90
Vai kādreiz esat aizdomājies, kā būtu, ja būtu piedzimis trīdesmit gadus agrāk un jūsu kā personības veidošanās notiktu padomju laikā? Vai jūs būtu kļuvis par disidentu kā Gunārs Astra vai komjaunatnes aktīvistu kā Andris Ameriks?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, man būtu pašam jāizdzīvo šis laiks. Padomju laiku es piedzīvoju kā mazs bērns, un man par to ir saglabājušies gana spilgti iespaidi. Piemēram, atceros, kā mums ar omu stundām ilgi nācās stāvēt rindā pēc pārtikas produktiem, kas jebkurā brīdī varēja izbeigties. Un izbeidzās, jo ik pa brīdim rindā priekšroka pienācās kādam komunistam, kurš novicināja savu kartīti. Protams, sešu gadu vecumā es nebiju nekāds politologs, taču gana labi sapratu, ka latvieši nav saimnieki savā zemē, mūsu valoda tika dēvēta par “suņu valodu”. Tādēļ vēl jo spilgtāki bija atmodas iespaidi, un esmu laimīgs, ka man bija iespēja pieredzēt šo laiku. Tagad daudz strādāju ar jauniešiem un redzu, ka viņiem nav viegli saprast, kas bija atmoda, janvāra barikādes, cik liela vērtība ir brīvība.
Vai nav tā, ka neatkarīgās Latvijas laikā izaugusī paaudze ir daudz brīvāka, jo brīvība viņiem ir pašsaprotama un neviens partijas funkcionārs viņiem nevar diktēt, kā dzīvot savu dzīvi?
Katra paaudze ir sava laika atspulgs, un tam ir gan pozitīvas, gan negatīvas izpausmes. Daudziem jauniešiem, kas nav piedzīvojuši padomju okupācijas laiku un atmodu, ir grūti iedomāties, ka brīvība nebūt nav tik pašsaprotama. Dažkārt tas var veicināt bezrūpīgu attieksmi: tev šķiet, ka brīvība ir kā neplīstošā stikla trauks, ko mierīgi var nomest zemē un kam nekas nenotiks, lai gan patiesībā brīvība ir kā dārga un trausla kristāla vāze, kas rūpīgi jāsargā.
Pasaulē mēs šobrīd redzam arvien straujāku globalizāciju, kas neizbēgami veicina arī zināmu vienādošanos, jo cilvēki dažādās pasaules malās vadās pēc līdzīga uzvedības modeļa. Rodas jautājums, vai vēl pēc simt gadiem vispār pastāvēs tāda Latvija un latviešu tauta: ne tādēļ, ka mūs kāds būs okupējis, bet tādēļ, ka viss būs tā vienādojies, ka atšķirības starp valstīm un tautām būs gandrīz izzudušas?
Vēl pirms pieciem vai desmit gadiem es teiktu, ka šīs bažas ir pamatotas, taču tagad mēs redzam, ka tieši globalizācijas apstākļos audzis pieprasījums pēc nacionālām vērtībām, savas identitātes apzināšanās. Latviešu valoda un kultūra nav tikai racionālas vērtības, kas domātas, lai kalpotu mūsu ērtībām. Tās ir vērtīgas pašas par sevi. Un tehnoloģijas agri vai vēlu tiks pielāgotas, lai kalpotu vērtībām. Piemēram, transporta tehnoloģijas: šobrīd es dzīvoju Siguldā un braucu uz darbu Rīgā, bet varbūt pēc gadiem tehnoloģijas būs tik ļoti attīstījušās, ka cilvēks varēs pa dienu strādāt Īrijā vai Norvēģijā, bet vakarā atgriezties mājās Latvijā. Tādēļ mums ir svarīgi pašiem sev atbildēt uz jautājumu, kādu vēlamies redzēt nākotnes pasauli. Vai mēs tiešām gribētu dzīvot pasaulē, kur visas valstis un tautas ir vienādas, kur nav iespējams iepazīt citu kultūru un dzīves stilu?
Vai jums pašam patīk ceļot, iepazīt citas kultūras?
Kopš savā darbā esmu ieguvis lielu atpazīstamību, ceļošana man ir kļuvusi svarīgāka, jo ārzemēs varu patiešām atpūsties, iegūt citu pieredzi. Latvijā ir grūti atslēgties no darba un politikas, jo uz ielas, veikalā, autoservisā lielākā daļa cilvēku mani atpazīst, daudzi nāk klāt, lai aprunātos, dotu kādu padomu vai paustu savu attieksmi pret manu politisko darbību. Piemēram, reiz bija kurioza situācija: mājās nejauši savainoju degunu, visa seja asinīs, bija jābrauc uz slimnīcu. Sēdēju uzņemšanas nodaļā ar marli pie deguna, bet cilvēki mani tāpat atpazina, nāca runāt, pauda savas atziņas par likumdošanas procesu Latvijā. Citreiz atkal biju priecīgs, jo lielveikalā, noformējot atlaižu karti, man paprasīja, kurš ir mans vārds: Raivis vai Dzintars? Tad man bija atvieglojums, ka varu justies kā vienkāršs cilvēks, nevis pazīstams politiķis. Tādēļ vismaz uz mirkli nonākt vidē, kur neviens nepazīst, man ir iekšēja nepieciešamība. Ceļojumi man ir ļāvuši pārliecināties: latviešiem ir paveicies, ka mēs dzīvojam tik ekskluzīvā vietā kā Latvija – ar tik skaistu dabu, kultūras pieejamību, radošiem, dziļiem un pieklājīgiem cilvēkiem…
Taču publiskā vidē brīžiem rodas iespaids, ka latvieši ir ļoti depresīva tauta, jo viss ir slikti: algas un pensijas zemas, politiķi – zagļi un blēži utt.
