Tauta iet bojā 16
Lācis spriež, ka Šefleram naudas netrūkst, tādēļ savā īpašumā viņš var saimniekot ar vērienu. Vietējie iedzīvotāji pat esot priecīgi, ka radusies iespēja dabūt darbu. “Valsts pieņēma likumu, ka jānodarbojas ar lauksaimniecību. Nekādu problēmu: pāris mēnešu laikā uzcēla kūti, sapirka šķirnes aitas, govis, zirgus. Šeflers bija nopircis arī divus tūkstošus fazānu, ko turēja aiz žoga. Lapsas un jenoti staigāja apkārt un skatījās, vai kādu nevarēs nočiept. Pēc kāda laiciņa fazāni izlauzās brīvībā un izklīda pa plašu apkaimi. Ļaudis žēlojās, ka izposta sējumus un siltumnīcas. Tad tika sarīkotas medības; divas dienas šaudījās un daļu apšāva, bet joprojām ik pa laikam kādu var satikt.”
Protams, arī Lācim ir žēl, ka Latvijas skaistākās vietas pamazām nonāk ārzemnieku īpašumā. Viņš raizējas, ka globalizācijas ietekmē arī latviešu tautas nākotne varētu būt apdraudēta. “Krievu rakstnieks Vladimirs Arseņjevs savulaik aprakstīja Tālo Austrumu tautu likteni. Piemēram, pamazām izzuda tāda udehu tauta, kas bija cieši saistīta ar dabu. Ja cilvēkus nošķir no viņu tradicionālās kultūras, ierastās vides, tad viņi iznīkst, tauta aiziet bojā. Tas pats šobrīd notiek ar mums. Latviešiem draud udehu liktenis.” Lācis spriež, ka mūsu kaimiņi igauņi ir krietni patriotiskāka tauta. “Piemēram, pēc neatkarības atgūšanas viņi atjaunoja savu “Kaitseliit”, kurai saglabāja pirmskara nosaukumu. Savukārt mēs izveidojām Zemessardzi, jo mums, redz, ir kauns no vārda “aizsargi”. Igauņiem nav kauns par savu vēsturi, bet mēs esam gļēva tauta,” sūrojas Lācis. “Man pie mājas ir stārķu ligzda. Un es redzu, kā viņi audzina savu jauno paaudzi. Kad es tuvojos ligzdai, stārķi neliekas ne zinis, bet, tiklīdz parādās kāds svešais, viņi paceļas spārnos un laižas projām. Tāpat ir ar cilvēkiem: lai suga izdzīvotu, jāmācās novērtēt briesmas. Bet mēs, latvieši, vairs nesajūtam briesmas! Mēs izliekamies, it kā no 10. gadsimta nebūtu pakļauti apspiešanas un iznīcināšanas draudiem.” Lācis nevar samierināties ar mūsdienās bieži vērojamo latviešu valodas kropļošanu. “Man kā ulmaņlaiku cilvēkam uznāk šermuļi, kad dzirdu, kā nevietā tiek lietoti svešvārdi “prezentēt”, “adekvāti”, “hobijs” u. c. Un tā runā mūsu inteliģence! Viņus daudz kas “fascinē”, bet nekas vairs nesajūsmina.”
Savulaik, kad Lācis darbojās politikā, viņš bija pazīstams ar savu principiālo stāju. Divreiz tika ievēlēts Saeimā, un abas reizes pēc nesaskaņām ar partijas vadību izstājies no frakcijas: vispirms no Zaļo un zemnieku savienības, pēc tam no Nacionālās apvienības. Otrajā reizē to veicināja arī skandāls, kad atklājās, ka Lācis no Saeimas pieprasījis ap 400 latu kompensāciju par dzīvokļa īrēšanu Imantā, lai gan Rīgā galvenokārt uzturējies pie meitas.
