Tautai jābūt kā kokam ar dziļām saknēm: Raivis Dzintars par to, kā būt saimniekiem savā zemē 90
Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars ir pārliecināts, ka latviešu tautai jābūt kā kokam ar dziļām saknēm, nevis baļķim bez pagātnes un nākotnes. Raivim Dzintaram ir tikai 35 gadi, bet brīžiem šķiet, ka viņš jau uzskatāms par Latvijas politikas veterānu. Un nav brīnums, jo politikā viņš iesaistījās jau vidusskolas laikā, kad izveidoja nacionāli noskaņotu jauniešu grupu “Visu Latvijai!”. Vēlāk no šīs grupas izauga politiskā partija, kuras viena no spilgtākajām izpausmēm bija 2007. gada februāra protesta akcija pie Saeimas, kad ziemas salā Dzintars ar domubiedriem puskaili protestēja pret Abrenes atdošanu Krievijai.
Tagad pats Dzintars ir daļa no politiskās elites, jo ievēlēts Saeimā, kur vada Nacionālās apvienības frakciju, nesen viņš kā vienīgais kandidāts tika apstiprināts arī partijas priekšsēdētāja amatā. Dzintars atzīst, ka tagad, esot valdībā, par savu ideju īstenošanu jācīnās ar citām metodēm nekā “Visu Latvijai!” pirmsākumos, bet viņš nešauboties būtu gatavs atkal piedalīties Abrenes protestiem līdzīgās akcijās. “Nacionālisms ir kolektīvisma ideoloģija: katrs atsevišķi mēs neesam pilnīgi, mūsu pilnība veidojas mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, esot kopā, mēs veidojam lielāku spēku,” uzsver Dzintars.
Šajās dienās “Latvijas Avīze” svin 30 gadu jubileju, un žurnālista darbs avīzē bija būtisks posms arī jūsu karjerā. Kādu redzat drukātās preses nākotni?
Kad parādījās kino, daudzi runāja, ka teātris tūdaļ izzudīs. Kino taču iespējams pa vairākiem lāgiem izmēģināt visas epizodes un labāk īstenot režisora ieceres! Teātris nebūt neizzuda. Tagad izskan runas, ka drukātās preses dienas ir skaitītas, bet domāju, ka šīs bažas ir pārspīlētas. Protams, tehnoloģijas mainās un attīstās, tādēļ vērojamas lielas pārmaiņas daudzās jomās, ne tikai plašsaziņas līdzekļu nozarē. Runājot par sevi, varu teikt, ka turēt rokās avīzi vai žurnālu un lasīt drukāto tekstu ir pavisam cita pieredze nekā skatīties mirdzošā ekrānā.
Vai žurnālista pieredze tagad noder politiķa darbā?
Žurnālista darbs “Latvijas Avīzē” man bija ļoti noderīga skola, jo apguvu prasmi vērot un izprast politiskos procesus. Lai spētu piedāvāt risinājumus, politiķim jābūt spējīgam analizēt un ieklausīties cilvēkos. Žurnālista profesija attīsta spēju izprast cilvēkus, un arī politikā tas ir ļoti svarīgi, jo politika lielā mērā ir komunikācijas māksla. Tādēļ varu teikt lielu paldies saviem kolēģiem “Latvijas Avīzē”, kas man palīdzēja apgūt šo profesiju, it sevišķi Voldemāram Krustiņam, kuru uzskatu par vienu no saviem lielajiem dzīves skolotājiem.
Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka Latvijā cilvēki neuzticas politiķiem, piemēram, Saeimai uzticas tikai 14% iedzīvotāju. Kādēļ vārds “politiķis” ir kļuvis teju vai par lamuvārdu?
Ja man šādā aptaujā tagad prasītu, vai es uzticos Saeimai kopumā, tātad visiem 100 deputātiem, mana atbilde droši vien arī būtu noliedzoša. Politiķi ir ļoti dažādi, un Saeimā ir gana daudz deputātu, kas patiesībā nav uzskatāmi par politiķiem, jo viņi neveido politiku. To dara mazākums, un arī šī mazākuma vidū ir cilvēki ar dažādu motivāciju. Tādēļ sabiedrībai ir zināms pamats neuzticēties sistēmai kopumā, bet uzreiz rodas jautājums: ko mums ar to visu iesākt? Vienkārši paiet malā un teikt, ka politika ir pārāk netīra lieta, ar ko nav vērts nodarboties? Es uzskatu, ka labāk tomēr darīt visu iespējamo, lai politiku mainītu uz labo pusi. Esmu pārliecināts: ja Nacionālā apvienība nebūtu valdībā, Latvija pašlaik izskatītos pavisam citādi. To, ka šajā darbā es nekad nebūšu visiem tīkams un populārs, jāuztver kā politiķa darba blakne. Jāņem vērā arī Latvijas vēsture, jo pārāk ilgu laiku ir bijis tā, ka vara ir kaut kas svešs, no ārpuses uzspiests. Tādēļ izstrādājies zināms stereotips, ka pareizāk ir būt opozīcijā varai. Viena no manām autoritātēm politikā ir Kārlis Ulmanis, kurš savās runās vienmēr uzsvēra, ka “mēs paši esam vara, mēs esam Latvija, mums pašiem jādara”.
Taču tieši Ulmaņa laikā vara tika koncentrēta viena cilvēka rokās, līdzīgi kā šobrīd tas redzams, piemēram, Putina Krievijā.
