Esat kļuvusi par Jaunās konservatīvās partijas atbalstītāju. Kas jums tajā šķita tik simpātisks? 44
Neilgi pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām devos intervēt Lidiju Doroņinu-Lasmani – mans pētījumu lauks ir dzīvesstāsti. Aizrunājāmies par vēlēšanām, un viņa saka, ka speciāli braukšot balsot uz Vidzemi – Jāņa Bordāna dēļ. Lidija Lasmane tik daudz man par viņu stāstīja, ka sajutos pat vainīga, jo biju daudz aģitējusi par lielajām partijām, kas mums solīja cīnīties par tiesiskumu.
Kad vēlāk izlasīju partijas programmu, tā mani uzrunāja, bet redzēju, ka pietrūkst pāris ideju – ja jau jaunie konservatīvie, tad jābūt moderniem. Aizbraucu uz viņu vasaras nometni un biju pārsteigta par savstarpējo sarunu un uzklausīšanas, diskusiju un arī strīdu kultūru. Tas iedrošina uzticēties.
Partiju programmas Latvijā gan ir ļoti līdzīgas.
Es arī tieši to pašu varētu teikt, neviena partija savās programmās Latvijai sliktu nevēl. Ideju realizētāji ir cilvēki, un kā socioloģe zinu, ka sociālo dzīvi un procesus nosaka ļaužu raksturi. No Jaunās konservatīvās partijas cilvēkiem redzu gatavību piedalīties, ieinteresētību, viņos nav augstprātības, ja arī manu viedokli diskusijā nepieņem, atvadoties varam draudzīgi atsveicināties.
Kādas jums bija pirmās domas un jautājumi, kad izlasījāt oligarhu sarunas viesnīcā “Rīdzene”?
Ir tāds romāns ar nosaukumu “Nelabums” (Žana Pola Sartra darbs. – Red. piez.)… un tad es uzrakstīju Bordānam, ka mums jāiet pie prezidenta pils. Gribam vai ne, bet sabiedrība kaut kādā nozīmē ir viens ķermenis un apziņa. Tāpēc sabiedrībai jāatgādina, ka prezidents nav tikai skaista dekorācija ārzemju vizītēm, viesu uzņemšanai vai amats ar likuma vētītāja funkciju. Viņš ir morālās vertikāles punkts, no kura varam sākt prasīt pēc taisnības, jo simboliski izsaka mūsu valsts un sabiedrības augstākās vērtības. Viņam ir daudz lielāka vara, tāpat kā Ministru prezidentam un tiesām, taču Latvijā tās visas ir vājas – tieši kā Urbanovičs oligarhu sarunās saka – mēs veidosim vāju valdību.
Vai gaidījāt, ka Vējonis kāps uz skatuves un kaut ko jēdzīgu pateiks?
Man pārsteigumu nebija.
Tātad nebija arī vilšanās, lai gan daudzi cilvēki tautas sapulcē bija cerējuši dzirdēt ko citu.
Pēc tā, ko varējām lasīt par oligarhu sarunām, no prezidenta vajadzēja atskanēt, ka tas ir uzbrukums mūsu pamatvērtībām – Satversmei un valstij, viņam bija jāuzņem visas sabiedrības aizvainojums un jājūtas aizskartam, taču pirmā reakcija bija statusam neadekvāta. Ja rodas mazākā šaubu ēna, ka tiek nodoti principi, politikā ir tiesības izvilkt dunci un nodurt – metaforiski. Šajā nozīmē Vējonim vajadzēja izvilkt dunci pret saviem “saimniekiem” un pateikt – es aizstāvēšu sabiedrību. Pēc sapulces noskatījos televīzijā “Panorāmā”, ka arī Kučinskis kaut ko murmulēja nodurtām acīm. Faktiski viņi abi parādīja, ka plāns ir piepildījies un Lembergs ieguvis to, ko gribējis pirms septiņiem gadiem.
Atcerieties, līdzīga vilšanās kādreiz bija prezidenta Zatlera ierašanās mītiņā Doma laukumā, arī viņa runa neizdevās pārliecinoša. Tomēr četru gadu laikā viņš kļuva prezidents ar izpratni par amata varu un pilnvarām.
Kam tad īsti pieder vara Latvijā?
Zemnieku savienībai kopā ar “Saskaņas centru” – par šo shēmu ļoti daudzi cilvēki zināja jau pirms sarunu publikācijas, bet nebija īsti pierādījumu, un, kā redzam, neviens nav vērsies tiesā, ka tas būtu apmelojums.
Te arī saskatu vienu no mūsu nācijas šodienas problēmām – bailīgas attiecības ar varu. Divas paaudzes padomju gados (socioloģiski 25 gadi ir viena paaudze) uzaugušas ar distanci no reālās varas, un mentalitāti ir ļoti grūti mainīt. Atjaunojot valsti, pie varas nokļuva brīvībai nesagatavota paaudze. To izmantoja tie, kuri tam gatavojās un zināja, kas jādara.
