“Persona non grata” 16
Tagad viņš no aktīvās politikas ir attālinājies, bet politiķi un žurnālisti par viņu parasti atceras pirms 16. marta, kad tuvojas leģionāru piemiņas diena. “Katru gadu ap šo laiku pie manis ierodas ārzemju žurnālisti,” stāsta Lācis, kurš ir apvainojies uz Latvijas Radio, jo tas viņu vairs nelaiž pie vārda. “Es viņiem esmu kļuvis par “persona non grata”, tādēļ viņi izliekas, ka par mani neko nezina.”
Lācis uzskata, ka 16. marta piemiņas pasākumus par politisku notikumu cenšas padarīt politiķi, nevis paši leģionāri, kuru rindas ar katru gadu kļūst arvien retākas. Lācis un viņa biedri ir pārliecināti, ka nedrīkst aizmirst leģionāru upurus, jo viņu mērķis bija cīņa par brīvu Latviju. Atceroties, kā grūtā brīdī dziedājuši “Dievs, svētī Latviju”, Visvalža balss ietrīcas un acīs iemirdzas asaras.
Lai nu ko, bet drosmes un patriotisma trūkumu Lācim nevar pārmest. Viņš atceras, ka ģimenē audzināts ļoti patriotiskā garā. Lāča tēvs pirmās brīvvalsts laikā bija augsta ranga Politiskās pārvaldes ierēdnis. 1940. gada septembrī, dažus mēnešus pēc padomju okupācijas, viņš gāja bojā nelaimes gadījumā, kad viņu sabrauca autobuss. Visvaldis spriež, ka tēvs tādējādi izglābis ģimeni no represijām, jo citus Politiskās pārvaldes ierēdņus padomju režīms nošāva, bet viņu ģimenes tika izsūtītas.
Lācis atceras, ka 1940. gadā martā, pēdējā dzimšanas dienā pirms padomju okupācijas, tēvs viņam uzdāvinājis somu rakstnieka Fransa Emila Sillanpē grāmatu “Vīra ceļš”, kas viņu ļoti iedvesmoja (1939. gadā, kad sākās Ziemas karš, šim rakstniekam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā). Visvaldis tolaik izdomājis, ka gribētu vai nu studēt vēsturi, vai arī kļūt par Latvijas armijas virsnieku. Liktenis bija lēmis, ka viņam sanāca apvienot abus ceļus. Otrā pasaules kara laikā Lācis kļuva par latviešu leģiona virsnieka vietnieku, bet vēlāk nopietni pievērsās vēstures izpētei, sarakstīja virkni publikāciju par leģiona vēsturi un citiem jautājumiem.
