Latviešu ārsts brīvdienās Itālijā izglābj dzīvību atpūtniekam 0
Tas bija ģimenisks atvaļinājums ar bērniem Itālijā, Veronā, kur nokļūt var, tikai braucot pa serpentīniem… kad latviešu kardiologu Robertu Federu pāri viesnīcas pagalmam, skriedams, sauca ģimenes draugs: “Robi, Robi, nāc ātri šurp, šeit cilvēkam palicis slikti.” Tā iesākas stāsts, ar ko ārsts dalījās sava sociālā konta “Facebook” lapā un atļāva uzticēt stāstu Veselam.lv lasītājiem. Tālāk lai stāsts ir paša ārsta Roberta Federa vārdiem.
Piebilde – draugs ar medicīnu nav saistīts. Automātiski pielēcu kājās, sasaucu sievu, lai pieskata bērnus un “nesos” draugam līdzi. Es gan domāju, ka nekas traks jau nebūs, bet automātiski skrēju pilnā ātrumā.
Kad tuvojos, redzēju jau, ka labi nav. Vīrietis ap 50 gadiem gulēja uz vēdera, viņam bija cianotiska seja, viss sviedriem klāts. Viesnīcas darbinieki bija sarūpējuši ledu un ar to viņa sieva iemasēja viņam muguru.
Pieskrēju klāt, sapratu, ka viņš neelpo un ir bez samaņas, aprāvu viņu uz muguras un sāku reanimēt. Visi, kas ir strādājuši neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, zina šīs situācijas.
Apkārt valdīja panika, cietušā sieva bļāva, prasīja, vai viss būs kārtībā. Ierosināja viņu masēt ar ledu.
Es tik reanimēju. Tikai šādā situācijā vēl nebiju bijis, ka varu izdarīt tikai BLS.
Basic life support – no angļu valodas. Tā ir pirmā palīdzība, kur tiek sniegta palīdzība bez medikamentozas palīdzības un aparātu izmantošanas.
Prasīju, vai ir izsaukta ātrā palīdzība. Tā vismaz bija izsaukta, bet šai viesnīcai nav viegli piekļūt. Domāju, ko darīt ar elpināšanu – teicu, lai nes man visas aptieciņas, vai ir AED (automātiskais ārējais defibrilators) utt.
Vīrietis bija pārsitis lūpu un mutē bija asinis, elpināšanu bez aizsardzības nebiju gatavs veikt. Arī nevienā aptieciņā aizsargājošais ventils netika atrasts.
Cietušā sieva bija panikā un viņu neuzskatīju kā piemērotu elpināšanai.
Vīrietis bija būdīgākas miesasbūves un masēšana arī nebija viegla, fiziski ieliku visu no sevis, ko varēju.
AED nav. Minūtes vilkās kā stundas.
Prasīju apkārtesošiem, lai skatās, kā es to daru, jo man drīz vajadzēs maiņu.
Mans draugs nomainīja mani uz īsu brīdi, bet man bija jākoriģē vieta, temps, dziļums. Ātri vien sapratu, ka es to varu tomēr izdarīt vislabāk.
Pagāja 15-20 minūtes un tuvojās helikopters. Biju spēka izsīkumos. Līdz man paziņoja, ka nav īsti, kur nolaisties.
Kaut kad helikopters tomēr nolaidās.
Pieskrēja komanda, es tiku nomainīts. Sekoja kambaru fibrillācija, 3xDefi, adrenalīns, amiodarons, 10-15 minūšu reanimācija, ROSC.
Pacients tika aizvests uz slimnīcu.
Es gribēju braukt līdzi, jo man pašam no spēka izsīkumiem jau bija slikti…
Pēc divām nedēļām saņēmu šo e-pastu…
Vēstulē izteikta pateicība no cietušā sievas, kura vēlas pateikties personīgi. Kā arī – cietušajam sniegta tālākā rehabilitācija un, par laimi, nav paliekošu smadzeņu bojājumu.
