Latviešu atgriešanās – grūtais mājupceļš starpkaru laikā 12
Daudz tiek runāts, kā dabūt atpakaļ mājās no Latvijas izbraukušos, kuri šobrīd bieži vien paši to nemaz darīt nesteidzas. Taču 20. gadsimta laikā bijuši periodi, kad no savām dzimtajām vietām izceļojušo atgriešanās dažādu iemeslu dēļ bija bīstams, sarežģīts, pat neiespējams process.
Apsūdzība
Par to, kā 20. gadsimta 20. gados dzimtenē atgriezties pūlējās Baltkrievijā dzīvojošie latvieši, liecina 1941. gada 13. februārī Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) darbinieku arestētā agrākā Latvijas konsula Vitebskā Hermaņa Pungas izmeklēšanas dokumenti. Punga bija Latvijas konsuls Vitebskā no 1927. līdz 1932. gadam. Viņam inkriminēja “kontrrevolucionāru darbību”, kā arī spiegošanu Latvijas labā. Lai to pierādītu, no Baltkrievijas PSR VDTK atsūtīja “1930. gadā likvidētās kontrrevolucionārās organizācijas” apsūdzības materiālus.
Atsūtītie dokumenti saturēja plašas ziņas par luterāņu mācītāja Gustava Švalbes darbību, kā arī PSRS Rietumu apgabala un Baltkrievijas latviešu koloniju tā laika dzīvi. Daudzu citu apsūdzību vidū Gustavam Švalbem, Ivanam Bojāram, Ernestam Dombrovskim, Ivanam Kregeram, Kārlim Pucenam un citiem toreiz izvirzīja apsūdzības par “emigrācijas organizēšanu uz Latviju”. Šo “noziegumu” apsūdzētie pratināšanās nenoliedza. Izmeklēšanā par emigrācijas noskaņojumiem latviešu kolonistu vidū Švalbe liecināja: “1929. gada jūlijā vai augustā sakarā ar emigrācijas tendencēm vāciešu vidū Latvijas konsuls Punga sarunā ar mani deva man direktīvu – steidzami veikt darbu, lai sagatavotu latviešu iedzīvotājus kā Rietumu apgabalā, tā arī Baltkrievijā tam, lai viņi nestātos kolektīvajās saimniecībās, bet organizētā veidā emigrētu uz Latviju, pirms tam apdrošinot savu īpašumu Latvijas konsulātā. Pie tam Punga piebilda, ka gadījumā, ja padomju vara pret latviešiem – emigrantiem pielietos represijas, tad viņi atradīs aizstāvību Latvijas valdības personā. (..) 1929. gada jūlijā vai augustā no Latvijas konsula saņemto direktīvu par latviešu kolonistu sagatavošanu emigrācijai es apspriedu ar Kregeru. Tad nolēmām, ka šo direktīvu vajag īstenot, slavējot Latvijas demokrātisko iekārtu, stāstot, ka tur plaukst privātais īpašums, ka tur nav reliģijas vajāšanas un ka tamdēļ būtu nepieciešams emigrēt. Šo darbu Kregers veica ļoti sekmīgi un, kā viņš man teica 1929. gada rudenī, ļoti daudzi latviešu kolonisti esot gatavi aizbraukt, un, ja 1930. gada pavasarī neizmainīšoties apstākļi, ja nebūs kara, tad daudzi no kolonijām “Bašutki – Velino”, “Vorotišino”, kā arī no “Gaļcevo” aizbrauks uz Latviju.”