Latvijā tiešām ir daudz izaicinājumu, jo ne viss notiek taisnīgi un godīgi, daudzās jomās vēl ir daudz darāmā, lai uzlabotu cilvēku dzīvi. Taču nedrīkst koncentrēties tikai uz negatīvo. Ja mūsu izziņas avots ir “Delfu” komentāri, tad atliek tikai nošauties, jo šķiet, ka mūsu valstī nekas vairs nav glābjams. Taču patiesībā šo komentāru rakstītāji ir niecīga daļa no mūsu sabiedrības. Savā darbā esmu saticis daudzus spējīgus cilvēkus, kas paveikuši lielas lietas, un viņiem visiem ir kāda kopīga īpašība: spēja saskatīt pozitīvo. Viņi apzināti to meklē un atrod, tādēļ piesaista līdzīgi domājošus cilvēkus.
Vai politiķim ir jābūt priekšzīmīgam arī savā ģimenes dzīvē? Daudz ir runāts par jūsu partijas biedra Imanta Parādnieka ģimenes modeli, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs ir četras reizes precējies, bet nesen kļuva zināms, ka savu laulību šķīris deputāts Jānis Dombrava. Vai privātās dzīves kļūdas nemazina vēlētāju uzticību šiem politiķiem?
Vēlētāju uzticība viņiem jānopelna ar saviem darbiem. Es neesmu laulību konsultants, un būtu ļoti augstprātīgi uzskatīt, ka varu pamācīt kolēģus, kā viņiem veidot savu ģimenes dzīvi. Es biju vedējtēvs Dombravas kāzās un, protams, cerēju, ka viņu ģimenei būs ilgs mūžs, taču dzīvē mēdz notikt dažādi. Mans uzdevums nav kļūt par soģi, kurš izvērtē, cik tikumīga ir partijas biedru privātā dzīve. Neviens no mums nav svētais, un latviešu ir pārāk maz, lai mēs kādu nomētātu ar akmeņiem šādu iemeslu dēļ.
Politiķi jau arī ir daļa no sabiedrības, un mēs redzam, ka Latvijā liela daļa laulību tiek šķirtas, gandrīz puse bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās. Vai šīs tendences iespējams mainīt?
Mūsu dzīves ritms ir tik straujš, ka nereti mēs zaudējam spēju uz brīdi apstāties, uzklausīt otru cilvēku. Laulības dzīve nav mūžīgs iemīlēšanās stāvoklis; tas ir arī darbs, kas brīžiem prasa lielu pacietību. Ļoti svarīgi ir sarunāties. Runāt, klausīties, saprast otru cilvēku un meklēt kompromisus.
Vai doma, ka attiecību veidošana ģimenē arī jāuztver kā darbs, neuzdzen vēl lielāku depresiju: cilvēks nostrādājis astoņas vai vairāk stundas darbā, atnāk mājās, un izrādās, ka atkal jāstrādā?
Esmu ievērojis, ka dziļas, dvēseliskas sarunas ar sievu un citiem cilvēkiem mani drīzāk uzlādē, nevis atņem enerģiju. Ja mēs kaut ko darām no visas sirds, tad vērojams papildu spēku pieplūdums. To var ļoti labi redzēt ar cilvēkiem, kas strādā apkalpojošā sfērā: vieni savu darbu nes kā smagu krustu, bet citi to dara ar smaidu sejā, vienmēr ir laipni un pretimnākoši. Neatkarīgi no tā, ko mēs darām, tas jādara ar misijas apziņu. Tas ne tikai dod labāku rezultātu, bet arī pašam ir vieglāk un patīkamāk.
Raivis Dzintars
Dzimis 1982. gada 25. novembrī Rīgā
Mācījies Rīgas 77. vidusskolā un Latvijas Universitātē
Strādājis par žurnālistu “Latvijas Avīzē”
2000. gadā izveidojis jauniešu organizāciju “Visu Latvijai!”, kas vēlāk pārtapa politiskā partijā
2010. gadā ievēlēts Saeimā; pašlaik ir Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētājs
Precējies, sieva Marta, dēli Kārlis (9), Artis (7) un Jānis (4)
