Latvieši un zviedri raksta vēstuli meitenei. Saruna ar Normundu Rutuli 0
Viņš ir allaž pozitīva radio personība, mūzikas un radio producents, bet, galvenais, viens no retajiem latviešu mūziķiem, kurš joprojām veiksmīgi kopj latviešu estrādes mūzikas tradīcijas – dziedātājs Normunds Rutulis lielāko daļu radošo spēku velta mūzikai un teic, ka pēc intensīva radio perioda šobrīd atgriežas mūzikā ar jauniem spēkiem. Šoruden kopā ar zviedru džeza mūziķi Hansu Antehedu Normunds piedāvā no jauna atklāt latviešu estrādes klasiku vēl nedzirdētos aranžējumos, kas apkopoti drīzumā gaidāmajā albumā „Vēstule meitenei”, kura materiāls līdz ar labi zināmo Normunda Rutuļa repertuāru no 30. septembra skanēs dziedātāja līdz šim apjomīgākajā Latvijas koncertturnejā.
Dziedāšanu Normunds sauc par privilēģiju, un saka, ka ikreiz to darot ar prieku, un neraugoties uz to, vai tas notiek no šīs vasaras daudzajiem koncertiem nedēļas nogalēs vai šaurā draugu un radu lokā, kad kārtējo reizi kāds uzsauc – Normund, uzdziedi! „Ir patīkami, ja Tevi aicina dziedāt, un ir kolosāli, ka tā vari kādu iepriecināt!”.
Radio klausītāji būs ievērojuši, ka jau gadu Normunds Rutulis no aktīvā ikdienas „dienesta” radio ēterā šobrīd pārcēlies uz personiskāku teritoriju – reizi nedēļā SWH skanošo Normunda paša autorraidījumu, ko tā arī sauc – „Rutuļa teritorija”. „Nevar noliegt, ikdienas darbošanās ikdienas rotācijā mazlietiņ atgādina gaļasmašīnu, jeb, kā es to saucu – komercfabriku, kur no radošā ir ļoti maz. Prieks, ka varējām vienoties ar vadību par jaunu formātu, un beidzot man ir savs radio raidījums, kurā varu izpausties tajā, kas man patiešām ir sirdij tuvs. Raidījuma nosaukumu aizņēmos no 90. gadu beigu „Latvijas radio 4” moderatora Andreja Golovirskiha. Ārkārtīgi patika viņa stils – viņš runāja lēni, zemu un maz, bet spēlēja daudz mūzikas – fankmūziku, „acid” džezu, un to visu ar saukli – „uz priekšu un uz augšu”! Papildus mūzikai cenšos runāt par mūziku ar mūziķiem. Ko nozīmē būt mūziķim, tas ir slogs vai privilēģija? Daudzi domā, ka tas ir ļoti vienkārši – ej, un dziedi! To, kas ir aiz vai pirms tā, nepamana, bet es gribu par to pastāstīt. Sākumā biju domājis aicināt pieredzējušos mūziķus, tomēr stunda izrādījās par īsu, lai viņus iepazītu, tāpēc ciemiņi ir dažādi.”
Normunda paša radošajā mūzikas „mākonī” (šobrīd populārs apzīmējums dažādām virtuālām glabātuvēm) jau gadiem vienā orbītā riņķo popmūzika, vieglais džezs, deju mūzika („N’Works”) un, jā, arī šlāgermūzika. „90. gadu vidū Pauls izrāva no fanka un acid džeza un ierāva šlāgerī. Tā bija ļoti krasa pāreja, ko sākumā negribēju akceptēt. Pirmajā brīdī nesapratu, kādēļ man jādzied „Raudāja māte”, ja šķita, ka sabiedrībai jāklausās tas, ko spēlēju ar savām grupām „Zvaigžņu zagļi” vai „Black Jack”. Tomēr galu galā tas manī sadzīvoja ļoti organiski, jo laika gaitā neesmu šķirojis mūziku žanros. Man ir svarīgi, lai jebkādā mūzikā būtu tā recepte, kas ir tuva man – melodija, pēc tam harmonija un tad ritms. Daudzi mani par to nopeļ, bet vārdi man ir pēdējā vietā. Labprāt klausos instrumentālu mūziku. Tieši tāpēc arī daudz lielāku uzmanību pievēršu balsij, lai arī tā kļūtu par noslīpētu instrumentu. ”
Pats mūziķa gaitas Normunds sācis kā bundzinieks, kurš aizrāvies ar fankmūziku, līdz 90. gados nokļuvis Maestro Raimonda Paula redzeslokā, un Normunda ceļš pavērsās latviešu estrādes virzienā. „Toreiz Maestro meklēja sadarbību ar tādiem, kas to spēja. Viņš nav dāvanu dalītājs – ja vari, nāc, un darbojies. Manā gadījumā aktīva sadarbība sanāca diezgan ilgu laiku, un laiku pa laikam turpinās arī tagad. Toreiz, iespējams, nebiju tik muzikāli izglītots, cik jauns un talantīgs, bet bija svarīgi, ka biju spējīgs administrēt savu dienas kārtību un darbošanos uz skatuves. Tas, ko darīju pirms 20 gadiem, iespējams, nebija pati pilnība, tāpēc joprojām attīstu vokālo tehniku. Iespējams, ja es būtu sācis ar Mūzikas akadēmiju, mēs šeit nesēdētu un nerunātu, tomēr esmu ļoti apmierināts ar to, kas ar mani noticis. Šobrīd labi zinu, ka talants vien nav panākumu iemesls. Tieši tāpēc mums ir tikai daži pamanāmi mākslinieki, dziedātāji, mūziķi, kuri turas uz popularitātes viļņa – viņi savu talantu rūpīgi spodrina. Dons ir vislabākais piemērs, viņš ir atradis veidu, kā sevi pasniegt. Arī es labprāt sarīkotu tādus koncertus kā „Prāta vētra”, uz tik lielas un skaistas skatuves, un tā nav skaudība, vienkārši vēlēšanās. Reizē priecājos, ka varu uzstāties gandrīz katru nedēļas nogali, šovasar reizēm pat divos koncertos dienā.”