Kad Dainis Kalns Siguldas Opermūzikas svētkos gatavojās iestudēt “Zelta zirgu”, mums ar viņu bija saruna, kurā lūdzu, lai izdara tā, ka Antiņš grib Saulcerīti. Kāds ir Raiņa teksts, kad Antiņš atmodina Saulcerīti – es nākšu tavā kāzu dienā. Nu ja tev ir gana daudz testosterona, tad jāsaka – es tevi precēšu, es tevi atbrīvoju, būsi mana! Piemēram, norvēģu pasakā Halvors, kurš atbrīvo princesi no ļaunās varas, ierodas pilī un, kad visi pretendenti klāt, izdzer kausu ar vīnu, iemet tajā gredzenu un saka – es tevi izglābu un precēšu. Pasaku valodā ir pateikts – es gribu varu.
Neatkarīgo Latviju veidoja cilvēki, kas bija cīnījušies ar vācbaltiešiem, rusifikāciju Krievijas domē, viņi bija ļoti izglītoti, ar lielu pieredzi, kaut gan arī tad pastāvēja daudz domstarpību. Uzvarēja mazliet skarbākais un robustākais Ulmaņa spārns, Čakste noteikti bija izsmalcinātāks.
Šodien nedrīkstam distancēties no varas, jo tā ir nācijas prerogatīva – specifiskas tiesības.
Sapulcē kāds rokā turēja plakātu, ka oligarhu sarunas un sanākšana pie Rīgas pils ir JKP pirmsvēlēšanu pasākums.
Mēs varam sākt skaidrot, kāpēc sarunas parādījās tagad, nevis pirms pašvaldību vēlēšanām, uzdot vēl citus provokatoriskus jautājumus, un visa saruna aizies par lapām un zariem – prom no jautājuma būtības.
Atceros, kā, sākoties finanšu krīzei, Valdis Krastiņš uzrakstīja par Islandes sabiedrības reakciju un kā viņi risināja šo problēmu. Atlika parādīties vienam komentētājam, kurš aizrādīja, ka pareizi ir “Īslande”, un diskusija aizslīdēja uz filoloģijas smalkumiem. Redzam, ka apzināti vai – nē tā notiek cilvēku maldināšana.
Jūs sapulcē teicāt, ka situācija ir nopietnāka – ģeopolitiski tiekam lēnām un nemanāmi atdoti bijušajai impērijai.
Sabiedrība ar atpakaļejošu datumu uzzina, ka Šķēle privatizējis virkni uzņēmumu un ar nosaukumu “Ave sol” visu paketi pārdevis Krievijas uzņēmējiem. Tā esot pasaules prakse, bet mūsu gadījumā tā bija nacionāla nodevība!
Un intelektuāļu palaistā frāze – es mīlu šo zemi, bet nīstu šo valsti, ir kaut kāds šizofrēnisks sadalījums galvā. Kā valsti var atdalīt no zemes un to nicināt?
Nereti inteliģenci esat kritizējusi par politisku kūtrumu.
Gundegai Repšei bija bailes, ka sapulci viena partija paņems savā īpašumā. Kādam tā bija jāorganizē un jāuzņemas atbildība par drošību.
Intelektuāļi visu laiku saka, kā mums nav – līderu, idejas. Tās ir pilnīgas muļķības! Līdzko radīsies situācija, būs arī līderi, kas mācēs pakāpties un pateiks īstos vārdus, kas jādara – tā rodas sinerģijā. Jānis Streičs reiz atsūtīja stāstu, kā viņi ar sievu braukuši no Lietuvas, ceļš piesnidzis, mašīnas rindā gaida, un neviens nezina, ko iesākt. Autovadītāju vidū pēkšņi uzradās kāds, kurš ātri noorganizēja, kas kuram jādara, un visa kolonna beidzot izkustējusies. Mums nav jāskaita žēlabas, kā mums nav, jo mums ir – idejas, cilvēki, situācijas, galvenais nepalikt vienaldzīgiem.
Arī Jūrmalas domē varu paņēmuši jūsu jau pieminētie shēmotāji zemnieki un saskaņieši, turklāt kopā ar Drošības policijas nosaukto Krievijas tautiešu politikas pārstāvi Elizabeti Krivcovu*.
Man ir liels kauns par Jūrmalu, kuru min kopā ar Daugavpili un Rīgu, ka esam tik lētticīgi atdevuši varu. Aiz Trukšņa aģitācijas stāvēja liela nauda – ja cilvēki katru dienu skata uz mikroautobusiem vienu seju, kā redzam, Latvijā tas nostrādā.
Kamēr politikā noteicošā būs liela nauda, demokrātija tiks arvien vairāk deformēta un mēs vienu rītu pamodīsimies totalitārā sabiedrībā. Alvim Hermanim, iespējams, ir taisnība (režisors Alvis Hermanis uzskata, ka vēlēšanu tiesības nav jāpiešķir visiem pilsoņiem. – Red. piez.), jo senajā Grieķijā, kur dzimis demokrātijas jēdziens, katram bomzim nebija tiesību balsot. Ja cilvēks pārdod savu balsi par šņabja pudeli un balsstiesības tiek analfabētam – tas jau ir sabiedrības morāles robežu jautājums. Tādā veidā demokrātija pati sev rok kapu.
