– Daži spriež, ka gājienu mērķtiecīgi mēģina politizēt. Vai jūs neuztrauc, ka gājienā piedalās arī politiskas personas, kurām varbūt ir kādi savtīgi politiski mērķi? 32
– Katram var būt savs iemesls. Daudzi cilvēki labprāt aizbrauc uz Lesteni. Tur nav tik daudz avīžnieku un televīzijas kameru, mazāk trokšņa. Man bija savdabīga pieredze pirms diviem gadiem pie Doma baznīcas ar vācu televīzijas žurnālistiem. Redzot, ka tā nav Latvijas Televīzija, piegāju klāt un jautāju, kāpēc viņi filmē cilvēkus, kuri dodas uz dievkalpojumu. Man atbildēja, ka viņiem esot pienākusi ziņa no Latvijas, ka te notiekot kaut kāds fašistu pasākums, tāpēc ieradušies filmēt. Es prasu: “Un jūs domājat, ka vecās dāmas un kungi – visi ir fašisti? Un domājat, ka es esmu fašists? Nofilmēsiet un stāstīsit saviem skatītājiem, ka tie ir fašisti? Es esmu atvaļināts ASV flotes virsnieks. Eju uz dievkalpojumu, lai aizlūgtu par kritušajiem, jo manā ģimenē arī ir bijuši kritušie.” Vaicāju, vai Vācijā viņi nenoliek ziedus pie karavīru kapiem un neaizlūdz? Jā, jā, viņi to darot. Jautāju – un kāpēc lai te būtu citādi? Es arī esmu kristietis, aizlūdzu par viņu dvēselēm un pēc baznīcas eju nolikt ziedus. Filmētāji bija izbrīnīti. Kad vaicāju, vai brauks arī uz kapsētu, tad – nē, uz kapsētu nebrauks. Viņiem vajag tikai to sensāciju.
Es biju tuvu klāt, kad Ždanoka bija nostājusies pie Brīvības pieminekļa ar to savu vainagu ar melnu lenti un nelaida citus klāt. Bija viens kungs atbraucis no Briseles un skaļā angļu valodā (ar akcentu) kliedza – “te ir Eiropas Savienība”, “te nav Trešā reiha”, un krievu televīzija to filmēja. Jaunais cilvēks, kas gādāja par kārtību, teica: “Ždanokas kundze, jūsu laiks ir beidzies, lūdzu, laidiet klāt citus”, bet Krievijas televīzijā tam bija piekabināts klāt kāds svešs teksts – “ebrejiem šeit nav vietas”.
Jāraksta par to, kāpēc tiek radīti tādi meli.
D. K.: – Kā šos melus atspēkot? Valdības deklarācijā teikts, ka nozīmīgs uzdevums ir turpināt Latvijas tēla veidošanu pasaulē, tostarp starptautiski skaidrojot sarežģītos Latvijas vēstures notikumus.
– Vēstures skaidrošana ir nepārtraukta lieta, tā arvien ir jāatgādina. Biedrībai “Latvijas Ģenerāļu klubs” ir tradīcija tikties ar skolu jaunatni. Pagājušā gada novembrī es biju Daugavpils 12. vidusskolā, stāstījām par Latvijas Bruņotajiem spēkiem. Jauniešiem un skolotājiem bija ļoti liela interese, bet no dažu vidusskolēnu jautājumiem varēju noprast, par ko notiek sarunas ģimenēs. Kāds puisis, kurš runāja latviski ar akcentu, jautāja: “Nu, cik tad Latvijā ir tanku? Cik ir kara lidmašīnu – iznīcinātāju?” Atbildēju, ka NATO ietvaros Latvijai ir ļoti lieli spēki – ņemot vērā alianses līgumu, ka uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visām, tas nozīmē, ka Latvijas rīcībā ir tūkstošiem tanku un tūkstošiem lidmašīnu.
M. A.: – Bijušajam Valsts prezidentam Andrim Bērziņam bija tā sauktā “izlīguma politika” – tika rīkoti pasākumi, kurā tikās abās frontes pusēs karojošie. Kā to vērtējat, vai šī politika devusi kādus rezultātus?
– Doma bija absolūti pareiza. Liela problēma Latvijā ir tā, ka Latvijas vēsture netiek vienoti mācīta visās skolās. Piemēram, Vācijā pēc Otrā pasaules kara sabiedrotie lika visiem skolotājiem pārskoloties. Viņiem bija jāiet kursos, jāmācās pasaules vēsture.
Esmu vairākas reizes bijis Saeimas rīkotos pasākumos. Ja sēž pretī tāda persona kā toreizējā deputāte Irina Cvetkova, skaidri redzams, viņai neinteresē tāda izlīgšana. Tiem cilvēkiem tas neinteresē.
Andris Bērziņš bija pirmais Latvijas Valsts prezidents, kas, šajā amatā būdams, aizbrauca uz Lesteni. Tas bija ziemā, pieminot Ziemassvētku kaujas. Domāju, viņš spēra pareizo soli. Kritušie – vienalga, kurā pusē – ir jāatceras. Tāpēc viņš piestāja arī pie krievu karavīru kapiem.
– Vai domājat, ka sabiedrības noskaņojumā prezidenta Bērziņa iniciatīvas kaut ko mainīja?
