“Krieviem tagad jāsaprot, ka paies vēl ilgs laiks, līdz tiks atgūta latviešu uzticība.” Intervija ar Vladislavu Romanovu 83
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vladislava Romanova uzaugusi krievvalodīgā ģimenē Daugavpilī. Viņa strādā Rīgā reklāmas aģentūrā, runā lieliskā latviešu valodā un daudz domā un runā par krieviem Latvijā. Pavasarī viņa uzrakstīja publisku vēstuli latviešiem, kurā cita starpā teikts, ka viņai ir daudz dusmu, tai skaitā “tās ir dusmas uz visiem tiem ilgajiem gadiem, kad cilvēki, kas nebija pelnījuši dzīvot mūsu valstī, mēģināja panākt to, lai Latvija kļūst daļēji arī par Krieviju zem sarkanbaltsarkanā karoga”.
Tagad Vladislava uzņēmusi filmu “Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta”, kurā mēģina skaidrot, kāpēc Daugavpils ir tā pilsēta, kurā ir visvairāk “vates” – ļaužu, kas vai nu atklāti pūš Putina stabulē, vai arī kuriem attiecībā uz Krievijas iebrukumu Ukrainā “viss nav tik viennozīmīgi”, kā arī kuri ilgojas pēc padomju laiku “draudzīgās sadzīvošanas” vai “skaistās vēstures”.
Kā radās ideja šādu filmu uzņemt?
V. Romanova: Sociālajos tīklos redzēju daudzas ne pārāk labas ziņas par savu dzimto Daugavpili. Arī pati sākotnēji ļoti aktīvi kurināju naidu pret Daugavpili. Biju tik ļoti ieciklējusies uz slikto, kas ir šajā pilsētā, ka aiz tā neredzēju normālos cilvēkus, kas arī dzīvo Daugavpilī. Kādā brīdī man pašai no sevis kļuva kauns, ka redzu tikai to, cik viss ir slikti. Un tad vēl kāds tviterī ierakstīja, ka Daugavpili vajadzētu atdot Krievijai. Tad nu gan mani sāpju griesti bija sasniegti. Arī kāda meitene no Daugavpils atbildēja: “Ko jūs vispār darāt? Te arī dzīvo latvieši, te dzīvo cilvēki, kuri ļoti mīl Latviju, kas arī ir pret karu.”
Tad sapratu, ka ļoti vēlos izpētīt, kāda tad ir Daugavpils. Man bija pieejamie resursi, līdzautors, kas ātri pavelkas uz avantūrām. Viņš gan vēlas palikt anonīms. Bija gan intervijas, par kurām iepriekš biju vienojusies, gan ielu intervijas ar nejauši satiktiem cilvēkiem.
Skatoties filmu, radās iespaids, ka sarunātajās intervijās uzklausīti Daugavpils cilvēki, kuri ir Latvijas patrioti, bet ielu intervijās jums pārsvarā trāpījušies tie, kuriem “viss nav tik viennozīmīgi” un padomju laiks bijis labs.
Tā ir, diemžēl. Man pārmet, ka ar šīm ielu intervijām nomelnoju Daugavpili. Taču nav tā, ka šīs intervijas būtu īpaši atlasītas. Ielās uzrunāju aptuveni simt cilvēkus, bet lielākā daļa vispār atteicās atbildēt uz maniem jautājumiem par Daugavpili, par politisko situāciju.
No tā, ko sakāt, man ir divi secinājumi: pirmkārt, cilvēku, kas nepūš Krievijas stabulē, Daugavpilī ir maz, tie īpaši jāmeklē. Otrkārt, izvairīšanās atbildēt uz jautājumiem atgādina ielu intervijas, kas redzētas Krievijā filmētos kadros – vai nu neko nekomentē, vai saka, ka augšās jau labāk zināms, kā vajag.
Tā ir, turklāt tie, kuri uz ielām piekrita runāt, teica vienu un to pašu. Mums puse interviju palika neiekļautas, jo teiktais atkārtojās.