Oktobrī Normunds dodas jauna albuma koncerttūrē. „Nekad neesmu devies tik intensīvā tūrē, kāda būs šī. Koncerti ir katru dienu. Tas atgādina koncertus Amerikā, kad pirms desmit gadiem uzstājāmies vairākās pilsētās”
Iespējams, šobrīd esmu jaunā dzīves brieduma posmā, saka Normunds un pasmīn, varbūt labi koptā bārda ir šāda dvēseles stāvokļa atribūts, bet muzikālās intereses arvien vairāk atgriežas pie džeza. „Protams, saukt par džezmeni mani nevajag, bet par tādu popdžeza izpildītāju – kādēļ gan ne! Man vienmēr paticis svings no Frenka Sinatras līdz šobrīd šajā mūzikas lauciņā populārajam Bublē. Tas man ir risinājums, kā būt tuvāk džezam, bet reizē pārāk visu nesarežģīt.”
Arī dziedātāja pēdējā gada radošais veikums, kas 30. septembrī nāks klajā albuma „Vēstule meitenei” formātā, met tiltu no latviešu estrādes mūzikas uz džezu – tajā vairāk un mazāk zināmas latviešu estrādes dziesmas skanēs pavisam nebijušās – skandināviskās džeza mūzikas skaņās. Dziesmu aranžētājs Hanss Antaheds ir zviedru mūziķis, kurš Latvijā atradis gan otru pusīti, gan iemīlējies latviešu mūzikā. To viņš apliecinājis jau divos latviešu dziesmu albumos „Latvian sentiments” (2011) un „More Latvian sentiments” (2014), sadarbojoties ar džeza mūziķiem Jolantu Gulbi un Denisu Paškevicu. Sadarbībai ar Hansu Normunds esot „briedis” divus gadus, līdz abas puses nolēmušas rīkoties, un pavasarī mēģinājumi notikuši gan Rīgā, gan Upsalā. „Bija doma, ka ar vienu dziesmu piedalīšos jau viņa otrajā projektā, bet sarunas gaitā sapratām, ka ideju ir pārāk daudz un to pietiek jaunam ierakstam,” saka Normunds.
„Laikam jau šis pieskāriens latviešu estrādes klasikai man ir savdabīgs patriotisma veids. Mēs nereti aizmirstam vecās, labās dziesmas un domāju, ka ir daļa sabiedrības, kas vēlas dzirdēt skaņdarbus, kuru fonogrammas vairs nav saglabājušās vai skan reti. Protams, albumā esošie skaņdarbi ir pielāgoti mūsu vīzijai par tām.”
Hansam jau iesākumā padomā bija savi septiņi skaņdarbi, pamatā Raimonda Paula daiļrade, tomēr nevēlos, lai teiktu, ka šis ir kārtējais Paula dziesmu albums. Mums taču ir arī brīnišķīgas Aļņa Zaķa, Zigurda Rezevska, Ivara Birkāna dziesmas.”
Zviedriski džezīgas noskaņas ieguvušas gan Paula labi pazīstamās „Sabile, Talsi, Kandava” un „Nekur nav tik labi kā mājās”, Gunāra Freidenfelda „Tu neej prom” fankdžeza stilā un albuma tituldziesma – „Vēstule meitenei”. „Tas bija pirmais skaņdarbs, kas Hansam jau bija gandrīz gatavs, tika ierakstīts kā pirmais un deva impulsu albuma un koncerttūres nosaukumam un visam albuma vizuālajam stilam. Tāpēc par dziesmas videoklipa filmēšana notika Latvijas Radio studijā, kurā ir vienīgā mums zināmā oranži spožā grīda. Sanāk, ka latvieši un zviedri kopā raksta vēstuli meitenei.”
