– Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs naksnīgā vēstījumā Nacionālo apvienību sabrāļoja ar “Saskaņu”. Plašas “liberāļu” aprindas tāpat liks galdā pierādījumus, ka lejat ūdeni uz Putina dzirnavām. Jums esot vienādas vērtības! 16
– Un mēs liberāļiem esam gatavi ierīvēt degunā tikpat atpakaļ, ko viņi NA rīvējuši. Latviešiem derētu mazliet uzmanīties un piebremzēt savstarpējo apsaukāšanos. Lai paliek politiskā konkurence, bet diez vai ir jēga mētāties ar smagiem akmeņiem. Nacionālajai apvienībai nav prāta darbs mesties atspēkot katru, īpaši sadomātu, pārmetumu, bet cilvēkiem jāvērtē partijas pēc to paveiktā.
– Nacionālā apvienība iezīmējusies kā partija pret bēgļu uzņemšanu. ES ir Višegradas valstu grupa, kas uzskata, ka migrācijas politikas veidošana nododama nacionālo valstu rokās, nevis klausot Briseles diktātam. Vai Latvijai nevajadzētu tuvāk pieslieties poļiem, ungāriem šādās pozīcijās?
– Droši vien, ka NA premjers ieņemtu striktāku pozīciju nekā līdzšinējie Latvijas vadītāji. Interesanti, ka Slovākija, Čehija, Polija pilnīgi brīvprātīgi uzņēmušas zināmu daudzumu kristiešu bēgļu, bet pretojas, kad migrantus liek uzņemt spiestā kārtā. Tā ka viss nav vienkārši, bet tas jāliek par pamatu, ka priekšroka, izvēloties, kam piešķirt patvērumu, dodama cilvēkiem, kuriem patiešām draud briesmas un kuri nerada apdraudējumu Latvijas valstij.
– Cilinska kungs, kāds mūsdienās varētu būt pozitīvā nacionālisma kodols?
– Mēs saskatām kultūras nacionālismu kā virzienu, kas saliedētu sabiedrību. No otras puses, nacionāla kultūra neizslēdz iespēju etniskām grupām uzturēt savu kultūru, aizsargāt jau radītās vērtības un veidot jaunas. Kultūra, kas neizslēdz dažādību, manuprāt, kalpo par pamatu pozitīvam nacionālismam. Tam jāietver arī mīlestība uz savu valsti, valoda, patriotisma, piederības sajūta. Tas nenozīmē izolacionismu, jo ir eiropeiskās vērtības, kas ilgā laikā noteikušas mūsu kulturālo attīstību.
– Kā izpaustos politiskais nacionālisms? Nelabvēļi saka – Nacionālajai apvienībai nekā cita nav kā sauklis “Krievi nāk!”.
– Simtgades kontekstā Kultūras ministrijā skatīsimies uz valsts veidošanās ceļiem. Viens no virzieniem – par Latvijas ciltstēviem un ciltsmātēm. Nosaukums nedaudz simbolisks, bet runa ir par valsts dibinātājiem.
Protams, atmiņu par celmlaužiem nevar iedibināt formāli no augšas, jāatrod dzīvāka saskare, personificēti stāsti. Šai vēsturei jāparāda, ka latvieši bijuši par savu valsti no 1917. gada un vēl agrāk un ka neatkarības ideja nepazuda garajā okupācijas periodā. Tā dzīvoja trimdā, pretošanās kustībā, iedzīvotājos, kuri 1991. gadā ne mirkli nešaubījās doties uz barikādēm, lai aizstāvētu tēvutēvu izcīnīto valsti.
– Patriotiskos stāstus vēstīsiet arī 9. maijā, kad sapulcēsies tūkstoši ar savu vēsturisko atmiņu? Vai daudzi vismaz piekritīs, ka stāsti var būt dažādi?
– Domāju, ka 9. maijs ir viena no problēmām sekmīgas integrācijas ceļā.
– Kā domājat rīkoties un balsot Saeimā, pieņemot drošības dienestu veidoto likumprojektu, lai efektīvāk aizstāvētu Latvijas drošības intereses?
– Šo dokumentu sakarā radīti mīti, un daži, lietas būtībā neiedziļinājušies žurnālisti, uztraucas, ka tikšot apspiesta vārda brīvība. Nekas tamlīdzīgs nenotiks. Komisija veiks nepieciešamos likumprojekta uzlabojumus, bet ne jau lai kaitētu preses un citām brīvībām. Likums noteikti palīdzēs efektīvāk cīnīties ar apdraudējumiem valstij. Man nešķiet, ka, sargājot iekšējo drošību, kādam rīcībā ir pārāk daudz faktu, ka Latvija virzītos uz policejisku valsts iekārtu. Man ir pamats domāt, ka Drošības policija uzlabojusi darbu kopš priekšnieka Mežvieta kunga iecelšanas.