Taču gudrie, foršie cilvēki gan nebija īpaši jāmeklē. Zināju uzreiz, pie kā vērsties. Un, ja kāds atteiktu, ātri atrastu vietā. To, kas piekrita runāt, bet pauda lielā mērā Krieviju atbalstošu viedokli, patiesībā filmā nebija vairāk kā otras puses viedokļu, bet tas, ko viņi runā, vairāk uzjunda emocijas, tāpēc labāk paliek atmiņā. Es secināju, ka “vates” Daugavpilī tomēr nav nemaz tik daudz, taču, kad “vate deg”, to visi pamana spilgtāk.
Vai pareizi saprotu, ka filmas veidošana balstījās tikai uz jūsu entuziasmu un nekāda finansējuma tai nebija?
Jā, man pārmet, ka tas izskatās pēc pasūtījuma darba un lai es atklājot savus sponsorus. Tad varu tikai atbildēt: jā, lūdzu, sponsori, atsaucieties. Labprāt būtu arī nopelnījusi, darot to, kas man šķiet pareizi un labi.
Žēl, ka Daugavpils neguva iespēju 2027. gadā būt Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Filmā izskan, ka Daugavpils neieguva šo titulu tāpēc, ka atrodas pārāk tuvu Krievijai. Vai tiešām tas varēja būt vienīgais iemesls?
Protams, ka ne, tomēr tas varēja būt galvenais iemesls. Visi pieteikuma dokumenti bija jāiesniedz 27. februārī – trīs dienas pēc kara sākuma. Projekts tika gatavots divus gadus, bet sanāca, ka viss tika plānots pilnīgi citai pasaulei – tai, kura bija pirms kara.
Vai, jūsuprāt, Daugavpils ir vairāk iespēju vai nespēju pilsēta?
Filmas noslēgumā parādās mirgojošs uzraksts “Iespēju pilsēta”. Tas arī parāda manu nostāju: tā varētu tāda būt. Ir cerība, jo Daugavpilī ir daudz gudru cilvēku, kam vienkārši netiek dota iespēja, netiek dots finansējums, atbalsts. Tas būtu jādara Daugavpils domei, kam vairāk būtu jādomā par pilsētas attīstību. Diemžēl šobrīd tā pilnībā koncentrējas uz auditoriju, kuru tas neinteresē, uz pensionāriem, jo strādāt ar viņiem ir visvienkāršāk.
Taču, ja pievērstos jauniešiem un mana vecuma cilvēkiem, varētu izdarīt daudz labu lietu, jo Daugavpils ir skaista, tīra pilsēta ar fantastiskām iespējām, savu universitāti, diezgan attīstītu infrastruktūru, bet realitātē jaunieši aizplūst uz Rīgu vai ārzemēm, bet vietā atšķirībā no Cēsīm, Valmieras, Kuldīgas neviens nebrauc. Daugavpils nav vieta, uz kuru kāds gribētu pārvākties.
Bet, tā kā Daugavpils dome neko lietas labā nedara, būtu jārīkojas valsts varai. Kamēr valsts līmeņa politiķi Daugavpilij un Latgalei vispār pievērsīsies tikai kādu pusgadu pirms un pēc vēlēšanām, nekas nemainīsies. Jāsaka gan, ka daudzi Latgalei nepievēršas pat pirms vēlēšanām. Savukārt “Stabilitātei” tur aģitēja uz katra stūra. Tāpēc arī vēlēšanu rezultāti tur ir tādi, kādi ir.
Lielai daļai Daugavpils iedzīvotāju ir sajūta, ka visa valsts ir viņiem opozīcijā.
Izteikumi filmā rada iespaidu, ka viņi arī domā, ka visa valsts viņiem ir kaut ko parādā.
Es tā neteiktu, kaut arī Daugavpilī ir cilvēki, kas nespēj pacelt savu dibenu no dīvāna un kaut ko izdarīt, bet vainīgi pie visa ir citi. Taču tādi cilvēki ir visā Latvijā.
Jā, bet ir grūti salīdzināt Rīgu ar Latgali, kur ir pilnīgi cits ritms, citas sajūtas, cita sociālā un kultūras telpa. Tur cilvēki vairāk vārās savā sulā, un viņiem nav tik plaša informācijas aprite.
