Mana traģēdija 16
Latvijas Zinātņu akadēmija pirms dažiem gadiem viņam piešķīra goda doktora grādu, bet Lācis ir apņēmības pilns nopelnīt arī “īsto”, akadēmisko vēstures zinātņu doktora grādu. Savulaik kāju priekšā aizlicis balsojums Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes domes sēdē, lai gan citas prasības Lācis bija izpildījis. Viņš noskaidroja, ka pie doktora grāda tomēr varētu tikt, ja uzrakstīs zinātnisko monogrāfiju par leģiona vēsturi. “Nākamgad ceru pabeigt šo darbu, uzrakstīt visu patiesību par latviešu leģionu.”
Deviņdesmit triju gadu vecumā turpināt zinātnisko darbību ir gana iespaidīgs sasniegums, bet Lācim šāda rosība šķiet diezgan pašsaprotama. “Es zināju, ka man ir laba veselība un varēšu strādāt līdz mūža beigām. Tikai nenojautu, ka uznāks tā nelaime ar acīm.” Pēdējos gados viņa redze ir ievērojami pasliktinājusies, un Lācis atzīts par otrās grupas invalīdu. “Tā ir mana dzīves traģēdija. Ja nebūtu problēmas ar redzi, katru gadu varētu uzrakstīt pa vienai divām grāmatām.”
Visvaldis ir izgājis datora kursus, bet sliktās redzes dēļ ar datoru nestrādā. “Piezīmes man pārsvarā ir rokrakstā, bet es vairs īsti nevaru salasīt.” Viņam sarūpēta īpaša ierīce, kas maksā vairāk nekā 3000 eiro un rakstīto tekstu palielina piecas līdz desmit reizes. “Varu ielikt visus žurnālus un grāmatas, izņemot dažas, kas ir pārāk lielā izmērā.”
Lācis pa kāpnēm uzved mūs uz mājas otro stāvu un ar neslēptu lepnumu izrāda savu bibliotēku. Smago plauktu dēļ pat mājas sijas ir ieliekušās; oša koka plauktos glabājas ap 2000 grāmatu. Lācis stāsta, ka viņam ir viena no Latvijā plašākajām bibliotēkām par Otrā pasaules kara tematiku. Pēc aiziešanas mūžībā viņš savu grāmatu kolekciju grasās novēlēt Misiņa bibliotēkai vai Vidzemes Augstskolai.
