Laukos vien pensionāri un miljonāri. Saruna ar Visvaldi Lāci 16
Ar leģionāra rūdījumu apveltītais Visvaldis Lācis ir pierādījums tam, ka arī lielā vecumā iespējams paveikt varenas lietas. Viņa mērķis ir iegūt vēstures zinātņu doktora grādu un noskriet maratonu ārzemēs.
Visvaldis Lācis pagājušonedēļ nosvinēja jau 93. dzimšanas dienu, bet viņa dzīvesprieku, domas skaidrību un sportisko rosību varētu apskaust daudzi tautieši, kas ir krietni jaunāki. Piemēram, savā mājā Visvaldis savulaik izbūvēja otro stāvu, uz kuru ved ļoti stāvas trepes, pa kādām ne katrs divdesmitgadnieks bez piepūles tiktu augšā. Lācis pa tām katru dienu kāpelē desmitiem reižu.
Visvaldis gan atzīst, ka pēc sievas nāves mājā kļuvis diezgan vientulīgi. “Dažkārt paiet nedēļa, kad šeit nav iegriezies neviens, ar ko varētu pārmīt kādu vārdu.” Visvalža mīļotā Viktorija, kas bija par viņu deviņus gadus jaunāka, aizgāja mūžībā pagājušā gada vasarā. Viņus vienoja mīlestība mūža garumā, jo laulībā nodzīvoti 64 gadi. “Viktorija bija mana pirmā un vienīgā sieviete. Pirms tam aizgāju karā kā nevainīgs puika,” stāsta Lācis.
Sieviešu izlutināts
Visvaldis secina, ka visu mūžu sievietes viņu lutinājušas: vispirms māte, tad sieva un meita. Tādēļ bija pieradis, ka vairākas reizes dienā galdā vienmēr ir silta maltīte. Tagad jāmācās pašam ar visu tikt galā: gan ar sadzīvi, gan ēdiena sarūpēšanu. “Es neesmu sivēns, cenšos uzturēt māju kārtībā. Traukus vienmēr nomazgāju uzreiz pēc ēdienreizes. Man ir brīnišķīga vedekla, jaunākā dēla sieva. Atbrauc, savāra zupu, sacep kotletes, saliek ledusskapī, pēc tam varu uzsildīt. Tā es dzīvoju. Iztieku tīri labi, tikai tā vientulība…”
Lācis stāsta, ka viņam ir labi bērni un mazbērni, kas viņu bieži apciemo. It kā jau varētu pārcelties uz dzīvi pie kāda no bērniem, taču negribas pārdot māju, kurā ieguldīts tik daudz darba un sirds siltuma. Lāča mājas “Baltužēni” atrodas Vestienas pagastā, skaistā vietā netālu no Gaiziņkalna. “Šeit ir brīnišķīgs klusums,” ievērojis Lācis, kurš uz šejieni pārcēlies pirms 40 gadiem, bet māju uzcēlis 1984. gadā, kad dabūja kredītu no vietējā sovhoza.
Arī tagad par iztikšanu Visvaldis nesūdzas. “Man ir laba pensija: 672 eiro mēnesī. Ja mums Latvijā katrs pensionārs tik daudz saņemtu, būtu pavisam cita dzīvošana. Viens cilvēks tik daudz jau nemaz nevar iztērēt!” Dažkārt viņš ar savu 20 gadus veco automobili “Škoda” palēnām aizvizinās uz Madonu, lai iepirktos. Tālākā ceļā uz Rīgu pats pie stūres vairs nesēžas, jo sliktās redzes dēļ tas vairs nebūtu droši.
Kaimiņos miljardierim
Laukos pie mājas darba netrūkst: jāgādā malka, jākurina, ziemā jātīra sniegs, tādēļ Visvaldim ir iespēja krietni izkustēties. “Šajā apkaimē dzīvo septiņi cilvēki, bet es laikam esmu visstiprākais, citi ir invalīdi. Eju spēlēt šahu pie bijušā ugunsdzēsēju majora; viņam ar veselību ir švaki, žēlojas, ka kājas sāp.”
Lācis ar nožēlu secina, ka arī Gaiziņkalna apkaimē var labi redzēt, ka Latvijas lauki izmirst, daudzviet palikuši tikai pensionāri. “Tuvākie bērni dzīvo kādu septiņu kilometru attālumā. Mēs kā tauta ejam bojā. Tādēļ es biju pret Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, jo sapratu, ka tas izraisīs cilvēku aizplūšanu. Piemēram, Vestienā mums ir bibliotekāre Jūsma Ogorodņikova, ieprecējusies krievu Ogorodņikovu dzimtā, kas jau trešajā paaudzē vairs nerunā krievu valodā, jo viņi sūtīja bērnus vietējā latviešu skolā, nevis veda uz Madonas krievu skolu. Tagad viņu dēlam šeit nebija darba, un viņš aizbrauca uz Angliju, kur apprecējās ar lietuvieti, arī viesstrādnieci. Jūsma man stāsta, ka visvairāk viņai sāp sirds par to, ka īsti nevar aprunāties ar mazbērniem. Viņa slikti runā angliski, savukārt vedekla ar bērniem sarunājas lietuviešu valodā. Un tādu piemēru ir tūkstošiem.”
Gluži tukša vieta Latvijas laukos nepaliek, piemēram, Lācim kaimiņos apmeties Krievijas miljardieris, “Latvijas balzama” īpašnieks Jurijs Šeflers, kurš krīzes laikā nopirka “Lido” saimnieka Gunāra Ķirsona īpašumu, tā saukto “Ķirsona muižu”. Lācis par jauno kaimiņu neko sliktu nevar teikt. “Reiz vasarā skrēju pa vietējo ceļu; viņš apturēja mašīnu, parunājāmies. Izrādās, ka viņš pats kādreiz bijis labs vidējo distanču skrējējs.”