Tie cilvēki ir savā burbulī, un attiecībā uz karu Ukrainā viņi bieži vien nesaprot, ka šī jau vairs nav cīņa par teritorijām. Tā ir cīņa par valsts likteni, par vērtībām. Galu galā tā ir cīņa par brīvību.
Aivars Broks, Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors, teicis, ka nepieciešama īpaša valstiska programma situācijas uzlabošanai Daugavpilī: jāiegulda infrastruktūrā, jāuzlabo tiesībsargājošo iestāžu darbs un pat jāizvieto pilsētā armija. Vai piekrītat?
Katrs, kas vēl Daugavpilij vislabāko, uz situāciju pilsētā skatās no sava torņa. Es piekrītu, bet ne simtprocentīgi. Broks uz to skatās vairāk no drošības un tiesiskuma viedokļa, bet Daugavpilī ir daudz vairāk problēmu. Es vēlētos, lai Daugavpilī vairāk attīstās tūrisms un kultūra.
Kultūras tūrisms varētu atvest daudz cilvēku uz Daugavpili. Jā, tur nav koncertzāles, bet tur ir Marka Rotko centrs. Tiesa, kopīgais kultūras līmenis Daugavpilī ir diezgan zems. Tāpēc arī tur iespējama mākslas darbu cenzūra, par ko biju ļoti dusmīga.
Arī mediju kultūra Daugavpilī ir briesmīgā stāvoklī. Manā skatījumā tur ir tikai viens profesionāls medijs: vietne “Chayka.lv”. Visi pārējie, piemēram, rakstot par karu, to nesauc par karu, bet par konfliktu un situāciju, bet rakstu saturs atgādina preses relīzes. Nav ne viedokļu, ne analīzes, ne attieksmes!
Varbūt tādā veidā viņi cenšas būt objektīvi, ļaujot cilvēkiem pašiem lemt? Es, protams, ironizēju.
Diemžēl realitātē Daugavpilī daudzi tik ļoti iespaidoti no Krievijas propagandas, ka patiesībā viņi nemāk lemt paši. Viņiem trūkst kritiskās domāšanas.
Jūs pati, iebraucot Daugavpilī, noņemat Ukrainas karodziņu, kā arī viena no filmas varonēm teica, ka nēsā piparu gāzes baloniņu, jo baidās par savu drošību, tāpēc ka atklāti paudusi atbalstu Ukrainai. Vai tas nozīmē, ka vietējā policija nespēj nodrošināt kārtību pilsētā?
Diemžēl tā ir. Piemēram, kad no kādas mājas norāva Ukrainas karogu, cietušie pašvaldības policijai sūdzējās vairākas reizes. Ir videoieraksti, kur redzamas vainīgo sejas, bet vainīgos atrast nespēj.
Tāpēc es neuzticos Daugavpils policijai un nejūtos droši Daugavpilī. Manas nostājas dēļ man, piemēram, raksta, ka rīkošot flešmobu, kurā katrs, kurš mani satiks Daugavpilī uz ielas, man uzspļaus vai mani piekaus. Loģiski, ka ir bail.
Kā bailes pārvarat?
Nekā! Es negribu tēlot varoni un teikt, ka man nav bail. Man ir bail dabūt pa seju. Šausmīgi bail. Man pat Rīgā tagad ir bail, ne tikai Daugavpilī.
Bet kāda ir jūsu motivācija, esot no krievvalodīgas vides un ģimenes, aizstāvēt latviešus, ja reiz tas ir riskanti?
Es nevaru klusēt. Man to neatļauj sirdsapziņa. Kādā ukraiņu dziesmā, kas sarakstīta kara laikā, ir vārdi, ka klusēšana ir sinonīms meliem. Tas ir arī par situāciju Latvijā. Ja es klusētu, man būtu sajūta, ka meloju. Nav gan tik svarīgi, vai runā publiski vai kādos komentāros soctīklos vai raksti kādam privātas vēstules, paužot šo savu pārliecību, taču ir svarīgi neklusēt.
Es to daru publiski arī sevis dēļ, jo man ir svarīgi meklēt savējos – cilvēkus, kuri domā līdzīgi kā es. Un esmu atradusi ļoti daudz jauku cilvēku, it īpaši krievvalodīgo vidū.