Es nebūt neaicinu atjaunot tādu režīmu, kāds bija Ulmaņa laika Latvijā. Valsts pārvaldei ir jābūt demokrātiskai, bet es runāju par saturu, nevis formu. Atsaukšanās uz Ulmaņa autoritāro režīmu ir aiziešana no būtiskā, jo būtisks ir nevis iesaiņojums, bet tas, kas tajā atrodas. Turklāt jāsaprot, ka arī autoritārā režīmā viss nav atkarīgs tikai no vadoņa gribas, jo līderim tāpat ir nepieciešams sabiedrības atbalsts.
Rietumu demokrātijā parasti ir pieņemts, ka partijas līderis ir arī kandidāts uz valdības vadītāja posteni. Vai šogad Saeimas vēlēšanās jūs būsiet Nacionālās apvienības premjera kandidāts?
Šobrīd neplānoju pretendēt uz premjera amatu, jo mana prioritāte ir vadīt partiju. Nevar vienlaikus vadīt gan partiju, gan valdību. Manuprāt, ir ļoti būtiski, lai vadītājs varētu sevi veltīt partijai. Mēs redzam, kas noticis ar tām organizācijām, kas faktiski palikušas bez vadības, jo līderi ir, piemēram, Eiropas amatos. Distancējoties no ZZS ideoloģiskās vērtēšanas, jāatzīst, ka viens no viņu organizācijas stipruma avotiem ir tas, ka tās līderis Augusts Brigmanis sevi var veltīt partijas darbam.
Kas varētu būt Nacionālās apvienības koalīcijas partneri pēc vēlēšanām, ņemot vērā, ka “Vienotībai” var rasties problēmas ar 5% barjeras pārvarēšanu?
Šobrīd vēl ir pāragri kaut ko prognozēt, jo līdz vēlēšanām vēl ilgs laiks. Ir pilnīgi skaidrs, kas nebūs mūsu partneri nekad – tā ir “Saskaņa”. Ar visiem pārējiem esam gatavi runāt.
Tagad aktualizējusies diskusija par čekas maisu atvēršanu. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā? Vai cilvēkiem, kas ir čekas maisos, būtu jāseko dzejnieka Jāņa Rokpeļņa piemēram un pašiem jānāk klajā ar grēku nožēlu?
Es atbalstu čekas maisu atvēršanu, un mana argumentācija ir līdzīga kā jautājumā par atklātām Valsts prezidenta vēlēšanām. Ja vēlēšanas ir atklātas, tad deputātiem būs pašiem jāuzņemas atbildība par savu izvēli. Pretējā gadījumā rodas augsne dažādiem mītiem un spekulācijām. Līdzīgi ir ar čekas maisiem: tagad gandrīz katru cilvēku, kurš ir attiecīgā vecumā, var turēt aizdomās, ka viņš bijis čekas ziņotājs. Protams, jāsaprot, ka pēc visiem šiem gadiem vairs nav pārliecības, vai čekas maisu saturs atspoguļo patieso situāciju. Un arī cilvēki, kas iekļauti šajos sarakstos, tur varēja nonākt ļoti dažādu iemeslu dēļ: vieni tikai formāli uzlika parakstu, lai tiktu uz ārzemēm, bet citi patiešām ziņoja par saviem biedriem un kolēģiem. Tādēļ es nebūšu soģis, kurš metīsies kādu nosodīt. Taču uzskatu, ka mēs vairs nevaram dzīvot šaubu un aizdomu ēnā, tāpēc Latvijas simtgade ir īstais brīdis, lai pieliktu punktu šiem minējumiem.
Latvijā mēs ļoti daudz runājam par pagātni, bet ne tik daudz par nākotni. Piemēram, ar katru gadu cilvēku, kas pieredzējuši Otro pasaules karu, kļūst arvien mazāk, bet 16. marts un 9. maijs joprojām izraisa asus strīdus un spriedzes pieaugumu sabiedrībā.
Es teiktu – ja mēs kaut ko palaižam garām un nenovērtējam, tad tā ir tagadne un tas, kas mums ir šobrīd. Mums apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, Latvijā ir tik daudz talantu sportā, kultūrā, zinātnē un citās jomās! Vienlaikus jāsaprot, ka mēs nevaram pilnvērtīgi aizstāvēt savas intereses, ja nezinām, kas mēs esam un no kurienes esam nākuši. Ja runājam par pagātni, mums ir jāsaprot, kāda ir mūsu identitāte, kas mēs esam. Ka esam koki ar saknēm, nevis miruši baļķi.
Latvijā jau vairākas paaudzes ir izaugušas, nezinot, kas ir kara šausmas. Taču miers var būt diezgan mānīgs un viss var strauji mainīties, par ko liecina bēdīgā Ukrainas pieredze. Vai ticat, ka jūsu bērni dzīvos mierīgā pasaulē?
Es ļoti ceru un lūdzu Dievu, lai šajā gadsimtā latviešu tautai nebūtu jāpiedzīvo tādas ciešanas, kādas mums sagādāja iepriekšējais gadsimts. Taču mēs neviens nezinām, kā attīstīsies pasaule, un ne tikai drošības politikas jomā. Piemēram, kurš var šobrīd pateikt, kādas profesijas būs vajadzīgas pēc divdesmit gadiem? Tādēļ mūsdienās ļoti liela nozīme ir izglītības sistēmai, lai bērni un jaunieši iegūtu universālas prasmes, kas viņiem noderēs nākotnē. Uzskatu, ka būtiska loma ir arī tradicionālām vērtībām, lai jauniešiem veicinātu apziņu, ka viņi var paļauties uz savu ģimeni un tautu. Nākotnes vētras būs vieglāk izturēt, ja ir stingrs pamats zem kājām.