Jaunajā albumā līdzās Normundam skan arī meitenes balss – šoreiz tā ir šarmantā dueta partnere Katrīna Cīrule – viņas balss skan gan Aļņa Zaķa „Rīta aicinājumā”, gan Katrīnas pašas izvēlētā Ulda Marhilēviča „Lūgumā” un arī albuma jaunākajā singlā „Dzel manī sauli”, kur kantrīmūzikas noskaņu ieskandina zviedru ģitārista Niklasa Videna „steel’ ģitāra. „Ieraksta procesā sapratu, ka nebūs labi, ja visās dziesmās būšu dzirdams viens pats – tas būtu mans solo albums, bet tāds nebija mērķis. Teicu – aicinām meiteni! Un dueti ir skaista latviešu mūzikas tradīcija. Arī vizuāli tas ir baudāmāk – večiem beidzot būs kur paskatīties koncertos, citādi uz skatuves ir tikai vīri. Dāma ir odziņa,” sievietes klātbūtni skaidro Normunds.
Jaunajā materiālā sava nodeva arī starptautiskajam džeza mūziķu kolektīvam – iekļauta arī instrumentālā mūzika. „Tas pasvītro Hansa muzikalitāti. Lai arī pēc profesijas augstas klases inženieris, viņš ir izcils mūziķis – labs pianists, akordeonists, pārvalda bandžo. Palūdzu viņu aranžēt arī Emīla Dārziņa „Melanholisko valsi” – tas ir viens no maniem mīļākajiem latviešu skaņdarbiem, reizē ārkārtīgi aizkustinošs, bet arī vienkāršs.”
„Nav tā, ka mēs tagad spēlēsim tikai džezu, un kādam būs jāver ausis ciet – ak, Dievs, ko viņi tur spēlē! Domāju, ka nelikšu vilties nevienam labas mūzikas cienītājam, arī tiem, kuri klausās vieglo mūziku. Albumā ir patiešām skaistas melodijas, tās neesam sabojājuši, varbūt mazliet esam iejaukušies harmonijās, tomēr esam turējušies tuvu oriģinālam. Jā, varbūt mazliet riskēju, jo tas klausītājs, kas ir pieradis nākt uz maniem koncertiem, varbūt būs mazliet pārsteigts. Tomēr es nešaubos ne mirkli, ka šis ir lielisks projekts, kurā darbojas brīnišķīgi, profesionāli mūziķi, tostarp filigrāns bundzinieks Daniels Olsons, un skan skaistas dziesmas. Protams, bez labi pazīstamajām Rutuļa dziesmām neiztikt. „Koncerta otrajā daļā visas dziesmas, izņemot Katrīnas dziedāto Aivara Kneša „Zvaigžņu zagli” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, būs labi zināmi skaņdarbi no Rutuļa repertuāra, sākot ar „Kūko, dzeguzīte” un beidzot ar „Cāļus skaita rudenī”. Ja kāds vēlēsies, varēs arī padejot!”
Rīgas koncertam projekta radošā komanda sagatavojusi īpašu Jāņa Pētersona scenogrāfiju un video 50. gadu amerikāņu gangsterfilmu stilā – būs gan glamūrīgas apaļās gaismiņas, gan kino estētikā ieturēts gaismas panelis, uz kādiem pagājušā gadsimta vidū kino mēdza rakstīt repertuāru – arī dziesmu noskaņa taču sakņojas 50. un 60. gados, to koncerta kostīmos iepīs arī tērpu māksliniece Līga Banga.
Par jaunā albuma dizainu parūpējusies Normunda meita Linda – viņa laiku pa laikam piedalās tēva muzikālajos projektos. „Linda gan izvēlējusies citu dzīves jomu (viņa studē arhitektūru un ir profesionāla fotogrāfe), tomēr jau kopš bērnības viņa bijusi vai nu manu koncertu aizkulisēs, vai kopā ar mani uz skatuves un reizēm arī studijā,” saka Normunds. Dziedātājs priecājas, ka mūzikas ceļu, iespējams, ies viņa dēliņš, kurš šogad ar prieku uzsācis klavierspēles mācības mūzikas skolā. „Ja kādreiz iespītēsies un negribēs vingrināties, mēģināšu pierunāt. No piespiešanas, manuprāt, nekas labs nesanāk. Ir jāmēģina atrast interese katrā notī, jāsaprot, ka katram no mums skan citādāk un katrs esam unikāls.”