Zināms, ka krievvalodīgajās ģimenēs kara dēļ arī ir strīdi par to, kas ir taisnība un kas nav. Pati rakstījāt, ka nevarat vairs sazināties ar omi, citi radi jūs kritizē soctīklos. Cik plaša ir šī ģimeņu iziršana politisko nesaskaņu dēļ?
Diezgan plaša. Mana paaudze ir cilvēki, kas piedzimuši pēc Padomju Savienības, bet mūsu vecāki, kā arī vecvecāki ir piedzimuši un izauguši padomju laikos. Turklāt krievvalodīgie pārsvarā uzturējušies Krievijas propagandas mediju telpā.
Jauniem cilvēkiem pieejami ļoti daudzi resursi internetā, daudzveidīga informācija, kas liek kustināt smadzenes, bet vecāki cilvēki visu tver no televīzijas. Taču ar to es negribu teikt, ka ir normāli, ka mūsu uzskati ir tik atšķirīgi. Nē, tas nav normāli. Ir gan ģimenes, kas spēj komunicēt, vienkārši apejot politiskos jautājumus, nerunājot par tiem.
Redzēju sižetu, kurā stāstāt, kā kļuvāt par latvieti. Tajā pieminējāt, ka liela loma bijusi jūsu latviešu valodas skolotājai, kā arī dalībai Dziesmu svētkos. Bet vai bija vēl kādi aspekti, kas veicināja latviešu valodas apguvi un iekļaušanos latviskā vidē?
Protams! Man, piemēram, bija arī fantastiska vēstures skolotāja, kura, kaut arī bija krievvalodīgā, pavēra pavisam citu vēstures ainu, nekā iepriekš biju dzirdējusi ģimenē un televīzijā. Pēc vēstures stundām man gribējās strīdēties ar tēti, ja viņš latviešus sauca par naciķiem.
Skolotāju un izglītības sistēmas loma noteikti ir milzīga. Esmu ar abām rokām par izglītības valodas reformu, kas notiek mazākumtautību skolās, bet šī reforma būs sekmīga tikai tad, ja skolās būs ļoti labi skolotāji, kuriem ir ļoti labas latviešu valodas zināšanas un kuri spēj iedvesmot. Kad pati gāju skolā, sākās bilingvālā izglītība un stundās bieži vien neko nesapratu, un nevis tāpēc, ka nezinātu latviešu valodu, bet gan tāpēc, ka skolotāji runāja tādā latviešu valodā, no kuras neko nevarēja saprast.
Lai skolotāji būtu, šī profesija jāpadara “seksīga”. Lai nav kā šobrīd, kad tie, kuri izvēlas kļūt par skolotājiem, it kā uzņemas kaut kādu labdarību.
Visiem, kas dzīvo Latvijā, ir labi jāzina valsts valoda. Jā, ja krievu valoda ir dzimtā, būtu labi jāzina arī krievu valoda, bet ir vienalga, kur viņi to mācās – skola nav vienīgā vieta, kur to darīt.
Runājot par Dziesmu svētkiem, man šķiet, ka ir ļoti svarīgi arī krievvalodīgos pievērst šai kultūras daļai, jo tas ir tik skaisti un, stāvot ar visiem kopā deju svētku stadionā vai Dziesmu svētku estrādē, tu nevari kaut uz brīdi nesajusties kā patriots.
Mācījāties skolā, kuru kādreiz sauca Daugavpils krievu vidusskola – licejs. Tiek uzskatīts, ka šajā skolā, neraugoties uz nelatvisko vidi pilsētā, patiešām labi tiek iemācīta latviešu valoda.
Patiesībā, kaut arī, pabeidzot vidusskolu, latviešu valodas eksāmenu nokārtoju ļoti augstā līmenī – savācu 98 procentus, jo perfekti zināju gramatiku – komatus un garumzīmes, tobrīd vēl brīvi latviski nerunāju.
Kad sāku studēt Rīgas Stradiņa universitātē žurnālistikas programmā, esejas un kopsavilkumus varēju rakstīt tīri labi, bet man bija grūti kaut ko prezentēt mutiski. Taču Rīgā man parādījās latviešu draugi, ar kuriem sāku runāt latviski, un tad mana latviešu valoda attīstījās.
