Latviešiem svarīgi apzināties, kas ir 16. marts. Saruna ar “Daugavas vanagu” Andreju Mežmali 32
16. martā kā arvien būs dievkalpojums, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa un leģionāru piemiņas brīdis Lestenē. Ies tie, kuriem ir svarīgi pieminēt kritušos karavīrus, un kā arvien rosīsies tādi, kam tas ļoti nepatīk un kas centīsies kārtējo reizi Latviju apliet dubļiem. Par to visu – saruna ar organizācijas “Daugavas vanagi” Centrālās valdes priekšsēdi, atvaļināto flotiles admirāli Andreju Mežmali. Viņu izvaicāja žurnālisti Māris Antonevičs un Dace Kokareviča.
M. Antonevičs: – “Daugavas vanagi” bija tie, kas savulaik sāka atzīmēt 16. martu kā latviešu leģionāru piemiņas dienu. Vai, tuvojoties šim datumam, izjūtat, ka jūsu organizācijai tiek pievērsta lielāka uzmanība?
A. Mežmalis: – Nebūtu pareizi 16. martu uzskatīt tikai par “Daugavas vanagu” dienu, tā ir visai latviešu tautai nozīmīga diena, kurā mēs atceramies kritušos karavīrus. Latviešiem būtu svarīgi apzināties – pieminēt karavīrus ir mūsu pienākums. Atgādināšu dažus būtiskus vēstures faktus. Pēc tam kad Latvija izcīnīja neatkarību, Krievija parakstīja līgumu ar Latviju, ka uz mūžīgiem laikiem atsakās no Latvijas tautas un teritorijas. Tomēr vēlāk Padomju Savienība ar Vāciju parakstīja virkni slepenu līgumu, kopīgi izraisīja karu 1939. gadā. Latvija toreiz pasludināja striktu neitralitāti, un tas tika paziņots visai pasaulei. Hāgas konvencija skaidri pasaka: ja valsts pasludina neitralitāti, tad nedrīkst tās teritoriju aizskart, nedrīkst tās cilvēkus iesaukt armijā. Gan Padomju Savienība, gan Vācija to ignorēja.
Svarīgi atzīmēt arī to, ka līdz 1944. gada 16. martam bija parakstīts Konstantīna Čakstes vadītās Latvijas Centrālās padomes memorands. Tas bija ļoti konkrēts aicinājums tautai aizstāvēt Latviju.
Bet 16. martu pieminam tāpēc, ka 1944. gadā abas latviešu divīzijas – 15. un 19. divīzija – bija kopā latviešu virsnieku vadībā. Nākamajos mēnešos tās ļoti noasiņoja un praktiski vesels divīzijas sastāvs gāja bojā. Bija atkal jauns iesaukums, un no abām divīzijām dzīvi palikušos ieskaitīja 19. divīzijā; mobilizētos ieskaitīja 15. divīzijā un nosūtīja uz Vāciju, paredzot, ka viņus apmācīs un ka viņi atgriezīsies atpakaļ Kurzemē. Tas kara apstākļu dēļ vairs nekad nenotika. Mobilizētie bija no 17 līdz 19 gadus veci zēni, daži vēl jaunāki, armijas un gaisa spēku izpalīgi. Pēc kara beigām Rietumu sabiedrotie ļoti ātri noskaidroja, ka latvieši nekad nav bijuši vācu “SS” vīri – ne ideoloģiski, ne praktiski.
Gūstekņu nometnēs nonākušo latviešu karavīru skaits tiek rēķināts starp 22 000 – 23 000. No tiem apmēram 12 tūkstoši nonāca Cēdelheimas gūstekņu nometnē. Tur tika nodibināta “Daugavas vanagu” organizācija, par kuras pirmo vadītāju ievēlēja pulkvedi Vili Janumu. Pirmās rūpes toreiz bija gādāt par kara invalīdiem. Jau vēlāk “vanagi” sāka runāt par daudziem citiem jautājumiem, kas svarīgi latviešu tautai un tās nākotnei. 16. marts bija viens no datumiem, kuru kā piemiņas dienu izvēlējās paši leģionāri. Citi nozīmīgi datumi ir 8. maijs – Kurzemes cietokšņa diena, 28. decembris kā “DV” dibināšanas diena.
