D. Kokareviča: – Gadu gaitā esat piedalījies 16. marta piemiņas sarīkojumos. Vai sabiedriskā doma Latvijā ir mainījusies ? 32
– Cilvēki arvien vairāk apzinās, ka 16. marts ir piemiņas pasākums, tur nav nekādas saistības ar vācu, krievu vai kādu citu politiku. Pieminam karavīrus, kuri krita par Latviju. Jo tajā laikā dzīvi palikušie Latvijas politiķi – Saeimas priekšsēdētājs Kalniņš, Saeimas deputāti, visi, kas bija parakstījuši Latvijas Centrālās padomes memorandu, – aicināja aizstāvēt Latviju.
M. A: – Taču ir bijuši mēģinājumi nošķirt – leģionāri atsevišķi, Centrālā padome – atsevišķi.
– Ja reāli paskatās – kam tad iesniedza memorandu, kas tad par to zināja – jāteic, leģionāri zināja. Memorandu bija paredzēts iesniegt ģenerālim Bangerskim. Memorandu bija parakstījuši arī visu kristīgo konfesiju vadītāji – pareizticīgās baznīcas metropolīts, luterāņu baznīcas arhibīskaps, katoļu baznīcas bīskaps Rancāns.
– Kad runa ir par 16. martu, no valsts amatpersonu puses sākas minstināšanās; ir dzirdēti arī kategoriski noliegumi – 16. martā neko nevajag pieminēt, tādēļ mums ir 11. novembris.
– Leģionāru rindās bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, taču apbalvojumu viņi bija saņēmuši agrāk – par brīvības cīņām. Cik karavīru aizgāja bojā Latvijas neatkarības cīņu laikā? Pēc vēsturnieka Edgara Andersona grāmatā “Latvijas vēsture (1914 – 1920)” rakstītā, kritušo vidū bija 154 virsnieki un 2892 karavīri un instruktori (bija arī 3844 ievainotie, 241 kontuzētais un ap 1300 bez vēsts pazudušie). Otrajā pasaules karā kritušo, pēc pašu leģionāru aprēķiniem, bija apmēram 80 tūkstoši. Milzīga starpība. Teikt, ka visi šie fakti “jāsasviež” kopā 11. novembrī tāpēc, ka politisku iemeslu dēļ kādiem nepatīk 16. marts – tas ir pilnīgi bezjēdzīgi! Latvijas Satversme nosaka tiesības un atļauj, ka cilvēki var pulcēties, var iet pie pieminekļiem nolikt ziedus, var iet dievnamos lūgt, var iet uz kapiem nolikt ziedus.
– Ministrs Cilinskis pirms diviem gadiem zaudēja amatu – pat nebija vēl aizgājis, tikai izteicies par saviem nodomiem.
– Pēc gadiem vēsture visu saliks vietās. Tad teiks, ka tas bijis absolūti muļķīgs valdības vadītājas lēmums, kura dēļ ministram jāzaudē amats. Kāda tur politika? Piemiņas pasākumos par to nerunā. Latvijā gandrīz nav tādas dzimtas, kuru šī traģēdija nebūtu skārusi.