Mani tik ļoti interesē cilvēku domas par dažādiem jautājumiem, ka uzdevu saviem latviešu draugiem arī daudz neērtu jautājumu, piemēram, par attieksmi pret tā saukto uzvaras pieminekli, gribēju zināt, kāpēc viņus uztrauc tas, ka krievvalodīgie tur pulcējas. Gribēju izprast latviešu attieksmi, viņu sajūtas. Jebkuras sapratnes pamats ir dialogs, bet mums tā arvien ir pietrūcis.
Vai dialoga ir pietrūcis valstiskā vai sadzīviskā līmenī?
Tā pietrūcis visos līmeņos. Cilvēki ir izvairījušies sarunāties par neērtām tēmām. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas krievvalodīgo kopiena kādā brīdī ir izdomājusi: viss ir kārtībā, varam dzīvot tāpat kā agrāk Padomju Savienībā, tas nekas, ka tagad esam citā valstī. Un latvieši nezin kāpēc, varbūt mentalitātes dēļ, ilgi bija ļoti pacietīgi un ļāva viņiem tā dzīvot.
Ko mums vajadzēja darīt: veidot efektīvāku integrācijas politiku?
Latviešiem vajadzēja būt neiecietīgākiem jau sen. Tādiem, kādi esat tagad.
Bet vai neiecietība, apgalvojumi, ka “visi krievi ir vienā maisā bāžami okupanti” un tā tālāk, neatstumj tos nelatviešus, kuri gatavi dzīvot saskaņā ar Latvijas valsts vērtībām?
Domāju, ka šī asā latviešu reakcija, kas valda šobrīd, ir tikai normāla. Kaut arī tā var būt sāpīga un nepatīkama, es šo reakciju ļoti labi saprotu. Ja gadiem ir ciests, tad kādā brīdī var nākt ārā stipri asas reakcijas. Tā kā esmu tā krievvalodīgā, kas runā publiski par šiem jautājumiem, ļoti labi saprotu, kāpēc latvieši savas negācijas pret krieviem izpauž arī pret mani, kaut īsti nejūtos ne pie kā vainīga.
Ir svarīgi to pieņemt un saprast, kāpēc ir šāda reakcija. Pateicoties mūsu tēviem, mūsu vectēviem, mums nākas dzīvot pasaulē, kur mūs drusku ienīst tāpēc vien, ka esam krievi. Tā ir daļa no vēstures. Saprotot, kāpēc tā notiek, spēju neapvainoties.
Krieviem tagad jāsaprot, ka paies vēl ilgs laiks, līdz tiks atgūta latviešu uzticība, līdz latvieši uz viņiem vairs neraudzīsies ar piesardzību.
Tagad, kad krieviem nācies saprast, ka vairs nevarēs dzīvot kā padomju laikā, latviešiem un krieviem būs jāveido jauna līmeņa attiecības.
Absolūti, un man liekas, ka tās jau veidojas. Mēs jau tagad mēģinām būvēt jaunu pasauli un dzīvot pēc jauniem noteikumiem. Ļoti daudzi krievi un krievvalodīgie ir pievienojušies šai kustībai. Taču pilnībā izmaiņas nebūs ātrās. Ja trīsdesmit gadus dzīvojām tā, kā dzīvojām, tad vēl trīsdesmit paies, līdz viss mainīsies.
Ļoti lepojos ar latviešiem, kuri kara dēļ faktiski sacēlās un kļuva ļoti kritiski un kategoriski pret to, kāda situācija ir pašu valstī. Latvieši parādīja, kas te ir saimnieki un kā te lietām ir jānotiek. Agrāk man tā ļoti pietrūka.
Tagad arī sevi pieskaitu pie latviešiem. Katrā ziņā latviešiem esmu tuvāk nekā krieviem. Kaut esmu augusi krievvalodīgā ģimenē, man rados pat īsti nav krievu, ir vācieši, latvieši, poļi. Taču es esmu starp šīm divām pasaulēm, zinu, kas notiek latviešu vidē un krievu vidē, līdz ar to varu būt kā tilts starp abām grupām.
