Latviešiem jāpiebremzē savstarpējā apsaukāšanās. Saruna ar Eināru Cilinski 16
“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās Saeimas deputāts, Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība).
– Šajā Saeimā ar Kiršteina kungu esat palikuši vienīgie Latvijas Tautas frontes frakcijas balsotāji par neatkarību 1990. gada 4. maijā. Tas nozīmē Latvijas apstākļiem milzīgu 26 gadu stāžu politikā, un vai tas jums neuzliek papildu atbildību, pienākumu?
– Vienlaidus politikā neesmu bijis, ilgāku laiku strādāju par ierēdni. Tas nāca par labu, jo, pamainot nodarbošanos, iegūstot jaunu izglītību, rodas iespēja izdarīt vairāk, apskatīt valsts “mašīnu” no iekšpuses.
4. maija balsojums… Grūti teikt, liekas pat tā kā notikums no iepriekšējās dzīves, kas ļoti neskar šimbrīžam dzīvoto. Un nedod dividendes šobrīd dusēt uz veciem lauriem.
– Vai aizvadītajos gados politikā bieži nācies balsot pret sirdsapziņu, pakļauties kādām interesēm?
– Ja man licies, ka kāds balsojums nebūs atbilstošs valsts interesēm, es nebalsoju. Nav bijis gadījuma, kad partija to uzspiestu. Nacionālajā apvienībā gandrīz vienmēr respektē viedokļu dažādību, un tas attiecas ne tikai uz mani. Ja nepiekrīti, vari atturēties, tāpēc neatceros, ka es būtu balsojis pret sirdsapziņu. Protams, pieņemot budžetu, ir jābalso vienoti. Opozīcijas priekšlikumus reizēm būtu kārdinoši atbalstīt, taču tad izjauktu ieņēmumu un izdevumu bilanci.
– Kopš 2014. gada 16. marta jūs pazīstam kā principiālāko starp politiķiem, kurš nemaina pārliecību pret amatu. Tā ir grūta izšķiršanās? Vai nejūtaties vientuļš šādā nostājā?
– Diez vai esmu vienīgais principiālais, bet citi visu darītu pēc konjuktūras. Atgriežoties pie mana “gadījuma”, divos gados ir sperti soļi, lai pasākums, kad parādām godu karavīriem, normalizētos. Vēl daži gadi, un ažiotāža varbūt rimsies pavisam, gājiens pie Brīvības pieminekļa 16. martā kļūs par godājamu piemiņas dienu, kādas kalendārā ir citas.
– Viens no mūsu sarunas iemesliem ir lasītāju bieži un atkārtoti uzdotais jautājums – kāpēc Nacionālā apvienība tai vai citā lietā nesaka savu vārdu? Droši vien esat dzirdējis cilvēku viedokli, ka politiķus kopumā maz interesē valsts un tautas vajadzības. Saeimā ir daudz frakcionārisma, bet tiešām ir lielās lietas, kad valsts ir valsts, un šīs intereses būtu liekamas pirmajā vietā. Vēlētāji pat raksta, ka politiķi “sačakarējuši valsti”, un tie nav cilvēki, par kuriem jāpasmīn, ka tiem vienmēr un viss būs slikti.
