Latviešiem jāgrib vara. Intervija ar Dagmāru Beitneri-Le Gallu, kura bija sapulcē pie Rīgas pils 44
Dūrēs sažņaugtām rokām, stingru stāju socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla bija to vidū, kas no tautas sapulces tribīnes pie Rīgas pils meta izaicinājuma vārdus Valsts prezidentam. Pārsteigums – jo cilvēku sociālās uzvedības pētnieki parasti turas aizvējā, nāk klajā ar teorētiskiem pārspriedumiem vai praktiskiem atzinumiem, taču paši reti kad uzņemas sabiedrības līdera lomu.
Pie Dagmāras Beitneres-Le Gallas nama Jūrmalā plīvo divi karogi – Latvijas un Francijas, ja nu gadījumā kādam nav saprotams namamātes uzvārda salikums… Šodien viņas mājā smaržo pēc tikko ceptiem pīrāgiem – gaidot no ārzemēm atgriežamies jaunāko meitu Paulu, kas nupat beigs maģistrantūru arhitektūrā Vācijā. Vecākajai meitai Ulrikai jau doktora grāds farmakoloģijā, viņa gadu Amerikas Savienotajās Valstīs pētījusi reto Engelmaņa sindromu. Viesistabā skan franču valoda – tur dzīvesbiedrs Ervē tērzē ar savu māti, kas atbraukusi ciemos no Provansas.
“Cik interesanti dzīvē notiek – vidusskolā biju kā apsēsta ar domu, ka jāmācās franču valoda,” nosmaida Dagmāra, tomēr ikdienā ar vīru sarunājoties angliski, laikam taču viņas franču mēle, ko savulaik Rīgā apguvusi pie madam Rundaļcovas, vēl neesot pietiekami veikla. Ar nākamo dzīvesbiedru iepazinusies kā 21. gadsimta cilvēks – caur tīmekli – un jau deviņus gadus ir kopā.
Ikdienā viņa nedodas uz darbu galvaspilsētā “no deviņiem līdz pieciem”, bet strādā mājās, kā tagad saka – attālināti. Ik pa laikam darbošanos pārtraucot kāds politiski karsts tālruņa zvans vai atsteidz satraukta kaimiņiene ar vārdiem: “Dagmāra, jādara kaut kas!”
Kad vadzis lūza vai trauks bija pilns, ka pati esat iesaistījusies reālajā politikā kā deputāte Jūrmalas domē?
Man vienmēr ir bijusi tā sajūta, ka cīnāmies par Latviju kā frontē un, kad viens ir kritis, jānāk nākamajam. Uldis Kronblūms (Jūrmalas aizsardzības biedrības valdes priekšsēdētājs. – Red.) piezvanīja un pateica, ka atteicies kandidēt Rihards Pētersons un man jānāk viņa vietā.
Mūsu socioloģijas “pāvests” Tālis Tisenkopfs grāmatā “Socioloģija Latvijā” bija uzrakstījis ļoti labu rakstu, kādai jābūt profesionālai ētikai un socioloģijai 21. gadsimtā. Viņš uzskata, ka jāatbalsta politiskā dzīve, līdz pat iešanai politikā, jo sociologi ir sociālo pārmaiņu aģenti.
Savu mūžu esmu nodzīvojusi bez partijām, jo man kā pētniecei svarīgi nezaudēt objektivitāti, taču kādu atbalstīt es varu. Tāpēc nospriedu – ja pati tik daudz par to rakstu, jādod piemērs un jāpiedalās. Starp citu, katru gadu sagatavojam arī daudz politologu – kur viņi paliek?
Un kur viņi paliek?
Es nezinu. Mums ir tik daudz gudru un spēcīgu vīriešu, kas to vien dara kā maizi pelna, interpretējot, skaidrojot un prognozējot, ko darīs politiķi. Tad man jāsaka – ejiet politikā, jūs esat profesionāļi un zināt, kā caur idejām veidojas sabiedrība!
Ko visgrūtāk Latvijā panākt – pārliecināt cilvēkus, ka politiskās partijas veidojas uz noteiktu ideju bāzes, ka jābūt vērtībām un principiem, par kuriem vienojamies un kurus aizstāvam.
Ko par jūsu drosmīgo izvēli teica vīrs?
Viņš mani saprot un atbalsta. Pēc izglītības Ervē ir inženieris, būvējis metro daudzviet pasaulē, bet viņa kaislība ir vēsture. Mēs tik daudz par to runājam, arī par Francijas politiku – vīrs pieder 1968. gada studentu revolūcijas paaudzei. Tolaik viņam bija 18 gadu.
Frančiem neesot pieņemts pie mielasta galda runāt par politiku. Tā ir?
Tas ir kā nerakstīts likums. Tāpat kā pie mums arī viņiem viens var patikt vai nepatikt, bet, apsēžoties pie galda, tas kļūst par sarunu un ēdiena kopā baudīšanas vietu. Vienmēr apbrīnoju, kā viņi to panāk.
Kad esmu Francijā un eju uz tirgu, redzu, ka cilvēkiem patīk parunāties. Un viņi vienmēr sveicinās tā, lai varētu uzsākt sarunu.
Savā mājā jums izdodas pusdienas bez politikas?
Mācos no savas vīramātes, kura izglītojusies Napoleona laikā iedibinātā skolā un ļoti labi pieprot ar “small talk” (saviesīgo sarunu māksla. – Red. piez.) uzturēt sarunu. Piedomāju, lai nesāktu teikumu ar “nē”. Pie mums daudziem raksturīgi iesākt sarunu ar “Nē, bet…” – tā viens otru atstumjam, pārtrūkst neredzamā sarunas saite, un pēc tam brīnāmies, ka grūti sadarboties.
