Pati māku kreklu šūti 8
Latvijas simtgades svētkiem tuvojoties, pieaugot interese darināt tērpu pašiem, tādi ir “Senās klēts” novērojumi. Ļaudis vēršas pēc padoma centrā, audēju studijās, zvana un raksta e-pasta vēstules arī LNKC projekta “Katram savu tautas tērpu” mājas lapā norādītajiem meistariem. Sievietes pērkot auduma gabalus, lai sašūtu brunčus, grib pašas darināt kreklu, omītes apsolījušas pagatavot mazmeitām vaiņagus, sievas – vīriem kreklus. Bikstu puses dejotāji šogad pasūtinājuši sev tērpu pēc muzejā atrasta auduma parauga, taču paši apņēmušies darināt diegu podziņas krekliem. “Ir skaisti, ja tērpam kaut vai kādu detaļu pats varat izgatavot,” piebilst Z. Muze.
Nedaudz skeptiska par pašdarbnieku panākumiem ir “Vēverīšu” vadītāja D. Kupče, kura Vaives sievām šopavasar ierādījusi, kā šūt kreklus. “Pēc viena parauga un no viena drēbes gabala tos darina 15 sievas, taču katrai tas sanāks citādāks. Kam ir dabas dots talants – izdodas labi,” viņa nospriež. Ar aušanu esot sliktāk – vari stāstīt un rādīt, kam nav izjūtas, tam nav, un, ja arī kaut ko iemācīsies, tāpat rezultāts nebūs labs. Tieši tāpat kā senāk, ko var redzēt, papētot tautas tērpus muzeju krātuvēs, – vienai rokdarbs kā diedziņš diedziņā nostrādāts, citai sudraba lentes ar rupju linu diegu pie ņiebura piešūtas.
Ar pašas rūpīgi darinātiem tautas apģērba gabaliem var lepoties rīdziniece Laura Aksika. Pirmo kreklu viņa uzšuvusi pirms 15 gadiem – vairākas reizes ārdījusi un atkal šuvusi kopā izvēlēto Dienvidzemgales novada etnogrāfisko apģērba gabalu, tomēr tikusi galā. Pateicība par rezultātu pienākoties arī 2. vidusskolas mājturības skolotājai, kas iemācījusi izšūt un celot (senākais jostu aušanas veids ar īpašiem celu dēlīšiem). Katra nākamā tērpa detaļa – vainags, saktiņas, villaine u. c. – tika izvēlēta, lai maksimāli atbilstu vēsturiskajiem paraugiem un būtu atšķirīga no vairāk izplatītajiem piemēriem. Šodien viņas pūrā blakus krāšņajam zemgalietim atrodas arī arheoloģiskais tērps ar 11. un 13. gadsimta rotu komplektiem. “Ļoti rūpīgi jāseko līdzi komplektācijas detaļām – nedrīkst uztaisīt tādu kišmišu ar rozīnēm, ka tev ir aproces no 12. gadsimta, vainags no 11. gadsimta un vēl kaklarota no lībiešiem. Jāturas vismaz pie viena izrakumu kapulauka un gadsimta gala,” skaidro Laura. Īpašs lepnums par kreklu, kas šūts no mājās austa, simtgadīga lina auduma, kuru viņa atvedusi no Ukrainas. Līdzās gides darbam ar spāņu un angļu tūristu grupām par Lauras aizraušanos kļuvusi rekonstrukcijas un eksperimentālās arheoloģijas grupa “Senzeme”, dejas Rīgas Danču klubā un seno deju grupā “Ballare”, kā arī seno tērpu darināšana ne tikai sev, bet arī draugiem un labiem paziņām.
