdība var mūs izsaukt. (..) Ja izbrauksim vairāk, tad aizbraukšana izmaksās lētāk. Visu šo misiju uzņemos es pats, bet izdevumu segšanai braucieniem uz Latvijas konsulātu es no katras pierakstītās personas ģimenes ņēmu pa vienam rublim. Marija Veglina pēc sarunas ar mani piedāvāja savus pakalpojumus parakstu vākšanai. Pavisam kopā ar mani pierakstījās 20 ģimenes. Savācis parakstus, aizbraucu uz Latvijas konsulātu.”
Par sarunām Latvijas konsulātā Vitebskā stāsta kolonista R. Kampes liecība: “Devāmies uz Latvijas konsulātu. (..) Es jautāju konsulam, kā var aizbraukt uz Latviju? Uz ko konsuls atbildēja, ka aizbraukšanai uz Latviju esot nepieciešams Administratīvā daļā iesniegt iesniegumu ar lūgumu, lai tā atļauj izbraukt. Pēc tam ar šo atļauju atkal esot jābrauc uz konsulātu. Konsuls teica: “Mēs iedosim anketu, kuru jūs aizpildīsiet un iedosiet arī divas fotokartiņas. Visu to mēs nosūtīsim uz Latviju, lai pārbaudītu jūs pēc agrākās dzīvesvietas. Pēc tam, kad Latvijas valdība atļaus, mēs jums izsniegsim atļauju.” (..) Konsulāta darbinieks piedāvāja papirosus. Es un Šlesers (viens no kolonistu pārstāvjiem. – Aut.) aizsmēķējām. Šajā laikā viņš mums jautāja, kas mūs spiež braukt uz Latviju un vai brauks arī mūsu ģimenes. Uz to Šlesers atbildēja: “Uz Latviju es gribu braukt tamdēļ, ka padomju vara visu atņem, nodokļi ir neizpildāmi. Sagādes laikā lika atdot daudz graudu, bet par to samaksāja maz. Ja man atļautu šos graudus pārdot, es dabūtu daudz vairāk. Kolektīvajā saimniecībā es negribu iet, labāk es braukšu uz Latviju. Ja kolhozā sadzīs daudz cilvēku, tad dzīves tur nebūs. Uz Latviju braukt gribu nevis es viens, bet daudzi””.
30. gadu sākumā PSRS drošības iestādes veica plašus pasākumus, lai nacionālo mazākumtautību vidū pārtrauktu jebkādus “emigrācijas noskaņojumus”. PSRS Apvienotās politiskās pārvaldes (AVVP) 1930. gada 15. jūlija cirkulārā bija norādīts: “Visās nacionālajās kolonijās ir novērojami divējādi procesi. No vienas puses, kolonistu vidū strauji pastiprinās emigrācijas tieksmes. Šīs kustības priekšgalā stāv kulaki, tirgotāji, garīdzniecība un citi pretpadomju sabiedrības pārstāvji. Pēc likvidētajām lietām ir piereģistrēta to pretpadomju grupu, kuras vada emigrāciju no PSRS, organizatoriska noformēšana, pie tam precīzi noskaidrots, ka šīm grupām ir cieši sakari ar ārzemju misijām PSRS un ka tās saņēmušas direktīvus norādījumus, bet dažkārt arī finansiālu palīdzību. (..) AVPP uz vietas veica lielu darbu, lai nacionālajās kolonijās likvidētu jebkādu pretpadomju emigrantu kustību.”
